ka tu nenīksti mājās. Tev ir tavs dārza klubs vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tagad, kad esmu ieradusies šeit, man vienkārši gribas te palikt vēl drusku ilgāk. Tu taču spēj to saprast, vai ne?
Protams, ka es spēju to saprast. Tomēr man nebija skaidrs, kāpēc viņa tik ļoti vēlas mani sāpināt.
– Diāna, – es sacīju, – ja tu gribi palikt, tad, protams, paliec. Es tikai jūtos nedaudz vīlusies, tas arī ir viss.
– Redzi, tur jau arī ir tā problēma, – mana meita paziņoja. – Es uzskatu, ka tev nav tiesību izjust vilšanos. Tā vietā, lai sēdētu mājās un gaidītu mani atgriežamies, tev būtu laiks sākt dzīvot pašai savu dzīvi.
Nu es vairs gandrīz nespēju paelpot. Un pavisam noteikti vairs nespēju izteikt ne vārda.
– Paklau, – viņa turpināja, – par šo zvanu tev – vai tētim, vai kādam citam – nāksies samaksāt veselu miljonu dolāru. Man vēl aizvien nav īsti skaidrs, cik ilgi es te vēl palikšu. Vismaz vēl pāris mēnešus. Ceru, ka tev nav iebildumu.
– Mmmm, mmmm, – man izdevās izmocīt.
– Labi. Piezvanīšu, tiklīdz atkal varēšu. Es mīlu tevi. Jau grasījos pateikt, ka arī es viņu mīlu, taču saruna aprāvās. Mirkli elsodama paliku stāvot un tad pagriezos pret Megiju, kura uzmeta man vienu vienīgu skatienu, izlēca no gultas un pāri visai telpai metās mani apskaut. Nu es ļāvu sev vaļu un izplūdu šņukstos viņai pie pleca. Ne jau Diānas aizkavēšanās bija mani tik ļoti satriekusi. Protams, es jutos pievilta, bet, lai cik ilgi viņa nolemtu tur palikt, es taču noteikti varēju izdzīvot vēl dažus mēnešus. Neizturami bija gan tas, cik ļoti bijām atsvešinājušās visādā citādā ziņā, un cik neiespējami man šķita viņu sasniegt.
– Būs jau labi, – Megija mierināja, viegli paplikšķinādama man pa muguru. Kad sāku stāstīt viņai par to, kas bija noticis, ko Diāna bija teikusi un kā es biju jutusies, viņa mani apskāva un atkal iedrošināja.
Beidzot, kad biju nomierinājusies, viņa pakāpās atpakaļ un piespieda mani ielūkoties viņai acīs.
– Zini, – viņa sacīja, – iespējams, ka tā ir laime nelaimē.
– Par ko tu runā?
– Par to, ko tu iesāki pagājušajā naktī, – Megija paskaidroja. – Nu tev ir iespēja to īstenot līdz galam.
– Ar to puisi? – es pārvaicāju. – Man nemaz īsti ne… – Es nerunāju par to puisi, – Megija pārtrauca, – lai gan arī viņam tur varētu būt sava loma. Es runāju par to, ka tu tagad izskaties jaunāka. Tu varētu kādu brīdi to turpināt un paraudzīties, kas tur iznāks.
– Tātad tu gribi, lai es noskaidroju, cik daudzus divdesmit piecus gadus vecus puišus man varētu izdoties ar viltu piedabūt mani noskūpstīt?
– Ja tu grasies izlikties jaunāka, – Megija sacīja, – tev vajadzēs izbeigt lietot tādus vārdus kā “piedabūt”.
– Kas vainas tam vārdam?
– Tas ir novecojis gluži tāpat kā “līgavainis” vai “neilona zeķes”.
– Pag, pag, – es iebildu, – kurš ir teicis, ka es vēlos izlikties jaunāka?
