iegūt.
Tam, ka viņa ir manā gultā, ir dažas priekšrocības.
Grej. Izbeidz šīs muļķības.
Šis sekss bija tikai līdzeklis mērķa panākšanai, kā arī patīkama izklaide.
Jā. Ļoti patīkama.
Pat neticama.
Sasodīts, tas bija tikai sekss!
Es aizveru acis un samierinos ar domu, ka mēģinājums gulēt droši vien būs neveiksmīgs. Bet istabā ir pārāk daudz Anas: viņas smarža, klusie elpas vilcieni un atmiņas par manu pirmo vaniļas seksa reizi. Manu prātu pārpludina atmiņas par to, kā viņa kaisles uzplūdā atmeta galvu, izkliedza manu vārdu un neapvaldīti ļāvās mūsu tuvībai.
Stīlas jaunkundze ir miesaskāra būtne.
Būtu patīkami viņu apmācīt.
Mans loceklis piekrītoši saspringst.
Nolādēts!
Nevaru iemigt, kaut gan šodien mani nomodā notur kas cits, nevis murgi. Mazā Stīlas jaunkundze. Izkāpis no gultas, es paceļu izmantotos prezervatīvus, sasienu mezglā un iemetu papīrgrozā. Es izņemu pidžamas bikses no atvilktnes un uzvelku tās. Veltījis pēdējo skatienu kārdinošajai sievietei savā gultā, es aizeju uz virtuvi. Esmu izslāpis.
Iztukšojis ūdens glāzi, es daru to pašu, ko vienmēr, kad nevaru iemigt. Pārbaudu e-pastu savā kabinetā. Teilors ir atgriezies un jautā, vai drīkst novietot Čārliju Tango. Stīvens laikam guļ augšstāvā. Es atbildu: “Jā”, kaut gan šajā nakts stundā tas ir pašsaprotami.
Es atgriežos dzīvojamā istabā un apsēžos pie klavierēm. Mūzika ir mans patvērums, kurā varu gremdēties stundām ilgi. Jau kopš deviņu gadu vecuma protu labi spēlēt, bet tā kļuva par kaislību tikai tad, kad iegādājos pats savas klavieres savā mājvietā. Kad vēlos visu aizmirst, es ķeros pie mūzikas. Un šobrīd negribu domāt par to, ka izteicu piedāvājumu jaunavai, izdrāzu viņu un atklāju patiesību par savu dzīvesveidu nepieredzējušai sievietei. Es pieskaros taustiņiem, sāku spēlēt un aizmirstos Baha skaņās.
Piepeša kustība novērš manu uzmanību no mūzikas, un es paceļu skatienu. Pie klavierēm stāv Ana. Viņa ir ietinusies segā, kuplie mati slīgst sprogās pār muguru, un acis mirdz; viņa izskatās satriecoši.
– Atvaino, – viņa nočukst. – Negribēju tev traucēt.
Kāpēc viņa lūdz piedošanu? – Atvainoties pienāktos man. – Es nospēlēju pēdējās notis un pieceļos. – Tev vajadzētu gulēt, – es viņu norāju.
– Mūzika bija ļoti skaista. Vai Bahs?
– Baha apdare. Viņš pārrakstīja Alesandro Marčello koncertu obojai.
– Melodija ir brīnišķīga, bet ļoti skumja.
Skumja? Tā nebūtu pirmā reize, kad man kāds veltījis šo epitetu.
– Vai drīkstu runāt atklāti? Pavēlniek. – Leila ir notupusies man blakus, kamēr strādāju.
– Drīksti.
– Jūs šodien esat skumīgs.
– Tiešām?
– Jā, Pavēlniek. Vai vēlaties, lai kaut ko izdaru…?
Es atvairu atmiņas. Anai vajadzētu gulēt. Es atkārtoju savu pavēli.
– Pamodos, bet tevis nebija.
– Man ir grūti aizmigt, un es neesmu radis gulēt ar kādu kopā. – Es jau to viņai teicu… un kāpēc cenšos attaisnoties? Aplicis roku ap Anas kailajiem pleciem, es vedu viņu uz guļamistabu un vienlaikus baudu pieskārienu viņas maigajai ādai.
– Cik sen tu jau spēlē? Tev ļoti labi padodas.
– Kopš sešu gadu vecuma, – es aprauti nosaku.
– Ak tā. – Laikam viņa uztvērusi mājienu; nevēlos runāt par bērnību.
– Kā tu jūties? – es jautāju, ieslēdzot lampu pie gultas.
– Viss ir labi.
Uz maniem palagiem ir asinis. Viņas asinis. Zaudētās nevainības liecība. Ana brīdi lūkojas uz traipiem, pievēršas man un nokaunējusies slēpj acis.
– Džonsas kundzei būs, par ko padomāt.
Viņa izskatās šausmu pārņemta.
Tā ir tikai miesa, Ana. Es satveru viņu aiz zoda un paceļu to, lai redzētu viņas sejas izteiksmi. Jau grasos nolasīt nelielu lekciju par atbrīvošanos, bet viņa stiepj roku, lai pieskartos manam torsam.
Velns!
Es atkāpjos, jo pamostas tumsa.
Nē. Nepieskaries man.
– Ej gulēt, – es pavēlu, runājot asāk, nekā biju iecerējis. Cerams, viņa nesadzirdēs manas bailes. Ana apjukusi iepleš acis un šķiet sāpināta.
Sasodīts.
– Es apgulšos tev blakus. – Tas ir mans izlīguma piedāvājums. Izņēmis no atvilktnes kreklu, es to ātri uzvelku, lai sargātos no pieskārieniem.
Ana vēl joprojām vēro mani. – Uz gultu! – es bargi atkārtoju. Viņa paklausa, un es apguļos viņai aiz muguras, apvijot rokas apkārt meitenes augumam. Ieslēpis seju viņas matos, es ieelpoju tīkamo rudens un ābeļu smaržu. Šādi viņa nevar man pieskarties, un es apņemos turēt viņu skavās, līdz viņa iemigs. Pēc tam piecelšos un pastrādāšu.
– Guli, jaukā Anastasija. – Es noskūpstu viņu uz matiem un aizveru acis. Viņas smarža ieplūst man nāsīs, atgādinot laimīgus laikus, un es jūtos piepildīts… pat apmierināts…
Mamma šodien ir priecīga. Viņa dzied.
Dzied par mīlestību un jautā, kāda tai saistība ar jebko.
Un gatavo ēst. Un dzied.
Man ierūcas puncis. Viņa cep šķiņķi un vafeles.
Labi smaržo. Manam puncim patīk šķiņķis un vafeles.
Gardi smaržo.
Es atveru acis. Pa logiem istabā ieplūst gaisma, un no virtuves vējo apetīti rosinošs aromāts. Šķiņķis. Neko nesaprotu. Vai Geila jau atgriezusies?
Pēc tam es atceros.
Ana.
Ieskatījies pulkstenī, es atklāju, ka ir vēls. Strauji izkāpju no gultas un sekoju aromātam uz virtuvi.
Anai
