un atveru vīna ledusskapi. Sauvignon Blanc lieliski lauztu ledu. Izņēmis pietiekami labu Pouilly Fumé, es vēroju, kā Ana apbrīno skatu aiz balkona durvīm. Viņa pagriežas un nāk uz virtuvi, un es apjautājos, vai viņa neiebilst pret izvēlēto vīnu.
– Es neko nezinu par vīnu, Kristjen. Tas noteikti derēs, – viņa nomākta atbild.
Hmm, tas nav labi. Vai viss notiek pārāk strauji?
Es piepildu divas glāzes un tuvojos Anai, kas stāv dzīvojamās istabas vidū un izskatās pēc upurjēra. Valdzinošā sieviete ir zudusi, un viņa šķiet apmaldījusies.
Gluži kā es…
– Lūdzu. – Es pasniedzu Anai glāzi, un viņa nekavējoties iemalko vīnu. Aizvērusi acis, viņa to izbauda un nolaiž glāzi. Viņas lūpas ir mitras.
Lieliska izvēle, Grej.
– Tu esi ļoti klusa un pat nesarksti. Man šķiet, ka nekad neesmu tevi redzējis tik bālu, Anastasija. Vai esi izsalkusi?
Ana papurina galvu un atkal iemalko vīnu. Varbūt arī viņai vajag drosmes avotu. – Tev ir ļoti liels dzīvoklis, – viņa bikli ieminas.
– Liels? – Liels.
– Jā, tas ir liels. – Tas nav apstrīdams; dzīvoklī ir vairāk nekā desmit tūkstoši kvadrātpēdu.
– Vai tu proti spēlēt? – Ana palūkojas uz klavierēm.
– Jā.
– Labi?
– Jā.
– Protams. Vai ir kaut kas, ko tu dari slikti?
– Jā… ir šis tas.
Es neprotu gatavot. Jokot. Brīvi un nepiespiesti sarunāties ar sievieti, kas man patīk.
Paciest pieskārienus…
– Vai vēlies apsēsties? – Es norādu uz dīvānu. Viņa aši pamāj. Es satveru viņu aiz rokas un aizvedu līdz dīvānam, un viņa apsēžas, šķelmīgi uzlūkojot mani.
– Kas tevi uzjautrina? – es jautāju, iekārtojoties viņai blakus.
– Kāpēc tu man uzdāvināji tieši romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”?
Ak tā! Kāpēc viņa tā jautā? – Tu teici, ka tev patīk Tomasa Hārdija darbi.
– Vai tas ir vienīgais iemesls?
Nevēlos atklāt, ka pie viņas šobrīd ir mans pirmizdevums un tas šķita atbilstīgāks par “Džūdu”. – Tā šķita piemērota grāmata. Es varētu tevi uzcelt uz nesasniedzama pjedestāla, kā to izdarīja Endžels Klērs, vai arī novilkt tevi dubļos kā Aleks d’Erbervils. – Mana atbilde ir patiesa, turklāt nedaudz ironiska. Domāju, ka mans piedāvājums nepavisam neatbildīs viņas gaidītajam.
– Ja šīs ir divas vienīgās iespējas, es izvēlos novilkšanu dubļos, – viņa nočukst.
Nolādēts! Tu taču to vēlējies, Grej, vai ne?
– Lūdzu, Anastasija, nekod apakšlūpā. Tas novērš uzmanību. Tu nesaproti, ko saki.
– Tāpēc jau esmu šeit, – Ana atbild, un viņas zobi veido nelielus iespiedumus apakšlūpā, kas ir valga pēc mērcēšanas vīnā.
Viņa ir atgriezusies, atkal valdzinoša un neparedzama. Mans loceklis ir vienisprātis.
Mēs tuvojamies izšķirošajam mirklim, bet vispirms viņai jāparaksta konfidencialitātes līgums. Es atvainojos un eju uz kabinetu. Abi līgumi jau ir izdrukāti. Atstājis Pavēlnieka un Pakļautās līgumu uz galda (nemaz nezinu, vai tiksim līdz tam), es sastiprinu kopā otra līguma lapas un aiznesu to Anai.
– Šis ir konfidencialitātes līgums. – Es nolieku to uz kafijas galdiņa Anai pretī. Viņa šķiet apjukusi un pārsteigta. – Tā uzstāja mans advokāts, – es piebilstu. – Ja izvēlies otro iespēju jeb novilkšanu dubļos, tev jāparaksta šis.
– Kas notiks, ja es to nedarīšu?
– Tu izvēlēsies Endžela Klēra augstos ideālus. Vismaz lielākajā grāmatas daļā. – Un es nedrīkstēšu tev pieskarties. Sūtīšu tevi mājās kopā ar Stīvenu un centīšos tevi aizmirst. Mani pārņem bažas; vienošanās var pajukt.
– Ko nozīmē šis līgums?
– Tajā teikts, ka tu neko nedrīksti kādam stāstīt par mums. Neko. Nevienam.
Viņa brīdi vēro mani, un es nezinu, vai viņa ir apmulsusi vai sadusmota.
Ana vēl var izvēlēties jebkuru no diviem ceļiem.
– Labi, es parakstīšos, – viņa nosaka.
Cik vienkārši! Es pasniedzu viņai Mont Blanc pildspalvu, un viņa tuvina to paraksta līnijai.
– Vai tu negribi izlasīt līgumu? – es jautāju, piepeši aizkaitināts.
– Nē.
– Anastasija, vienmēr ir jāizlasa viss, ko paraksti. – Kā var rīkoties tik muļķīgi? Vai vecāki neko viņai nav iemācījuši?
– Kristjen, tu laikam nesaproti, ka es tik un tā nevienam par mums nestāstītu. Pat Keitai ne. Tātad nav svarīgi, vai es kaut ko parakstu. Ja tas ir tik nozīmīgi tev vai tavam advokātam… ar kuru acīmredzot runā tu, man nav iebildumu.
Es parakstīšos.
Viņa var atbildēt uz visu. Tas ir nepierasti. – Lielisks arguments, Stīlas jaunkundze, – es sāji nosaku.
Ana pārmetoši uzlūko mani un parakstās.
Un, pirms pagūstu iesākt savu runu, viņa jautā: – Vai tas nozīmē, ka šonakt mēs mīlēsimies, Kristjen?
Ko? Es?
Mīlēties?
Nu tā, Grej, izdzen viņai no galvas šīs iedomas. – Nē, Anastasija. Pirmkārt, es nemīlējos. Es nodarbojos ar seksu… skarbu, mežonīgu seksu.
Ana spēji ievelk elpu. Tagad viņai būs viela pārdomām.
– Otrkārt, vēl ir daudzi dokumenti, kurus vajadzēs sakārtot. Un, treškārt, tu vēl nezini, kas gaidāms. Tu vēl joprojām varētu bēgt. Iesim, es tev parādīšu savu spēļu istabu.
Viņa apjukusi sarauc pieri. – Tu gribi spēlēt Xbox?
Es skaļi iesmejos.
Ak, mazā…
– Nē, Anastasija. Ne Xbox, ne PlayStation. Nāc. – Es pieceļos un sniedzu viņai roku, un viņa
