un apģērbjos. Iegājis dzīvojamā istabā, es izlasu e-pasta vēstules, bet nav nekā steidzama. Pie durvīm pieklauvē – atnākušas divas jaunas sievietes. Apkalpošana numurā.
– Kur nolikt brokastis, kungs?
– Uz ēdamgalda.
Atgriežoties guļamistabā, es uztveru abu sieviešu slepus mestos skatienus, bet izliekos to nemanām un apslāpēju vainas apziņu par to, cik daudz ēdiena pasūtīju. Mēs nemūžam to visu neapēdīsim.
– Brokastis ir klāt, – es uzsaucu un pieklauvēju pie vannasistabas durvīm.
– L… labi. – Anastasijas balss ir nedaudz apslāpēta.
Brokastis jau ir saliktas uz galda dzīvojamā istabā. Viena no sievietēm, kurai ir ļoti tumšas acis, pasniedz man kvīti, un es izņemu no maka divas divdesmit dolāru zīmes.
– Pateicos, dāmas.
– Piezvaniet uz apkalpošanu numurā, kad vajadzēs aiznest šķīvjus, kungs, – tumšace saka, bet viņas koķetais skatiens ir daudzsološs.
Es salti uzsmaidu, brīdinot netuvoties.
Apsēdies pie galda ar avīzi rokā, es ieleju tasē kafiju un ķeros pie omletes. Telefons ievibrējas; saņemta ziņa no Eljota.
Keita grib zināt, vai Ana ir dzīva.
Es iesmejos, priecājoties, ka Anas tā dēvētā draudzene tomēr par viņu domā. Ir acīmredzams, ka Eljots nav ļāvis savam daiktam atpūsties, kaut gan vakar solīja pretējo. Es atbildu.
Dzīva un sparīga ;)
Pēc brīža parādās Ana. Viņas mati ir mitri, un skaistā, zilā blūze ir pieskaņota acu krāsai. Teilors ir paveicis labu darbu – meitene izskatās ļoti pievilcīga. Nopētījusi istabu, viņa pamana somiņu.
– Velns, Keita! – viņa izdveš.
– Viņa zina, ka esi šeit, turklāt dzīva. Es nosūtīju ziņu Eljotam.
Ana man nedroši uzsmaida un tuvojas galdam.
– Apsēdies, – es pavēlu un norādu uz vietu, kas viņai sagatavota. Ana sarauc pieri, redzot, cik daudz ēdiena ir uz galda, un mana vainas apziņa pieņemas spēkā.
– Nezināju, kas tev garšo, tāpēc pasūtīju šo to no visas brokastu ēdienkartes, – es kā atvainodamies saku.
– Ļoti izšķērdīga rīcība, – Ana atbild.
– Jā, taisnība. – Jūtos vēl vainīgāks, bet piedodu sev, kad viņa izvēlas pankūkas, olu kulteni un šķiņķi ar kļavu sīrupu. Ir patīkami vērot, kā viņa ēd.
– Vai tēju? – es jautāju.
– Jā, lūdzu, – viņa attrauc, nepārtraucot košļāt. Meitene ir acīmredzami izbadējusies. Es pasniedzu viņai nelielo tējkannu, un viņa pasmaida, redzot Twinings English Breakfast maisiņu.
Redzot šo sejas izteiksmi, man aizraujas elpa. Un kļūst baisi.
Dzimst cerība.
– Tavi mati ir ļoti mitri, – es secinu.
– Nevarēju atrast fēnu, – viņa nokaunējusies atbild.
Viņa saslims.
– Pateicos par drēbēm, – viņa piebilst.
– Nav par ko, Anastasija. Šī krāsa tev piestāv.
Viņa pēta savus pirkstus.
– Tev vajadzētu iemācīties pieņemt komplimentus.
Varbūt viņai tos reti gadās uzklausīt… bet kāpēc gan? Anai piemīt neuzkrītošs skaistums.
– Man vajadzētu tev atdot naudu par drēbēm.
Kā, lūdzu?
Es izbrīnīts skatos uz Anu, un viņa steigšus turpina: – Tu man jau atsūtīji grāmatas, kuras es, protams, nevaru pieņemt. Bet šīs drēbes… Lūdzu, ļauj man par tām samaksāt.
Ak, mīlulīt…
– Anastasija, es varu atļauties nopirkt tev drēbes.
– Tas nav svarīgi. Kāpēc tev vajadzētu to darīt?
– Tāpēc, ka es to spēju. – Esmu ļoti bagāts, Ana.
– Tas vien nenozīmē, ka vajadzētu to darīt, – viņa klusi atbild, bet man piepeši rodas sajūta, ka viņa ielūkojusies man dvēselē un saskatījusi apslēptās vēlmes. – Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?
Jo gribēju tevi atkal satikt, un tagad esi šeit…
– Kad tevi gandrīz notrieca tas velosipēdists un es tevi turēju savās skavās, un tu lūkojies uz mani, ar acīm lūgdamās, lai tevi noskūpstu… – Es apklustu, atceroties brīdi, kad mūsu augumi saskārās. Jēzus… Es steigšus atvairu šīs atmiņas. – Man šķita, ka esmu tev parādā atvainošanos un brīdinājumu. Anastasija, es neesmu vīrietis, kurš dāvina puķes un runā par mīlestību. Romantika mani neaizrauj. Man ir ļoti specifiskas intereses. Tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Tomēr tevī ir kaut kas neparasts, un es nespēju tev netuvoties. Domāju, ka to jau esi pamanījusi.
– Necenties vairs, – viņa nočukst.
Ko tas nozīmē?
– Tu nesaproti, ko runā. – Labi, paskaidro man.
Mans loceklis nekavējoties atsaucas šiem vārdiem.
Pie velna!
– Tātad tu nedzīvo celibātā? – viņa jautā.
– Nē, Anastasija, celibāts mani neaizrauj. – Un, ja tu ļautu sevi sasiet, es to pierādītu tūlīt pat.
Viņa iepleš acis un viegli pietvīkst.
Ak, Ana…
Nāksies viņai parādīt. Tikai tā uzzināšu atbildi. – Ko tu plāno darīt nākamajās dienās? – es jautāju.
– Dienas vidū man sākas maiņa darbā. Cik pulkstenis? – viņa izbijusies iesaucas.
– Nedaudz pāri desmitiem; laika ir pietiekami. Un rīt?
– Mēs ar Keitu sāksim kravāt mantas. Nākamajā nedēļas nogalē mēs pārcelsimies uz Sietlu, un visu šo nedēļu es strādāju Kleitona veikalā.
– Vai jau esat sameklējušas dzīvesvietu Sietlā?
– Jā.
– Kur?
– Neatceros
