neesmu precējies.
– Neesat! – viņa izsaucās. – Ak, tas nu gan ir apgrūtinoši!
– Ļoti neiejūtīgi no manas puses, vai ne? – lords noteica.
– Ne jau nu gluži neiejūtīgi, jo jūs taču nevarējāt zināt, ka es vēlēšos, lai jūs būtu precējies, – mis Merivila attrauca, ļoti laipni attaisnodama viņu.
Olverstoks sardoniski atbildēja: – Tad nu es pieņemu, ka gadījumā, ja es to būtu zinājis, jūs sagaidītu no manis šās kļūdas labošanu.
Viņa koši pietvīka un satraukti paraudzījās uz lordu.
– Ak, lūdzu! Neuztveriet to kā apvainojumu, – mis Merivila sacīja. – Man nebija ne mazākā nodoma kļūt nekaunīgai, un es uzdrošinos domāt, ka mēs itin labi varēsim iztikt arī bez jūsu sievas, ja vien visu kārtīgi pārdomāsim.
– Mēs? – Olverstoks to pateica, tikko slēpdams vīzdegunību, taču viņa lūpas savilkās smīnā it kā pašas no sevis un acis dusmīgi iezalgojās.
Šīs pazīmes mis Merivila neatstāja nepamanītas. Viņa atviegloti nopūtās un atbruņojoši sacīja: – Paldies Dievam! Es jau baidījos, ka esmu izvedusi jūs no pacietības. Nav iespējams vainot jūs par to, ja jūtaties izprovocēts, jo es jums pierunāju pilnu galvu. Patiesībā es biju domājusi, ka satiekoties būs vieglāk jums paskaidrot visus apstākļus.
– Kādi tad ir tie apstākļi, kundze?
Viņa mazliet vilcinājās un klusēja. Šādu pauzi noteica nevis viņas domīgums vai mulsums, bet gan pūliņi izsvērt, kā labāk lordam Olverstokam visu izskaidrot. – Varētu sacīt, ka šie apstākļi cēlās pēc mana tēva nāves. Tas notika pirms gada. Nevarētu apgalvot, ka par šo jautājumu es nekad nebūtu domājusi, jo es par to mēdzu prātot, arī viņam dzīvam esot, bet tobrīd es lietas labā neko nevarēju iesākt.
– Man nudien ir skumji dzirdēt par jūsu tēva nāvi, – Olverstoks iestarpināja, – taču man ir jāizmanto izdevība, lai jums pavēstītu, ka mēs ar viņu gandrīz nemaz nebijām pazīstami. Un par radniecības saitēm man drīzāk jāteic, ka mēs vienkārši zinājām viens par otra eksistenci. Viņš bija cēlies no manas vecmāmiņas dzimtas un, ja atmiņa neviļ, no tik attāliem radiem, ka grūti pat nosaukt pakāpi.
– Bet tētis mēdza par jums runāt kā par brālēnu! – mis Merivila iebilda. Olverstoks nekomentēja šo piezīmi, un viņa pēc mirkļa turpināja: – Jā, un es zinu, ka mēs esam kaut kur tikušies, jo jūsu vārdu es ieraudzīju arī lielajā dzimtas kokā, ko mēs glabājam mājās, Bībelē.
– Tikai divu laulību pēc, – viņš vienaldzīgi piebilda.
– Es saprotu. Jūs nevēlaties mūs atzīt. Vai ne? Tādā gadījumā nav ne mazākās nozīmes jums izskaidrot, kādā situācijā mēs esam nonākuši. Izlūdzos piedošanu par to, ka sagādāju jums neērtības ar šo apmeklējumu.
Pēc šiem vārdiem marķīzs, kurš bija ļoti cieši nolēmis šo sarunu beigt pēc iespējas ātrāk, gluži iracionālu iemeslu mudināts, piepeši izvēlējās to turpināt. Varbūt viņš kļuva pieļāvīgāks, jo mis Merivila viņam šķita uzjautrinoša, bet varbūt pievilcīgs likās tas, ka viņa Olverstoka atraidījumu pieņēma bez iebildumiem – un tas viņa pieredzē bija kaut kas pilnīgi jauns, tādējādi radot intrigu. Lai kāds arī būtu iemesls, viņš piepeši iesmējās un, samulsinot mis Merivilu, sacīja: – O, cik skaļi vārdi! Nē, nē, neslieniet uzreiz degunu gaisā, tas jums nemaz nepiestāv. Man nav nekādu iebildumu būt pazīstamam ar jums, es pat negrasos noliegt mūsu radniecību, tomēr es neesmu gatavs jums apsolīt nekādu palīdzību, lai kādas ieceres arī rosītos jūsu prātā. Un, starp citu, ko tieši jūs gribējāt man lūgt?
