šis uzdevums viņai nemaz nebūtu pa spēkam. Ļoti reti gadījās, kad Felikss sastapās ar iedrošinājumu plašāk iztirzāt tematu, ko saprata tikai daži cilvēki, savukārt lielākā daļa uzskatīja par visai garlaicīgu. Zēna skatienā iekvēlojās gaisma, viņš sāka runāt un mēģināja izskaidrot pneimatiskā pacēlāja darbības principus. No viņa vārdiem izrietēja, ka tas ir neliels dzinējs, ko darbina gaiss no kompresora tajā pašā lietuvē. Jau pēc īsa brīža Olverstoks tika gluži vai apbērts ar dažādiem terminiem, Felikss runāja par cilindriem, virzuļa stieņiem, vārstu mehānismiem un vilkmes caurulēm. Feliksa izpratne par šiem procesiem gan bija tāla no ideālas, un viņš ne vienmēr izteicās pilnīgi skaidri, toties alkas pēc zināšanām mudināja puisi teju vai noslīcināt marķīzu Olverstoku jautājumu jūrā. Un uz dažiem jautājumiem lordam pat izdevās atbildēt samērā izsmeļoši. Viņš šo tematu pārzināja kaut vai tik lielā mērā, lai Feliksa acīs brālis un māsa izskatītos pēc nicināmiem nelgām un Olverstoku no gluži nejauša viesa stausa pārceltu iemīļota ciemiņa lomā. Viņš bija visinteliģentākais klausītājs, kādu vien Feliksam bija gadījies sastapt un kuram tika piedots pat tas, ja viņš atvainojoties laiku pa laikam sacīja: – Vai saproti, Feliks, es par zirgiem zinu daudz vairāk nekā par dzinējiem!
Šīs atzīšanās dēļ Olverstoka spožums Feliksa acīs mazliet nobālēja, savukārt Džesamijs sāka marķīzu cienīt vairāk. Viņš tūlīt vēlējās noskaidrot, vai kariete, ko viņš bija pamanījis uz ielas un par kuru bija gatavs izteikties gari un plaši, pieder lordam. Uzzinājis, ka tā patiešām ir, viņš atstūma brāli malā un ievilka lordu sarunā par augstākās klases zirgiem.
Ja kāds marķīzam būtu sacījis, ka viņš pusstundu būs spiests pavadīt pusaudžu sabiedrībā, viņš bez mazākās vilcināšanās būtu nekavējoties atvainojies un devies projām. Tik ļoti reti gadījās, ka lords nesāka garlaikoties jebkādā sabiedrībā, taču šajā reizē viņam nebija garlaicīgi. Olverstoks bija pārsmalcinātu vecāku bērns, turklāt jaunākais no viņu pēcnācējiem, un nebija pieredzējis šādu dzīvi, kādu vadīja Merivili. Olverstoka māsu bērnus, kad tie vēl bija mazi, saģērbtus labākajās drānās, veda viņam atrādīt un piedraudēja ar sodiem, ja viņi neuzvedīsies pieklājīgi. Viņam šie bērni bija likušies garlaicīgi, dumji un nespējīgi ne vārda pateikt, bet jaunie Merivili viņam sagādāja patīkamu pārsteigumu. Māsas, visticamāk, neatbalstītu nedz tik tiešu un nepiespiestu izturēšanos, nedz arī to, ka puišiem ne vismazākajā mērā nepiemita kautrīgums, ko viņas uzskatīja par gluži vai neatņemamu skolnieku rakstura īpašību. Olverstoks abus vērtēja kā labi audzinātus un interesantus, tālab apbalvoja ar iecietību, kura būtu ārkārtīgi izbrīnījusi tos, kas lordu pazina labāk.
Lordam šie puiši patika, tomēr arī viņa izturībai bija robežas. Kad Felikss ar elkoni pagrūda Džesamiju, lai atsāktu sarunu par cauruļu katliem, dzinējiem un propelleriem, viņš iesmiedamies piecēlās un sacīja:
– Manu dārgo zēn, ja tu vēlies kaut ko vairāk uzzināt par tvaikoņiem, dodies izbraucienā pa Temzu, bet nevaicā man! – Viņš pagriezās pret Frederiku, tomēr nepaguva atvadīties, jo atvērās durvis un telpā ienāca divas sievietes. Lords pagriezās, un vārdi izdzisa uz viņa lūpām.
Abām sievietēm mugurā bija pastaigu tērpi, taču ar to arī abu līdzība beidzās. Viena bija drūma kundze nenosakāmā vecumā, visumā nepievilcīga; savukārt otra bija valdzinošākā meitene, kādu lordam ar viņa visai plašo pieredzi jelkad bija nācies skatīt vaigā. Olverstoks saprata, ka viņš raugās uz mis Haritu Merivilu un ka viņa sekretārs ne nieka nebija pārspīlējis, runādams par šās jaunavas daili.
