muguru.
Nekusties, mazā, tikai izbaudi. Tās ir daudz spēcīgākas sajūtas.
Uzpūtis dvašu vienam krūtsgalam, es saudzīgi virpinu otru starp īkšķi un rādītājpirkstu. Ana ieķeras palagā, un es pieliecu galvu, lai spēcīgi iesūktu krūtsgalu mutē. Viņa atkal izliec muguru un iekliedzas.
– Paskatīsimies, vai tev izdosies beigt šādi, – es nočukstu un turpinu. Viņa sāk vaidēt.
Jā, mazā… izjūti. Krūšu gali tiecas man pretī, un viņa apļo gurnus. Nekusties, mazā. Es tev iemācīšu nekustēties.
– Lūdzu… lūdzu, – viņa čukst un sasprindzina kājas. Man izdodas. Viņa ir tuvu. Es turpinu savu saldkaislo uzbrukumu, pārmaiņus pievēršos katram krūtsgalam, vēroju viņas atsaucību, sajūtu viņas baudu, un tas mani dzen neprātā. Ak Dievs, kā es viņu vēlos!
– Ļaujies, mazā, – es nomurminu un ar zobiem parauju viņas krūtsgalu. Ana iekliedzas un sasniedz virsotni.
Jā! Es ātri noskūpstu viņu, apslāpējot kliedzienus. Viņa aizelsusies strauji elpo, vēl izdzīvodama savu baudu… Viņa pieder man. Es viņai dāvāju pirmo orgasmu, un šī doma man sagādā prātam neaptveramu prieku.
– Tu esi ļoti atsaucīga. Turpmāk tev vajadzēs iemācīties sevi apvaldīt, un man būs ļoti patīkami tevi skolot. – Nevaru vien sagaidīt… bet pagaidām gribu viņu. Gribu viņu visu. Atkal noskūpstu Anu un laižu roku zemāk līdz kājstarpei. Es piekļauju plaukstu pie paugura, sajūtot siltumu, un ievirzu rādītājpirkstu zem biksīšu mežģīnēm. Nesteidzīgi apļojot pirkstu, es secinu, ka biksīšu audums mirkst viņas sulās.
– Tu esi brīnišķīgi mitra. Ak Dievs, kā es tevi vēlos… – Iegrūžu pirkstu Anas miesā, un viņa iekliedzas. Viņa ir karsta, cieša, mikla, un es viņu vēlos. Atkārtoju kustību, ar muti apklusinot viņas vaidus. Pieglaužu plaukstu klitoram… ciešāk… ciešāk. Viņa iekliedzas un lokās zem manis. Jā, es viņu gribu tūlīt pat. Viņa ir gatava. Es pieceļos sēdus, novelku viņai biksītes un norauju savu apakšveļu. Pasniedzies pēc prezervatīva, es nometos ceļos viņai starp kājām un paplešu tās. Anastasijas skatienā jaušamas… bažas? Viņa droši vien nav redzējusi stāvošu locekli.
– Nesatraucies. Tu pielāgosies, – es nomurminu un nolieku plaukstas abpus Anas galvai, balstoties uz elkoņiem. Ak Dievs, kā es viņu gribu… tomēr jāpārliecinās, vai viņa nav zaudējusi iekāri. – Vai tiešām to vēlies? – es jautāju.
Tikai nesaki “nē”!
– Lūdzu! – viņa vaid.
– Saliec kājas ceļgalos, – es pavēlu. Tā būs vieglāk. Vai es jebkad esmu juties tik uzbudināts? Tik tikko spēju valdīties.
Nesaprotu, kas notiek; acīmredzot to panākusi viņa.
Kāpēc?
Koncentrējies, Grej!
Es iekārtojos tā, lai varētu viņu iegūt. Ana ir plaši iepletusi acis, un tajās vīd lūgums. Viņa patiesi to vēlas… tāpat kā es. Būt saudzīgam un paildzināt mokas vai rīkoties?
Nolemju rīkoties. Man viņa jāiegūst.
– Tevi gaida sekss, Stīlas jaunkundze. Skarbs sekss.
Viens grūdiens, un esmu viņas miesā.
