style="font-size:15px;"> – Tu esi pārāk veca! – es neizturēju. – Mēs abas esam pārāk vecas!
– Es domāju, ka tu nu gan spēsi izprast manu vēlmi pēc bērna, – Megija sacīja, samirkšķinādama acis, lai apvaldītu asaras, – pēc visa, ko tu pārdzīvoji, lai tiktu pie Diānas, pēc visiem tiem gadiem, kuru laikā tu centies tikt pie vēl viena bērna.
Es atmaigu, atcerējusies, cik stipras bija bijušas manas ilgas. Tomēr es nebiju aizmirsusi arī to, cik ļoti bērns un pat pūles tikt pie bērna varēja pārņemt visu dzīvi; cik nogurdinoši varēja būt vecāku pienākumi pat tad, ja sievietei bija par divdesmit gadiem mazāk nekā šobrīd mums ar Megiju.
– Es patiešām saprotu, – paziņoju, mēģinādama no jauna saņemt viņas roku. – Bet dažreiz dzīvē pienāk brīdis, kad gluži vienkārši ir nepieciešams no kaut kā atteikties. Tad, kad vienkārši ir jau par vēlu.
Es zināju, ka tas bija skarbi, kā būtu teikusi Diāna, taču mēs ar Megiju jau ceturtajā klasē bijām nozvērējušās vienmēr teikt viena otrai tikai un vienīgi taisnību – TVT – pat tad, ja bija skaidrs, ka otra to nemaz nevēlas dzirdēt. Toreiz, kad es apprecējos ar Geriju četrus mēnešus pēc tam, kad princeses Diānas un prinča Čārlza kāzu dienā biju ar viņu iepazinusies uz ielas pie Bakingemas pils, Megija man pateica, ka es esmu traka, ja precos tik jauna. Un, kad vēl pēc dažiem mēnešiem izrādījās, ka esmu stāvoklī, gluži kā princese Diāna, Megija nemaz neslēpa, ka tas viņai šķiet šausminoši, it īpaši tad, kad man nācās aiziet no darba. Lai gan Megija allaž bija dievinājusi manu meitu, viņa to bija darījusi no attāluma, sūtot viņai no Parīzes neiedomājami greznas kleitas un reizi gadā vedot viņu uz mākslas galerijām un kādu ārkārtīgi nepiemērotu restorānu, lai šausmās noskatītos, kā Diāna rīstīdamās ēd zuti. Un jau kopš tās dienas, kad biju atvedusi Diānu mājās no slimnīcas, viņa bija nemitīgi prašņājusi, kad es reiz atsākšu strādāt.
Nu viņa cieši raudzījās manī, un šo sejas izteiksmi es pazinu pārāk labi. Tā viņa izskatījās ikreiz, kad grasījās pateikt kaut ko tādu, kas man noteikti varētu nepatikt.
– Tu gribi sacīt, ka tev ir jau par vēlu atsākt strādāt izdevējdarbības jomā? – viņa noprasīja. – Tātad tev ir jau par vēlu veidot karjeru?
Nu tā biju es, kura gandrīz apraudājās. Un nu bija Megijas kārta saņemt un saspiest manu roku.
– Patiesībā es nemaz tā nedomāju, – viņa sacīja. – Es neuzskatu, ka tev ir jau par vēlu kaut ko darīt. Tieši to es cenšos tev pateikt. Mēs neesam divas večas, kurām vajadzētu mest visu pie malas un, velkot kājas, aizšļūkt uz pansionātu. Mums abām vēl ir daudz laika. Neuztraucies.
Megija paziņoja, ka neļaus man skatīties spogulī, kamēr nebūs beigusi rosīties. Viņa izmazgāja man matus un ieveidoja tos ar fēnu, veselu mūžību noņēmās ar kosmētikas otām, iespīlēja mani ļoti pārdrošā apakšveļā un uzstīvēja man šaurus džinsus. Tā, it kā mēs atkal būtu pusaudzes, kuras apmainās ar drēbēm un uzpoš viena otru.
– Kur tu ņēmi visas tās meiteņu padarīšanas? – es pavaicāju Megijai.
– Es esmu lesbiete, nevis vīrietis, – viņa atteica, uzsmidzināja man uz kakla nedaudz smaržu un nopētīja mani.
