droši vien bija viņa vecums.
– Divdesmit pieci, – es sacīju.
Viņš nopūtās.
– Vai tu nevarēji izvēlēties kādu mazāku skaitli?
Augstā debess, cerams, ka ne.
– Nē, – es atteicu.
– Labi. – Viņš atsāka spaidīt taustiņus. – Divdesmit piektajā janvārī mums ir norunāta satikšanās.
– Patiešām?
– Jā. Es tavā telefonā ierakstīju atgādinājumu. Mēs iesim iedzert kādu glāzīti… nosauc man kādu bāru.
– Bet ja nu es nemaz negribu iedzert kopā ar tevi?
– Tev ir divdesmit piecas dienas, lai par to padomātu. Ja tu nolemsi, ka negribi, tad jebkurā laikā varēsi mūsu tikšanos atcelt. Tagad izvēlies kādu bāru.
Vienīgais, ko spēju iedomāties, bija slavenais bārs Gilberto’s, kas atradās aiz manas vienīgās un sen izbijušās darbavietas Gentility Press biroja stūra. Tā bija pēdējā reize, kad man bija radusies reāla iespēja aiziet uz pilsētas centru kaut ko iedzert. Uz mirkli mani pārņēma panika, iedomājoties, ka varbūt Gilberto’s tur vairs nemaz nav, taču Džošs apgalvoja, ka lieliski zina, kur tas atrodas. Viņš ierakstīja bāra nosaukumu un adresi manā telefonā un atkal atdeva to man.
– Es nezinu, kā izmantot to atgādinātāju, – es brīdināju.
– Tev nekas nav jādara, – viņš atteica. – Divdesmit piektajā datumā pulksten četros tu izdzirdēsi brīdinājuma signālu, un telefons tev pavēstīs visu, kas vajadzīgs. Tad arī tiksimies.
Trešā nodaļa
Mobilā telefona zvans izrāva mani no dziļa miega. Pirmais, ko nodomāju, Megijas studijas svešajā gaismā pēc vēlās iemigšanas vēl aizvien juzdamās kā miglā, bija tas, ka atskanējis brīdinājuma zvans, mudinot mani doties uz satikšanos ar Džošu. Biju sapņojusi par viņu kaut ko neskaidri erotisku. Tagad, kad telefons turpināja uzstājīgi trillināt, sapnis strauji izgaisa.
Beidzot man izdevās pamosties – kakls no gulēšanas uz purpursarkanā dīvāna bija kļuvis stīvs – un sameklēt telefonu, kas vēl aizvien bija iebāzts uz grīdas nomesto, saņurcīto džinsu kabatā.
Kad atsaucos, klausulē varēja dzirdēt tikai sprakstus, sprakstus un klusumu, un es jau grasījos izbeigt sarunu, kad beidzot kaut kur tālu neskaidri saklausīju savas meitas Diānas balsi.
– Mammu? – viņa vaicāja. – Mammīt? Vai tā esi tu?
– Tā esmu es, mīļā, – es atteicu, nekavējoties pavisam pamodusies. Diāna spēja man piezvanīt tikai retumis. Tuvākais telefons atradās desmit jūdžu gājienā no ciema, kurā viņa strādāja kā Miera korpusa brīvprātīgā. Pretēji izplatītajam uzskatam, pasaulē vēl aizvien bija dažas – nē, daudzas vietas, kurās nevarēja izmantot ne mobilos telefonus, ne internetu.
– Tev ir tik svešāda balss, – Diāna aizrādīja.
Izlaidu pirkstus caur matiem, atcerēdamās visus pagājušās nakts notikumus, Megijas veiktās pārvērtības, satikšanos bārā. Piecēlusies no dīvāna, piegāju pie ovālā spoguļa un aplūkoju sevi. Bez kosmētikas es atkal izskatījos gandrīz tāda pati kā senāk, taču nesen izbalinātie, Megijas apcirptie mati bija paveikuši īstu brīnumu. Pat tik agrā rītā es, vēl nesakopusies, izskatījos kā jauna sieviete.
Tomēr mana meita šo jauno sievieti nekad nesatiks. Es par to negrasījos stāstīt Diānai, tieši tāpat, kā par to laiku, kad biju smēķējusi marihuānu un dzērumā diezgan anonīmi nodevusies seksuāliem piedzīvojumiem.