Ak. Mans. Dievs.
Viņa ir tik sasodīti cieša.
Un viņa iekliedzas.
Nē! Esmu viņai nodarījis sāpes. Gribu kustēties, ļauties aizmirstībai, un man jāsakopo viss gribasspēks, lai sastingtu. – Tu esi cieša… Vai ir jau labāk? – es aizsmacis čukstu, un Ana pamāj. Es viņā jūtos kā paradīzē: tik cieša viņa ir. Un man pat ir vienalga, ka viņas plaukstas ir uz maniem augšdelmiem. Tumsa snauž; droši vien tāpēc, ka tik ilgi esmu viņu gribējis. Nekad neesmu piedzīvojis tādu iekāri, tādas… alkas. Tas ir kaut kas jauns un tīrs. Es no viņas vēlos daudz: uzticību, paklausību, pakļāvību. Gribu, lai viņa pieder man, bet šobrīd… es piederu viņai.
– Mazā, es sākšu, – es aizžņaugtā balsī izdvešu un nesteidzīgi pavirzos atpakaļ. Viņas miesa ap manu locekli rada neparasti saldkaislas izjūtas. Es atkal viņā ietriecos un iegūstu viņu, zinot, ka esmu pirmais. Viņa iešņukstas.
Es sastingstu. – Vēl?
– Jā, – viņa pēc brīža izdveš. Šoreiz es ietiecos viņā dziļāk.
– Atkal? – es lūdzos, jūtot, ka āda pārklājas sviedriem.
– Jā.
Šī uzticēšanās mani piepeši ievelk sevī, un es sāku darboties no visa spēka. Gribu, lai viņa beidz. Nerimšos, kamēr viņa nebeigs. Gribu, lai šī sieviete man pieder ar miesu un dvēseli. Gribu just, kā viņas muskuļi savelkas man apkārt.
Un Ana sāk kustēties līdz ar mani, pieskaņojoties ritmam. Vai redzi, cik labi mēs saderam, Ana? Es satveru viņas galvu, noturot viņu vietā, un valdonīgi skūpstu uz lūpām. Viņa saspringst zem manis… Jā! Tūlīt viņa beigs.
– Ļaujies, Ana, – es pavēlu, un viņa iekliedzas, atmet galvu, paver muti, aizmiedz acis… un man pietiek ar to, ka redzu viņas ekstāzi. Es beidzu, zaudēju jebkādu izpratni par apkārtējo, izkliedzu viņas vārdu un ļaujos spēcīgam orgasmam.
Kad atveru acis, es saprotu, ka strauji elpoju, esmu atbalstījis pieri pret viņējo, un viņa lūkojas man acīs.
Esmu pilnīgi atbruņots.
Uzspiedis skūpstu viņai uz pieres, es atvirzos un apguļos blakus.
Kad izslīdu no viņas, Ana saviebjas, bet šķiet, ka viņai nekas nekaiš.
– Vai es tev nodarīju sāpes? – es jautāju un atglaužu viņai aiz auss matu šķipsnu, jo gribu vēl viņai pieskarties.
Ana plati smaida, it kā nespētu noticēt dzirdētajam. – Tu vaicā par sāpēm?
Un es brīdi nesaprotu, kāpēc viņa smejas.
Ak jā. Mana rotaļu istaba.
– Jā, es apzinos, cik savādi tas izklausās, – es nomurminu. Viņai pat tagad izdodas mani apmulsināt. – Nopietni: vai tev nekas nekaiš?
Viņa izstaipās man blakus, pārbaudot muskuļus, un izskatās uzjautrināta, bet vienlaikus apmierināta.
– Tu neesi man atbildējusi, – es norūcu. Man jāzina, vai viņai šis piedzīvojums sagādājis baudu. Viss liecina, ka tā ir, bet man jādzird apliecinājums. Gaidot atbildi, es noņemu prezervatīvu. Kā man šie nieki riebjas! Es nemanāmi nometu to uz grīdas.
Ana paceļ skatienu. – Man gribētos to darīt vēlreiz, – viņa nosaka un bikli iespurdzas.
Ko?