– Labs ir, – viņa sacīja, apņēmīgi pamādama, – manuprāt, gatavs ir.
Megija vēlreiz aizstūma mani pie spoguļa. Zvēru, ka pirmajā brīdī es sevi nepazinu. Es pat atskatījos, nodomājusi, ka telpā slepus varētu būt ienākusi cita sieviete.
Gaišmataina. Seksīga. Un ļoti, ļoti jauna.
– Nevar būt, – es izdvesu, samirkšķinādama acis.
Megija pasmaidīja.
– Es teiktu, ka tev ir divdesmit divi gadi! – viņa uzvaroši iesaucās.
Es nespēju novērst acis no sevis. Būtībā Megija bija piepildījusi manu vēlēšanos – manu vēlmi ne vien kļūt jaunākai, bet arī atgriezties pagātnē un kļūt par citu cilvēku. Spogulī redzamā sieviete savā ziņā izskatījās līdzīga man, taču reālajā dzīvē es tāda nekad nebiju bijusi. Tolaik, kad man patiešām bija divdesmit divi gadi, es Mauntholjokes koledžā beidzu studēt Džeinas Ostinas un Brontē māsu darbus, mani mati bija gludi sasukāti un saņemti zirgastē, augums paslēpts lielos, platos kokvilnas sporta apģērbos, un lejup pa manu nenopūderēto degunu nemitīgi šļuka biezas brilles. Divdesmit četru gadu vecumā man jau bija mazs bērns, es joprojām nēsāju gan zirgasti, gan brilles, gan sporta apģērbu, lai gan tagad tas bija kļuvis vēl platāks un netverami smaržoja pēc šķiršanās. Divdesmit astoņu gadu vecumā es dažreiz Ļoti Pacentos un uzstīvēju šauras bikses un platu džemperi, lai bērnudārzā varētu vadīt kūku tirdziņu.
Es katrā ziņā nekad nebiju izskatījusies šādi: uzspodrināta un gaišmataina, ar uzkrāsotām lūpām un dziļu izgriezumu, izsmalcināta un nedaudz piedauzīga.
– Kas viņa tāda ir? – es čukstus pavaicāju.
Bet Megija, kura tikmēr rosīgi skatījās pulkstenī, nemaz nedzirdēja manu jautājumu.
– Ir jau gandrīz pusnakts, – viņa sacīja. – Jaunajai Alisei ir pienācis laiks doties testa izbraucienā.
Otrā nodaļa
Bārs uz Megijas ielas stūra bija kā piebāzts ar cilvēkiem. Ārā uz ietves stāvēja gara rinda, taču elegantā liela auguma sieviete, kura bija aizšķērsojusi durvis visiem pārējiem, ar mājienu aicināja Megiju un mani ienākt.
– Viņa ir manī ieķērusies, – Megija iekliedza man ausī.
– Cerams, ka mana klātbūtne neradīs iespaidu, ka tu jau esi aizņemta.
– Viņa zina, ka tu neesi lesbiete.
Jautājoši uzlūkoju Megiju.
– Kā viņa to var zināt?
– Viņa ir ekstrasenss, – Megija nesatricināmi paskaidroja. Un tad: – Nē, patiešām, mīļā. Tu varētu uzvilkt motociklistu zābakus un sporta kreklu ar Melisas Eteridžas attēlu, bet tik un tā neviens tevi nenoturētu par lesbieti. Runa ir par netveramām vibrācijām.
Megija sāka virzīties uz bāra pusi, staipīdama kaklu, lai nopētītu apkārtni, kamēr mēs spraucāmies cauri pūlim.
– Kuru tu gribi? – viņa noprasīja.
– Ko?
Es noteikti izskatījos vēl vairāk izbijusies, nekā jutos, jo Megija sāka skaļi smieties.
– Noskūpstīt! – viņa iesaucās. – Vai tu te redzi kādu, kuru pusnaktī gribi noskūpstīt?
Biju nodzīvojusi laulībā tik ilgi, ka pat nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju apsvērusi šādu iespēju. Pagājušajā Vecgada vakarā es kopā ar Geriju biju apmeklējusi mūsu draugu Mārtija un Keitijas ikgadējās Jaungada svinību vakariņas, un, kā jau allaž, es
