nē. Man patīk tava klātbūtne. – Tiklīdz izrunāju šos vārdus, mani pārņem izbrīns. Man tiešām patīk, ka viņa ir blakus. Patīk būt ar viņu kopā. Ana ir… atšķirīga. Es gribu viņu iegūt, nopērt un skatīties, kā porcelāna baltā āda zem manām rokām kļūst sārta. Tagad tas vairs nav apspriežams… vai ne? Varbūt sekss… varbūt tas ir iespējams. Mani pārņem atklāsme. Es varu vest viņu uz gultu. Ierādīt ceļu. Tas mums abiem būtu kaut kas jauns. Vai viņa to gribētu? Iepriekš Ana jautāja, vai es ar viņu mīlēšos. Es varētu mēģināt, viņu nesasienot.
Bet viņa varētu man pieskarties.
Sasodīts! Es ielūkojos pulkstenī un pamanu, ka ir jau vēls.
Paceļu skatienu, un viņa jau atkal kodī apakšlūpu.
Es tik un tā gribu Anu, kaut gan viņa ir tik nepieredzējusi. Vai es spētu ar viņu gulēt? Vai viņa to gribētu, uzzinājusi manu noslēpumu? Nav ne jausmas. Varbūt vienkārši pajautāt? Bet viņa mani uzbudina, kodījot lūpu. Es par to ieminos, un viņa lūdz piedošanu.
– Neatvainojies. Es arī vēlos tajā iekosties. Spēcīgi iekosties.
Viņa spēji ievelk elpu.
Ak tā! Varbūt viņa tomēr ir ieinteresēta. Labi, ķersimies klāt.
Esmu izlēmis.
– Nāc, – es aicinu, sniedzot viņai roku.
– Uz kurieni?
– Mēs tūlīt pat labosim situāciju.
– Ko? Kādu situāciju?
– Tavējo, Ana. Es mīlēšos ar tevi. Tūlīt pat.
– Ak tā.
– Protams, tikai tādā gadījumā, ja tu pati to vēlies. Es negribu pārkāpt nekādas robežas.
– Man šķita, ka tu nekad nemīlējies. Tev esot skarbs, mežonīgs sekss, – Ana aizsmakušā, neticami erotiskā balsī atgādina. Viņa iepleš acis, zīlītēm palielinoties. Meitene ir iekārē pietvīkusi; arī viņa to vēlas.
Un mani pārņem pavisam negaidītas, tīksmas trīsas. – Šoreiz es varu pieļaut izņēmumu vai arī apvienot abas nodarbes; gan jau redzēsim. Es tiešām vēlos ar tevi mīlēties. Lūdzu, ļaujies man. Es gribu, lai mūsu attiecības risinātos veiksmīgi, bet tev tiešām nepieciešama nojausma par to, kas gaidāms. Varam sākt tavu apmācību jau šonakt, ar pašiem pamatiem. Tas nenozīmē, ka esmu pārgājis romantikas pusē, – tas ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, bet es to vēlos un ceru, ka arī tev tas būs tīkams. – Vārdi laužas no manām lūpām nebeidzamā straumē.
Grej! Saņemies.
Viņas vaigi pietvīkst.
Runā, Ana, jā vai nē? Es tūlīt nomiršu.
– Bet es neesmu paveikusi neko no visa, ko pieprasi savos nosacījumos. – Viņas balss ir nedroša. Vai viņa baidās? Cerams, nē. Negribu, lai viņa baidās.
– Aizmirsti tos nosacījumus. Šonakt nedomā par visiem sīkumiem, kurus nupat lasīji. Es tevi vēlos. Jau kopš brīža, kad četrrāpus iekriti manā kabinetā. Un es zinu, ka arī tu vēlies mani. Pretējā gadījumā tu šeit nesēdētu, rāmi spriežot par sodu un stingrajiem ierobežojumiem. Lūdzu, Ana, pavadi šo nakti kopā ar mani.
