tik platiem, ka uz tiem varēja droši uzsēsties. Šķita, ka viņa acīs zib jautrība, it kā viņš nupat būtu atcerējies patiešām labu anekdoti un nespētu vien sagaidīt, kad varēs to pastāstīt citiem.
Tieši šajā mirklī viņš pagriezās, it kā es būtu uzsaukusi, lai viņš savu anekdoti pastāsta man, un ieskatījās man tieši acīs. Viņa seja atplauka platā smaidā, un man neatlika nekas cits, kā vien arī uzsmaidīt viņam. Tā, it kā mēs būtu seni draugi, izbijuši mīlētāji, kuri šķīrušies pavisam draudzīgi un nu atkal pamanījuši viens otru drūzmā.
Tad rudmatis pateica kaut ko uzstājīgāku, un mans vīrietis novērsās.
– Es labprāt noskūpstītu viņu, – es sacīju Megijai.
– Kuru?
– Pie bāra, – es paskaidroju. – Blakus rudmatim. To ar tiem mākslinieka matiem.
Tad viņš vēlreiz paskatījās uz mani, un Megija sāka bīdīt mani uz priekšu. Tad pēkšņi atskanēja klaigas, un abu virs bāra piestiprināto televizoru ekrāni noplaiksnīja un atdzīvojās. Tajos bija redzama Taimskvēra lode. Pulkstenis ekrānā rādīja līdz Jaunā gada sākumam atlikušās minūtes: to bija mazāk par piecām.
– Ideāli! – Megija kliedza man ausī, turpinādama stumt mani uz priekšu. – Viņš ir mazulītis!
Es apstājos.
– Ko tas nozīmē? – Nu es mēģināju aplūkot vīrieti tā, lai viņš neko nepamanītu. Nebiju gluži noturējusi viņu par pusmūža cilvēku, tomēr viņš neizskatījās arī pēc koledžas puikas.
– Viņam pavisam noteikti vēl nav trīsdesmit, – Megija aizrādīja, iebakstīdama man mugurā.
Es saraucu pieri.
– Es teiktu, ka viņam ir pāri trīsdesmit.
– Nekā nebija. Nāc. Jāpārliecinās, vai tu viņam derēsi.
Virzīties uz priekšu? Vai spiedzot nozust tumsā? Megija izlēma manā vietā. Viņa mani pamatīgi pagrūda, un es burtiski iekritu Draisko acu kunga apskāvienos.
– Ai, – es izdvesu. Manas krūtis bija cieši piespiestas viņa iestīvinātajam kokvilnas kreklam, manas nāsis piepildīja ziepju smarža, kas nāca no viņa kakla.
– Es atvainojos. Mana draudzene…
– Viss kārtībā, – viņš pārtrauca. – Es jau sāku prātot, vai man izdosies tikt tev pietiekami tuvu klāt, lai varētu ar tevi parunāt. Tu izskaties tik redzēta. Vai mēs gadījumā neesam pazīstami?
Nē, ja vien tu neesi slapstījies gar sporta klubu Lady Fitness netālu no manas mājas Ņūdžersijā, man gribējās atteikt. Vai arī apmeklējis Houmvudas dārza kluba sanāksmes.
Bet vispār jau viņš nemaz nevarēja būt mani kaut kur redzējis, jo es nekad nekur nemēdzu iet – vismaz tādā izskatā, kādā tagad stāvēju viņam priekšā.
– Desmit, – pūlis sāka skandēt. – Deviņi. Astoņi…
– Ai, nē, – es izdvesu.
– Nē? – viņš izskatījās pārsteigts.
– Es tikai…
Varēja just, ka Megija tikai dažu sprīžu attālumā man aiz muguras gaidīja manu skūpstu gluži kā suteners nokavētu automašīnas kredīta maksājumu. Un es gribēju viņu noskūpstīt, taču man bija briesmīgi bail.
– Pieci. Četri…
Man bija briesmīgi bail skūpstīt kādu nepazīstamu vīrieti, es gribēju teikt – patiešām noskūpstīt kādu patiešām nepazīstamu vīrieti pirmo reizi divdesmit triju gadu laikā. Briesmīgi bail, ka es neatcerēšos, kā tas darāms. Briesmīgi bail, jo tagad, stāvot tik tuvu, bija skaidrs, ka pēdējo reizi, kad es to biju darījusi, šis puisis noteikti vēl bija tikai mācījies staigāt. Briesmīgi bail, jo mani tas nemaz neuztrauca.
Atskanēja kliedzieni. Gaviles. Es cieši skatījos uz viņu, juzdamās gluži kā trusītis, kas nonācis aci pret aci ar lapsu. Un arī nedaudz kā pati lapsa. Viņš skatījās man pretī, un viņa acīs atkal iemirdzējās tā pati jautrība.
Un tad es atskārtu kaut ko tādu, ko biju palaidusi garām, baidīdamās iet uz pilsētu, domādama par īsto vēlēšanos un ļaudamās Megijas ierosinātajām pārvērtībām. Gads bija beidzies. Līdz ar šo mirkli bija beidzies visnelāgākais gads manā mūžā – gads, kad mans vīrs bija mani pametis, mana māte bija nomirusi un mans vienīgais bērns bija pārcēlies par puspasauli tālāk no manis. Nu tas viss bija palicis aiz muguras, un apziņa, ka nākamais gads varētu būt tikai labāks, šķita tikpat neapstrīdama kā Visuma likums. Mani pārņēma tāds prieks un atvieglojums, ka es skaļi nopūtos un uzsmaidīju viņam, un ar šādu pamudinājumu viņam pilnīgi pietika, lai noliektos un viegli noskūpstītu mani. Mūsu lūpas sakļāvās tik nevainojami, viņa izliektā augšlūpa precīzi ieslīdēja starp manām lūpām, viņa apakšlūpa glīti piespiedās zem manas apakšlūpas. Viņš garšoja pēc cukura; es sajutu pat sīkus graudiņus.
Kad mēs beidzot atrāvāmies viens no otra, es izteicu pirmo, kas man bija iešāvies prātā:
– Paldies.
Viņš sāka skaļi smieties.
– Es to darīju ar prieku, tomēr atļaušos aizrādīt, ka man nācās krietni nopūlēties.
Jutu, ka man sāk svilt seja.
– Es tikai… – izmocīju. – Es vienkārši gribēju…
– Būs jau labi, – viņš klusi pārtrauca, pielikdams pirkstu man pie lūpām. Un tad viņš sakustējās tā, it kā grasītos noskūpstīt mani vēlreiz.
– Nē! – es iekliedzos, atlēkdama atpakaļ.
Viņš izskatījās apmulsis.
– Nē?
– Es nevēlos veidot attiecības.
Viņš no jauna iesmējās.
– Es arī nevēlos veidot attiecības, – viņš atteica.
– Nevēlies?
– Nē, – viņš apstiprināja. – Es nupat atsaucu savu saderināšanos.
– Tikai… nupat? – es apvaicājos.
Viņš pasmaidīja. Viņš labprāt skatījās man acīs. Tas bija ļoti jauki, taču mana pieredze liecināja, ka vīrieši parasti nemēdza tā rīkoties.
– Pareizāk sakot, pagājušajā jūnijā, – viņš paskaidroja. – Es sapratu, ka nevēlos precēties, vismaz pagaidām vēl ne. Es nemaz nesteidzos spert soli pretī visām tām straujas karjeras, hipotekārā kredīta un bērnu padarīšanām.
– Vareni, – es
