var būt brīvs, eksperimentēt, darīt visu, ko vēlas, un šāda priekšrocība būtu jāizmanto. Nevajag steigties kļūt nopietnam.
To pašu es biju pateikusi arī savai meitai Diānai, kura manu padomu bija uztvērusi tik nopietni, ka pat bija pārcēlusies piectūkstoš jūdzes tālāk no manis. Vīrietis atsāka man kaut ko stāstīt, taču es biju tik ļoti aizdomājusies par Diānu, ka, šķiet, palaidu garām visu, ko viņš bija teicis. Vienīgais vārds, ko saklausīju, bija “Viljamsbērga”, taču varēja skaidri manīt, ka viņš gaida atbildi.
– Visi tie dīvainie masku tērpi, – es atteicu, atcerējusies Diānas astotās klases ekskursiju.
Viņš savādi paskatījās uz mani.
– Man tur ir zināms kāds lielisks klubs, kur vajadzētu būt klusāk nekā šeit. Gribēju zināt, vai tu gribētu braukt man līdzi.
Neticami.
– Uz pašu Virdžīniju? – es pārvaicāju. – Šonakt?
Viņa sejai pārlaidās smaids, un viņš papurināja galvu.
– Es runāju par Viljamsbērgu Bruklinā. Es tur dzīvoju.
– Ak tā, – noteicu, pēkšņi sajuzdamās tā, it kā būtu apsējusi linu priekšautu un uzlikusi galvā aubi.
– Nu, kā tad būs? Vai gribi nākt man līdzi?
Vai es gribēju? Nu, protams, ka es būtu gribējusi, ja vien es patiešām būtu tāda, kāda acīmredzami izskatījos. Tomēr patiesībā es tikpat labi varētu būt bijusi šī puiša māte. Man gan nepietika drosmes viņam to pateikt un sabojāt viņam visu šo gadu, kas bija sācies tikai pirms dažām minūtēm.
Kur gan palikusi Megija, kad viņa man bija vajadzīga? Līdz pat pusnakts skūpstam biju jutusi viņu mīņājamies tepat līdzās. Toties tagad viņa vairs nekur nebija redzama. Beidzot pamanīju viņu pie pašām durvīm, kur viņa kaut ko čukstēja ausī skaistajai durvju sardzei. Kļuva skaidrs, ka no viņas nekādu palīdzību nevarēs sagaidīt.
– Man šķita, ka tu nemaz nevēlies uzsākt attiecības, – es aizrādīju.
– Tās nav nekādas attiecības, – viņš iebilda. – Tas ir tikai… tikai…
– Vienas nakts sakars? – es vaicāju. – Jo arī tas mani nemaz neinteresē.
Tā taču bija, vai ne?
– Nē, – viņš sacīja. – Tas ir, ja mēs gribētu saiet kopā…
Viņš sašļuka un nodūra galvu. Tad atkal starojoši uzsmaidīja.
– Paklau, – viņš paziņoja, – tu man patīc. Tas arī ir viss. Es labprāt iepazītu tevi tuvāk.
Es svārstījos.
– Šaubos, vai tu priecāsies par to, ko uzzināsi.
Viņš panācās mazdrusciņ tuvāk, pietiekami, lai es sajustos neomulīgi.
– Kāpēc lai tu neļautu to izlemt man pašam?
Jutu, ka man krūtīs atkal kaut kas iekutējās. Bīstami tuvu sirdij. Atrāvusi skatienu no viņa sejas, palūkojos uz viņa pleciem, kurus bija tik viegli iztēloties kailus. Gads, nodzīvots bez jebkāda seksa, gads, kura laikā beidzot biju sirsnīgi iedraudzējusies ar vibratoru, ko Megija jau sen bija man uzspiedusi, bija licis pamatīgi iekvēloties manai fantāzijai. Tagad, kad biju iemācījusies lietpratīgi tikt pie elektroniski izraisīta orgasma ikreiz, kad vien pati vēlējos – ar īstu, dzīvu, cilvēcisku būtni man ne reizi nebija izdevies kaut ko tādu panākt – man radās sajūta, ka es kaut ko tādu varētu piedzīvot tepat uz vietas.
Sajutu viņa rokas pieskārienu manam gurnam. Viņa gurns viegli piekļāvās man.
Taču tad lielais tērauda pulkstenis virs bāra nosita vienu reizi – ceturksni pāri divpadsmitiem – un es atkal atguvos.
Atcerējos kaut ko tādu, ko man bija sacījuši daži puiši, kaut ko tādu, ko man allaž bija gribējies kādam pateikt, lai gan neviens nekad nebūtu man noticējis. Tomēr tagad man šķita, ka tā varētu būt patiesība.
– Tici man, – es sacīju, pēkšņi sajuzdamās daudz iespaidīgāka nekā jebkad mūžā, – es tev sagādāšu vienīgi nepatikšanas.
Tomēr radās sajūta, ka mans brīdinājums ir nevis licis viņam atkāpties, bet gan tikai vēl vairāk iekairinājis viņa interesi. Ja tā padomā, tad arī uz mani pašu šie vārdi vienmēr bija atstājuši tieši tādu iespaidu.
– Parādi man savu mobilo telefonu, – viņš palūdza.
– Es negrasos tev dot savu numuru.
– Vienkārši parādi man savu telefonu.
Viņš pastiepa roku. Biju iebāzusi telefonu Megijas doto šauro džinsu priekšējā kabatā, un nu varēja just, kā tas spiežas man pret augšstilbu. Negribīgi izvilku telefonu no kabatas un pasniedzu viņam.
– Oho, – viņš noteica, tiklīdz bija to atvēris. – Tev ir “Tetris”.
Izklausījās pēc slimības. Mobilā telefona slimības. Viņš noteikti bija pamanījis neizpratni manā sejā, jo paskaidroja:
– Tā ir viena no vecākajām videospēlēm. Es ar to nodarbojos. Es veidoju spēles. Vai arī vismaz mācos, kā to darīt.
– Ak tā, – es noteicu, izbijusies vēl vairāk nekā pirmīt. – Tu vēl aizvien… mācies koledžā?
– Šajā pavasarī es došos uz Tokiju studēt spēļu dizainu, – viņš paskaidroja, – bet patiesībā man jau ir maģistra grāds biznesa vadībā. Kad nolēmu neprecēties, nospriedu, ka negribu arī strādāt korporatīvajā pasaulē. Un kā ar tevi?
– Kas ir ar mani?
– Ar ko tu nodarbojies?
– Ahhh, – es novilku, prātodama, vai būtu vērts pieminēt veļas mazgāšanu, putekļu slaucīšanu vai trauku mazgājamās mašīnas izkravāšanu. – Šobrīd tā īsti neko.
– Tātad tu vēl mācies?
– Ai, nē, – es atteicu. – Skolu es jau sen esmu pabeigusi.
Es turpināju sev iegalvot: kamēr vien nesākšu atklāti melot, nebūšu izdarījusi neko sliktu.
– Tātad tu… ceļo?
Tas jau bija puslīdz patiesi. Es pamāju.
– Biju prom.
– Teiksim, Francijā?
– Apmēram tā. – Es sev sacīju: pasaulē noteikti ir kāds, kurš domā, ka Ņūdžersija ir tas pats, kas Francija.
Viņš sāka spaidīt mana telefona taustiņus.