– Paklausies, – Megija sacīja, – tas, kas vakar vakarā notika bārā, nav nekāda nejaušība. Kopš esmu izdarījusi ar tevi to, ko vēlējos, tu izskaties fantastiski. Un nu tev piezvana Diāna un paziņo, ka vēl kādu laiku negrasās atgriezties mājās. Tā ir tava iespēja! Tagad nekas vairs nespēj tevi aizkavēt iziet no mājām, pieteikties dažos darbos un, kāpēc gan ne, varbūt satikties ar kādu puisi…
– Kaut kas nedzirdēts.
– Kas tur tik nedzirdēts? Tu pati teici, ka vēlies, kaut būtu jaunāka. Un darbs tev tik un tā būs jāatrod, vai nu tu to vēlies vai ne.
– Vēlos gan, – es apliecināju.
– Tad jau labi. Divdesmit astoņus gadus vecai sievietei to izdarīt būs vieglāk nekā tādai, kurai jau ir četrdesmit četri gadi.
– Man nepatīk melot, – es iebildu. – Kaut arī esmu uzvilkusi pieguļošas drēbes un pamatīgi uzkrāsojusies, es vēl aizvien esmu tāda pati. Kāpēc mums vispār jārunā par vecumu?
– Tieši tā, – Megija apstiprināja. – Kāpēc tev būtu kādam jāsaka, ka tev ir četrdesmit četri vai divdesmit astoņi gadi? Tev nevajag ne teikt patiesību, ne arī melot.
Es pamāju.
– Skaidrs.
– Un, ja tu izskaties jaunāka, un cilvēki domā, ka tu esi jaunāka, kāpēc gan lai tu neļautu viņiem ticēt, ka tā arī ir?
Es turpināju māt ar galvu, lai gan nu jau mēs bijām iepeldējušas bīstamā teritorijā.
– Es gribēju sacīt, – Megija turpināja, aizvezdama mani uz mazo, improvizēto virtuvīti, lai mazītiņā kanniņā sāktu vārīt kafiju, – kad tu aiziesi uz darba interviju un pateiksi, ka tev ir četrdesmit četri gadi, viņi par tevi nodomās daudz ko tādu, kas varbūt nemaz nebūs taisnība, vai ne? Piemēram, ka tu esi no dzīves atpalikusi pusmūža sieviete, pārāk veca, lai sāktu karjeru no nulles.
Biju spiesta atzīt, ka viņai ir taisnība.
– Un, ja viņi būs pārliecināti, ka tev vēl nav trīsdesmit, – Megija turpināja, – viņi, visticamāk, nodomās tieši to, ko tu vēlies, lai viņi nodomātu: ka tu dedzīgi vēlies apgūt kaut ko jaunu, labprāt esi ar mieru sākt no pašas apakšas, un tev nav nekādu problēmu strādāt kāda nenozīmīga nodaļas vadītāja pakļautībā.
– Bet man taču jau ir krietni pāri trīsdesmit.
– Bet viņiem tas nav jāzina, – Megija iebilda. – Patiesībā viņi nemaz nedrīkst uzdot tādus jautājumus.
Diskriminācija ir aizliegta ar likumu.
– Vai tu neatceries, ko mums mācīja māsa Mirjama Džerveisa? – es apvaicājos. – Tas ir noklusēšanas grēks.
– Ko prāts nezina, par to sirds nesāp.
– Grēks, grēks. Grēks, grēks.
– Ak, rimsties, Alise. Tu pārstāji būt par katoli tobrīd, kad apprecējies ar ebreju.
Tur nu man nebija, ko iebilst. Lai gan biju ilgstoši mācījusies katoļu skolā, līdz ar iestāšanos koledžā biju pārstājusi apmeklēt baznīcu, un, apprecoties ar ebreju, manam statusam pāvesta acīs bija pielikts punkts. Bet, lai gan Gerijs pēc Diānas piedzimšanas bija no jauna pievērsies savai ticībai un pat mēģinājis pierunāt to izdarīt arī mani, lai Diānu varētu uzskatīt par īstu ebrejieti, es tomēr biju iebildusi. Nevarētu sacīt, ka es ticēju Jēzum kā Dievam, tomēr es arī nespēju piespiest sevi pateikt, ka neticu.
Pagājušā gada laikā es pat biju
