Ievibrējas telefons – zvana Roza.
Kamēr runāju, Ana iznāk no guļamistabas un paņem somiņu. Roza stāsta par Dārfūru, bet mana uzmanība ir veltīta Stīlas jaunkundzei. Viņa parakņājas somiņā un iepriecināta atrod matu gumiju.
Anai ir skaisti mati. Spoži. Gari. Biezi. Es dīki prātoju, kā būtu tos sapīt bizē. Viņa sasien matus un uzvelk mugurā jaku, pirms apsēžas uz dīvāna un gaida mani.
– Labi, ķeries klāt. Ziņo man par turpmāko. – Es beidzu sarunu ar Rozu. Viņa ir paveikusi brīnumus, un izskatās, ka izdosies nosūtīt pārtikas kravu uz Dārfūru.
– Vai esi gatava? – es jautāju Anai. Viņa pamāj. Es paņemu žaketi un mašīnas atslēgas, un mēs ejam. Kad tuvojamies liftam, viņa mani uzlūko, biezajām skropstām trīsot, un sarauc lūpas kautrā smaidā. Arī es atbildot tik tikko jaušami pasmaidu.
Ko šī sieviete ar mani dara?
Atveras lifta durvis, un es ļauju viņai ieiet pirmajai. Nospiežu pirmā stāva pogu, un durvis aizveras. Es šaurajā telpā izjūtu viņas visaptverošo klātbūtni. Nāsīs ieplūst viņas tīkamā smarža… Viņa sāk elpot nedaudz straujāk un uzmet man nedaudz nerātnu skatienu.
Sasodīts!
Ana iekožas apakšlūpā.
Viņa to dara tīšām. Un es uz brīdi iegrimstu viņas jutekliskajā, valdzinošajā skatienā. Viņa nenovēršas.
Mans loceklis saspringst.
Nekavējoties.
Es viņu vēlos.
Šeit.
Tagad.
Liftā.
– Pie velna visus dokumentus. – Pat nezinu, no kurienes rodas šie vārdi, bet es spēji satveru Anu un piespiežu viņu pie sienas. Satvēris viņas plaukstu locītavas, es tās paceļu augstāk, lai viņa nevarētu man pieskarties, un otras rokas pirkstus ieviju viņai matos, kamēr ar lūpām uzmeklēju viņas muti.
Ana ievaidas, un tas ir kā sirēnas sauciens. Beidzot varu viņu izgaršot: piparmētras, tēja un maigs augļu aromāts. Viņa garšo tikpat labi kā izskatās. Atgādina man pārpilnības laikus. Ak Dievs! Es alkstu pēc viņas. Satveru meitenes zodu, lai varētu skūpstīt viņu spēcīgāk, un viņas mēle bikli pieskaras manējai… pētot. Apsverot. Taustot. Atbildot uz skūpstu.
Dievs Tēvs debesīs!
– Tu. Esi. Lieliska, – es nomurminu, turpinot skart viņas lūpas. Esmu neglābjami noreibis, apdullis no viņas smaržas un garšas.
Lifts apstājas, un durvis pamazām veras vaļā.
Savaldies, Grej!
Es atkāpjos no viņas un nostājos tā, lai viņa nevarētu man pieskarties.
Ana strauji elpo.
Es arī.
Kad es pēdējo reizi zaudēju savaldīšanos?
Trīs uzvalkā tērpušies vīrieši viszinīgi uzlūko mūs, ienākot liftā.
Un es uzmanīgi pētu plakātu virs lifta pogām, kas reklamē juteklisku nedēļas nogali “Hītmenā”. Es palūkojos uz Anu un izelpoju.
Viņa atplaukst smaidā.
Un manas lūpas atkal saraucas.
Ko viņa ar mani izdarījusi?
Lifts apstājas otrajā stāvā, un vīrieši aiziet, pametot mani vienu ar Stīlas jaunkundzi.
– Tu iztīrīji zobus, – es uzjautrināts ieminos.
– Izmantoju tavu birstīti, – Ana attrauc, acīm mirdzot.
Protams… un man tas nezināma iemesla dēļ šķiet patīkami. Pārāk patīkami. Es apslāpēju smaidu.
– Anastasija Stīla, ko man ar tevi darīt? – Es satveru viņu aiz rokas, kad lifta durvis atveras pirmajā stāvā, un klusi vaicāju: – Kas gan tāds piemīt liftiem? – Viņa uzmet man viszinīgu skatienu, un mēs šķērsojam marmorā izklāto vestibilu.
Mašīna jau stāv pie viesnīcas; sulainis nepacietīgi soļo uz priekšu un atpakaļ. Es viņam pasniedzu nepieklājīgi lielu dzeramnaudu un atveru Anai pasažieru puses durvis. Viņa klusē, gremdējoties pārdomās.
Tomēr viņa nebēg.
Kaut gan es viņai uzklupu liftā.
Vajadzētu kaut ko pateikt par tur notikušo… bet ko gan?
Piedod?
Kā tev patika?
Ko tu ar mani dari?
Es iedarbinu mašīnu un nospriežu, ka klusēšana ir zelts. Salonā atskan glāsmainās Delība “Ziedu dueta” notis, un es pamazām nomierinos.
– Ko mēs klausāmies? – Ana jautā, kad nogriežos uz Sautvestdžefersona ielas. Es nosaucu skaņdarbu un jautāju, vai viņai tas patīk.
– Mūzika ir brīnišķīga, Kristjen.
Dzirdot savu vārdu no viņas lūpām, es jūtos savādi iepriecināts. Viņa to ir teikusi apmēram sešas reizes, un tas vienmēr izklausās citādi. Šodien tajā skan apbrīna par mūziku. Ļoti labi, ka viņai tā patīk; arī es esmu to iecienījis. Es jūtu, ka atplaukstu smaidā, – viņa acīmredzot piedevusi man nesavaldību liftā.
– Vai iespējams to atkārtot?
– Protams. – Es nospiežu pogu, un mūzika turpinās.
– Tev patīk klasiskā mūzika? – viņa jautā, kad šķērsojam Fremontas tiltu, un mēs risinām nepiespiestu sarunu par manu mūzikas gaumi. Kamēr sarunājamies, man kāds zvana.
– Grejs, – es atbildu.
– Greja kungs, runā Velčs. Es saņēmu jūsu pieprasīto informāciju. – Pareizi, ziņas par fotogrāfu.
– Labi. Atsūti to uz e-pastu. Vai ir kas piebilstams?
– Nē, kungs.
Es nospiežu pogu, un mūzika atgriežas. Mēs abi klausāmies, iegrimuši skaudrajās Kings of Leon skaņās. Bet šis baudījums nav ilgs; to atkal pārtrauc telefona zvans.
Sasodīts!
– Grejs, – es skarbi atsaucos.
– Konfidencialitātes līgums ir nosūtīts uz jūsu e-pasta adresi, Greja kungs.
– Labi. Tas būs viss, Andrea.
– Visu labu, kungs.
Es