Sākot ar viņas mirdzoši zeltsprogoto galviņu un beidzot ar skaisti veidotajām pēdām, kas bija ieautas smalkādas zābaciņos… šāda aina liktu aizrauties jebkura vīrieša elpai. Viņas stāvs bija elegants, potītes šķita gluži kā izvirpotas, sejas āda būtu rosinājusi apbrīnotājus salīdzināt to ar Damaskas rozes ziedlapiņu maigumu vai ar nobriedušiem firziķiem, viņas maigās lūpas bija vilinoši izliektas, deguns – diezgan taisns un ar smalkām nāsīm. Acis bija debesu zilgmes krāsā un nevainības pilnbriedā uzlūkoja pasauli, skatienā kavējās vaļsirdība un tikko jaušams domīgums. Galvā meitenei bija vienkārša neapoliešu stila cepurīte, bet kleitu apslēpa debeszila kašmira mētelis. Marķīza roka gluži instinktīvi tvēra pēc monokļa, un Frederika, ar māsas lepnumu to pamanījusi, steidzās iepazīstināt lordu ar radinieci.
Mis Serafīna Vinšema, kurai Olverstoku skaļās balsīs stādīja priekšā abi jaunie Merivili, apveltīja viņu ar naidīgu skatienu un ar riebumu noteica: – Uzdrošinos sacīt… – Tad viņa piebilda: – Ak, ej jel projām! – Taču šie vārdi acīmredzot bija veltīti Lufram, kurš lēkāja viņai apkārt.
Lords palika stāvam. Viņš viegli paklanījās, taču arī šis žests izpelnījās tikai īsu galvas mājienu un skatienu, kurā bija vēl vairāk riebuma. Pavēstījusi Frederikai, ka viss ir tieši tā, kā viņa gaidījusi, mis Vinšema steigšus devās projām.
– Mīļo stundiņ! – izsaucās Frederika. – Viņa ir vienā no saviem īpaši īdzīgajiem noskaņojumiem. Kas gan viņu tik ļoti sakaitinājis, Harita? Ak, piedodiet! Lord Olverstok, šī ir mana māsa.
Harita uzsmaidīja lordam un pastiepa roku pretī.
– Esiet sveicināts! Un, atbildot uz tavu jautājumu, Frederika… tas bija kāds ārkārtīgi pieklājīgs jauns vīrietis Hukema bibliotēkā, kurš man no plaukta pasniedza grāmatu, jo es īsti nespēju līdz tai aizstiepties. Viņš bija bezgala izpalīdzīgs, pat noslaucīja no tās putekļus ar savu nēzdogu un pasniedza grāmatu man. Taču mūsu radiniece nosprieda, ka viņš ir švītīgs āksts. Un bibliotēkā mums nevarēja piedāvāt “Ormondu”, tālab es paņēmu “Svētā Džona bruņinieku”, jo iedomājos, ka mums tas patiks tikpat labi.
Šie vārdi tika pateikti maigā, rāmā balsī; un marķīzs, kura kritiskās acis bija redzējušas daudzu sezonu daiļavas, secināja, ka šī ir vissatriecošākā no visām, ko viņam jelkad nācies uzlūkot. Meitene nekādi necentās vairot savu pievilcību; gluži otrādi – pat šķita, ka viņa īsti neapzinās, cik apburoša ir. Lords jau daudzus gadus tika uzskatīts par vienu no iekārojamākajiem neprecētajiem vīriešiem laulību tirgū; viņš bija pieredzējis itin daudzas viltības viņa ievilināšanai slazdos un tagad ar lielu patiku atskārta, ka mis Merivilai šādi triki ir absolūti vienaldzīgi.
Lords apvaicājās, kā viņai patīk Londona; meitene atbildēja, ka Londona esot itin brīnišķīga, taču viņas uzmanība bija pievērsta kaut kam citam, un viņa pat īpaši nepūlējās paildzināt šo iepazīšanās sarunu. Mazliet nosodošā balsī viņa sacīja: – Feliks, mīļais, taviem svārkiem ir norauta poga!
– Ak, nudien! – atsaucās Felikss, nepacietīgi paraustīdams plecu. – Tas taču nav svarīgi.
– Nē, nē, patiesi! – viņa piekrita. – Frederika ir parūpējusies par rezervi. Es to pogu piešūšu vienā acumirklī. Tev tikai jānāk man līdzi! Tu taču nevari staigāt pa pilsētu kā tāds nevīža! Vai ne?
Bija skaidri redzams, ka jaunajam Merivilam nebija ne mazāko iebildumu iziet pilsētas ielās tādā izskatā, tomēr tikpat lielā mērā bija redzams arī tas, ka viņš ir gatavs paklausīt vecākajai māsai. Viņš lūdzoši paraudzījās uz Haritu, kura pamāja ar galvu. Zēns īdzīgi sacīja: – Jā, labi jau labi. – Pirms došanās līdzi Haritai viņš pievērsās marķīzam un noteica: – Un jūs mani aizvedīsiet uz Soho, vai sarunāts, ser?
– Ja