– Tā esmu es, – apliecināju. – Vai kaut kas atgadījies?
– Viss ir kārtībā, mammu. – Viņas balsī ieskanējās asums, kas lika noprast, ka, viņasprāt, man šādu apgalvojumu neklātos apšaubīt. Protams, ka viss bija kārtībā. Viņa bija pieaugusi, un man vairs nevajadzēja par viņu gādāt.
– Labi, – es noteicu. – Vai tu esi ieradusies pilsētā tikai uz vienu dienu?
Iestājās tik ilgs klusums, ka es jau nodomāju, vai tikai saruna nav pārtrūkusi, taču tad Diāna pateica:
– Nē, patiesībā es ar pāris citiem brīvprātīgajiem biju aizbraukusi uz Maroku. Man šķita, ka es tev to pateicu.
Jutos tā, it kā būtu saņēmusi pļauku. Viņa pavisam noteikti nebija man neko pateikusi, un es zināju, ka viņa to zina. Biju gribējusi, lai Diāna atbrauc mājās uz Ziemassvētkiem, un viņa bija sākusi niknoties uz mani: tā kā viņas līguma termiņš bija gandrīz beidzies, viņa nekādi nevarēja tikt prom no ciema; vietā, kur viņa šobrīd atradās, tas, ka Amerikas Savienotajās Valstīs bija svētki, neko nenozīmēja; nabadzībai un trūkumam nebija brīvdienu, un tā tālāk, kamēr es nesāku atvainoties par to, ka biju izrādījusies tik savtīga, piedāvājot nopirkt viņai biļeti uz mājām. Nesāc ar viņu strīdēties, es sev sacīju. Nav vērts, drīz viņa būs mājā, tam visam nebūs nekādas nozīmes.
– Neatceros gan, – es sacīju. – Kā tev gāja?
– Tu nekad neatceries neko, ko es tev stāstu, – viņa atcirta. – Nesaprotu, kāpēc es tev vispār zvanu.
Ak kungs. Tā mums bija gājis visu pagājušo gadu kopš tā brīža, kad biju šķīrusies no viņas tēva. Lai gan tieši viņš bija mūs pametis, Diāna dusmojās tieši uz mani. Varbūt tāpēc, ka tā bija drošāk, bet varbūt tieši tāpēc, ka es biju viņas tuvākais cilvēks, kurš negrasījās viņu pamest. Pagājušajā janvārī divas nedēļas pēc Gerija aiziešanas Diāna paziņoja, ka negrasās atgriezties Ņujorkas universitātē, lai pabeigtu pēdējo kursu. Viņa bija iestājusies Miera korpusā un gatavojās pavadīt vienu gadu Āfrikā. Tagad, pēc visu mūžu ilguša mīļuma un tuvības – Diāna pat pusaudža vecumā nebija kļuvusi kašķīga –, viņa zvanīja man no piectūkstoš jūdžu attāluma, lai varētu ar mani paķildoties.
– Es priecājos, ka tu man piezvanīji, – es mierināju. – Nespēju vien sagaidīt, kad mēs atkal varēsim satikties.
Atkal klusums. Viņai droši vien bija vajadzīgas dažas minūtes, laika, lai manos vārdos atrastu kaut ko aplamu.
– Zini, tev nāksies pagaidīt vēl ilgāk, – Diāna beidzot pavēstīja. – Esmu nolēmusi palikt te vēl dažus mēnešus.
Man aizrāvās elpa. Man bija izdevies atbīdīt visu – savas bailes, satraukumu, visaptverošo vēlmi atkal fiziski un emocionāli būt viņai līdzās – iestāstot sev, ka janvārī viņa atgriezīsies mājās. Un nu visas šīs sajūtas, ko biju turējusi iesprostotas, no jauna pārpludināja mani, un es iekliedzos skaļāk, nekā biju gribējusi. Otrā telpas galā Megija sarkanajā dzelzs gultā pēkšņi atvēra acis, bet Diāna otrā telefona līnijas galā sāka sūdzēties.
– Kā tu uzdrošinies man par to pārmest? – viņa noprasīja. – Man ir jādzīvo
