tā nešķiet. Man tas sniedz mierinājumu. Te mani nekas nevar aizskart.
Tumsā esmu drošībā. Es slēpjos.
– Kā tu zini, ka lido īstajā virzienā? – Ana jautā.
– Man palīdz šis. – Es norādu uz paneli. Negribu viņu garlaikot ar stāstiem par instrumentiem, bet visas iekārtas tiešām rāda mums ceļu: gaisa stāvokļa indikators, augstuma mērītājs, vertikālā ātruma indikators un, protams, arī GPS. Es pastāstu par Čārliju Tango un tā piemērotību nakts lidojumiem.
Ana pārsteigta lūkojas uz mani.
– Ēkai, kurā es dzīvoju, uz jumta ir nolaišanās laukums.
Mēs dodamies uz turieni.
Es atkal pievēršu skatienu panelim un pārbaudu visus datus. Man patīk sajūta, ka visu kontrolēju un mana drošība atkarīga no prasmes apieties ar šo tehnoloģiju. – Lidojot naktī, tas tiek darīts aizvērtām acīm. Jāuzticas aparātiem, – es paskaidroju.
– Cik ilgi mums vēl jālido? – viņa izdveš.
– Mazāk nekā stunda. Vējš mums palīdz. – Es vēlreiz paskatos uz viņu. – Vai jūties labi, Anastasija?
– Jā, – viņa neparasti asi atbild.
Vai Ana nervozē? Varbūt viņa nožēlo, ka piekrita lidot kopā ar mani. Mani pārņem drūmums. Viņa nav pat devusi man iespēju. Dispečers uz brīdi novērš manu uzmanību. Mēs izlaužamies cauri mākoņu segai, un es redzu tālumā Sietlu kā bāku, kas spulgo tumsā.
– Skaties, lūk, tur! – Es norādu uz spožo gaismu.
– Vai tu vienmēr šādi atstāj iespaidu uz sievietēm? “Nāc, palidināsimies manā helikopterā?”
– Nekad vēl neesmu lidojis kopā ar meiteni, Anastasija. Šī ir vēl viena pirmā reize. Vai esmu atstājis uz tevi iespaidu?
– Esmu sajūsmināta, Kristjen, – viņa nočukst.
– Sajūsmināta? – Es pasmaidu. Un atceros, kā māte glāstīja man galvu, kad skaļi lasīju citātus no romāna “Karalis mūžīgi mūžos”.
Kristjen, tas bija lieliski. Esmu sajūsmināta, manu zēn.
Man bija septiņi gadi, un nupat biju sācis runāt.
– Tu esi tik… prasmīgs, – Ana turpina.
– Pateicos, Stīlas jaunkundze. – Es nedaudz pietvīkstu, priecājoties par negaidīto uzslavu. Cerams, viņa to nepamana.
– Tev acīmredzami tas patīk, – viņa pēc brīža ieminas.
– Kas?
– Lidošana.
– Tā ir nodarbe, kam nepieciešama prasmīga vadība un koncentrēšanās spēja. – Divas īpašības, kas man sagādā visvairāk prieka. – Protams, man tā patīk. Kaut gan vairāk esmu iecienījis planēšanu.
– Planēšanu?
– Jā. Es protu vadīt gan helikopterus, gan planierus.
Varbūt aizvest viņu uz planēšanu?
Vai tu nepārsteidzies, Grej?
Kopš kura laika tu ved citus planēt?
Kopš kura laika es kādu vedu ar Čārliju Tango?
Dispečers atsauc mani īstenībā, un mēs tuvojamies Sietlai. Vienlaikus es tuvojos atskārsmei par to, vai mani sapņi ir velti. Ana aizgrābta lūkojas laukā pa logu.
Nespēju novērst skatienu no viņas.
Lūdzu, piekrīti.
– Skaisti, vai ne? – es jautāju, lai Ana pagrieztos un es redzētu viņas seju. Viņa tiešām pagriežas, un viņas smaids ir tik plats, ka mans loceklis nekavējoties saspringst. – Pēc dažām minūtēm būsim klāt, – es piebilstu.
Gaisotne kabīnē piepeši mainās, un es arvien skaudrāk izjūtu viņas klātbūtni. Dziļi elpojot, es ievelku nāsīs viņas smaržu un nojaušu gaidas. Anas. Un savējās.
Laižoties zemāk, es vadu Čārliju Tango uz Eskalas pusi, un mana sirds iepukstas straujāk. Ana sagrozās. Arī viņa nervozē. Cerams, viņa neaizbēgs.
Manā redzeslokā parādās nosēšanās laukums, un es vēlreiz dziļi ieelpoju.
Esam klāt.
Mēs vienmērīgi nolaižamies, un es izslēdzu dzinēju, vērojot, kā lāpstiņas pamazām palēnina gaitu un norimst. Dzirdu tikai čerkstoņu austiņās, un mēs sēžam klusējot. Es noņemu austiņas un palīdzu arī Anai no tām atbrīvoties.
– Esam klāt, – es klusi nosaku. Viņas seja nolaišanās laukuma gaismu atspīdumā šķiet bāla, un acis mirdz.
Jēziņ, cik viņa ir skaista!
Es atsprādzēju siksnas un pasniedzos, lai atbrīvotu viņu. Ana lūkojas uz mani. Uzticīga. Jauna. Mīļa. Viņa smaržo tik labi, ka es gandrīz padodos.
Vai es varēšu to darīt ar viņu?
Ana ir pieaugusi.
Viņa var pieņemt pati savus lēmumus.
Un es vēlos, lai viņa uz mani šādi skatās arī pēc tam, kad mani iepazīs… uzzinās, uz ko esmu spējīgs. – Tev nav jādara nekas tāds, ko tu nevēlies. Tu to saproti, vai ne? – Anai tas jāsaprot. Es vēlos, lai viņa pakļaujas, bet pats svarīgākais ir viņas piekrišana.
– Es nemūžam nedarītu kaut ko pret savu gribu, Kristjen. – Viņa izklausās patiesa, un es vēlos viņai noticēt. Prātā atkārtojot šos mierinošos vārdus, es izkāpju no sēdekļa, atveru durvis un nolecu uz laukuma. Arī Ana izkāpj, un es satveru viņas roku. Vējš purina viņas matus, un viņa šķiet izbijusies. Tāpēc, ka viņa ir šeit ar mani divatā, vai arī tāpēc, ka esam trīsdesmit stāvus virs zemes? Es zinu, ka šeit mēdz sareibt galva.
– Nāc! – Es apviju roku viņai apkārt, sargājot meiteni no vēja, un vedu viņu pie lifta.
Braucot uz augšējā stāva apartamentiem, mēs abi klusējam. Zem melnās jakas viņa nēsā gaiši zaļu kreklu. Tas viņai piestāv. Es iegaumēju, ka vajadzēs iekļaut zilos un zaļos toņus drēbēs, ko viņai sagādāšu, ja viņa piekritīs maniem noteikumiem. Viņai jāģērbjas labāk. Mūsu skatieni sastopas lifta spogulī, un atveras durvis uz manu dzīvokli.
Ana man seko, kamēr šķērsoju priekšnamu un ieeju dzīvojamā istabā. – Vai drīkstu aiznest tavu jaku? – es jautāju. Ana papurina galvu un ieķeras atlokos, uzskatāmi parādot, ka vēlas paturēt jaku.
Labi.
– Varbūt vēlies kaut ko