Meitene nomierinājās un pateicīgi uzsmaidīja Olverstokam. – Es esmu spiesta to darīt. Un tas ir tikai kāds nieks. Lūdzu, ievediet manu māsu sabiedrībā!
– Ievest jūsu māsu sabiedrībā? – viņš neizteiksmīgi atkārtoja.
– Jā, lūdzu, ja jūs to varētu. Un laikam jau man jābrīdina, ka jums nāktos ievest sabiedrībā arī mani, jo diezin vai man izdotos pārliecināt māsu, ka es pēc tā nealkstu. Patiesībā viņa ir vispaklausīgākā meitene, kādu vien var iedomāties, taču pašlaik viņa ir iecirtusies un paziņojusi, ka neapmeklēs nekādas balles, ja vien to nedarīšu arī es. Un tas jau kļūst pārmēru apnicīgi, taču es saprotu, ka viņa to dara mīlestības vārdā…
Lords nemēģināja būt izcili pieklājīgs un strupi pārtrauca mis Merivilu: – Mana lieliskā meitene, vai jūs no tiesas sakāt, ka vēlaties iziet sabiedrībā tieši manā aizgādībā? Jums taču nepieciešama kāda matrona, kas jūs pavadītu, nevis vecpuisis!
– Es zinu, – viņa attrauca. – Tieši tālab jau es jutos vīlusies, kad uzzināju par jūsu vecpuisību. Taču es jau esmu izprātojusi, kā mēs varētu pārvarēt šo šķērsli! Vai jums būtu iebildumi, ja mēs izliktos, ka mūsu tēvs ir atstājis trīs jaunākos bērnus jūsu aizbildniecībā? Harijs jau ir pietiekami pieaudzis, un man ir divdesmit četri gadi.
– Man vajadzētu… nekādā gadījumā!
– Bet kālab tad ne? – viņa neatkāpās. – Jums mūsu labā nebūs jādara nekas vairāk, kā vien jāpalīdz debitēt Haritai un varbūt arī man. Pats par sevi saprotams, es pat nemēģinātu iztēloties jūs interesējamies par vēl kaut ko, kas būtu saistīts ar mums. Patiesību sakot, es nemaz tik ļoti nepriecātos par jūsu uzmanības apliecinājumiem, – meitene atklāti piebilda.
– Nē, jūs to nespējat aptvert! Izskatās, ka jūs nesaprotat, kundze, ka mana palīdzība jums nebūs ieejas biļete augstākajā sabiedrībā.
– Kāpēc? – viņa noprasīja. – Es biju domājusi, ka marķīzu pieņem it visur.
– Tas, mis Merivila, ir ļoti atkarīgs no marķīza!
– O! – viņa noteica, pūlēdamās aptvert tikko dzirdēto. – Tētis sacīja, ka jūs esat “neglābjams cīņu gailis”… Vai tas būtu jāsaprot tādējādi, ka jūs tiekat uzskatīts par nepiedienīgu personu?
– Tāls no ideāla, – lords nekavējoties apstiprināja.
Viņa sāka smieties. – Kāda krāpšana! Es nespēju tam noticēt. Pat mans nabaga tētis netika uzskatīts par tik sliktu!
– Pat nabaga tētis… – Olverstoks atkārtoja, tad paņēma savu monokli un pielika pie acs, sākdams cieši pētīt mis Merivilu kā cilvēks, kurš tikko pamanījis kādu retu eksemplāru.
Nelikdamās ne zinis par šādu rūpīgu aplūkošanu, viņa sacīja: – Nē, patiesi, man šķiet, ka pirms iepazīšanās ar manu mammu viņš bija satriecoši nevaldāms… un ir jāatzīst, ka viņu abu aizbēgšana nebūt netika uzskatīta par atbilstīgu soli. Man allaž ir licies visai savādi, ka mamma tam piekrita, jo viņa bija ļoti cienījama, jūs saprotat, viņa bija ļoti, ļoti laba… Un tomēr es ticu, ka cilvēki, kas ir kaislīgas mīlas varā, nepārtraukti mēdz darīt visdīvainākās lietas, un reizēm es iedomājos, ka mamma noteikti ļāvās pierunāties.