Es atkal sniedzu viņai roku, un šoreiz viņa to pieņem. Ierauju Anu savās skavās un piespiežu cieši klāt. Viņa pārsteigta ievelk elpu, un es jūtu viņas miesas siltumu. Tumsa nemostas; to droši vien apslāpē mans libido. Es viņu vēlos. Viņa ir neticami kārdinoša. Šī meitene ik mirkli mani samulsina. Es atklāju savu melno noslēpumu, bet viņa vēl ir šeit;
viņa nebēg.
Ievijis pirkstus viņas matos, es atliecu viņas galvu un lūkojos valdzinošajās acīs.
– Tu esi drosmīga sieviete, – es čukstu. – Tev izdevies mani apburt. – Es pieliecos un maigi noskūpstu viņu, ar zobiem mazliet pieskaroties apakšlūpai. – Es vēlos tajā iekosties. – Kad pakodu viņas lūpu spēcīgāk, viņa iestenas, un mans loceklis nekavējoties piebriest.
– Lūdzu, Ana, ļauj man tevi mīlēt, – es čukstu, neatraujot lūpas no viņas mutes.
– Jā, – viņa atbild, un mans augums atdzīvojas kā noburts.
Savaldies, Grej! Mēs neesam noslēguši vienošanos, nav nekādu ierobežojumu, viņa nav pilnīgi manā varā… bet es esmu priecīgi satraukts. Uzbudināts. Tā ir nepazīstama, bet jūsmīga sajūta; mani caurstrāvo alkas pēc šīs sievietes. Esmu milzīga karuseļa rata augšpusē.
Vaniļas sekss?
Vai es to spēšu?
Vairs neteicis ne vārda, es aizvedu Anu no kabineta līdz savai guļamistabai. Viņa man seko, cieši turēdamās pie rokas.
Velns! Kontracepcija. Viņa noteikti nelieto tabletes… Paldies Dievam, man ir prezervatīvi ārkārtas gadījumiem. Vismaz nav jāsatraucas par visiem iepriekšējiem daiktiem, kas viņā bijuši. Pie gultas es palaižu Anu vaļā, pieeju pie kumodes un noņemu pulksteni, noauju kurpes, novelku zeķes.
– Tu droši vien nedzer tabletes.
Viņa papurina galvu.
– Tā jau man šķita. – Es izņemu no atvilktnes prezervatīvu paciņu, apliecinot, ka esmu sagatavojies. Ana mani vēro, un acis skaistajā sejā ir ieplestas neticami plaši. Mani uz brīdi pārņem šaubas. Viņai šis ir nozīmīgs brīdis. Atceros pirmo reizi ar Elinu, cik apkaunojoši tas bija… bet arī īsta debesu dāvana un atvieglojums. Sirds dziļumos es apzinos, ka jāsūta viņa mājās. Bet patiesība ir vienkārša: nevēlos, lai viņa aiziet, un gribu viņu. Turklāt redzu savas iekāres atspulgu viņas sejas izteiksmē un satumsušajās acīs.
– Vai vēlies, lai nolaižu žalūzijas? – es jautāju.
– Man nav iebildumu, – viņa nosaka. – Tu teici, ka nevienai sievietei neļauj gulēt tavā gultā.
– Kurš apgalvo, ka mēs gulēsim?
– Ak tā. – Viņas lūpas veido nevainojamu apli. Es jūtu locekli saspringstam vēl vairāk. Jā, es gribu izmantot šo muti, šo skaisto apli. Es viņai tuvojos kā plēsīgs zvērs medījumam. Mazā, es vēlos gremdēties tevī. Viņa elpo ātri un sekli, vaigi ir sārti. Ana ir piesardzīga, tomēr priecīgi satraukta. Viņa ir manas žēlastības varā, un šī apziņa iesveļ manī varas sajūtu. Viņai nav ne jausmas, ko es ar viņu izdarīšu. – Te ir pietiekami silts. – Es saudzīgi novelku viņas jaciņu, saloku un novietoju uz krēsla.
– Vai tu kaut nedaudz nojaut, cik ļoti es tevi vēlos, Ana Stīla?
Viņas lūpas paveras, un es pieskaros viņas vaigam. Āda ir maiga kā rozes ziedlapiņa, un es laižu pirkstus līdz viņas zodam. Ana ir kā apmāta, nokļuvusi manas burvestības varā. Viņa jau pieder man. Tā ir reibinoša
