pasmaida un paklausa. Mans loceklis atzinīgi saspringst. Es atāķēju krūšturi un laižu plaukstu pār viņas muguru līdz tvirtajai pēcpusei. – Tev ir brīnišķīga āda, – es nosaku, atglaužot matus viņai no sejas un paplešot viņas kājas. Vienlaikus saudzīgi noskūpstu viņas plecu.
– Kāpēc tu nenovelc kreklu? – Ana jautā.
Viņa ir sasodīti ziņkāra. Kamēr viņa guļ uz vēdera, ir skaidri zināms, ka viņa nevar man pieskarties, tāpēc es atvirzos, novelku kreklu pār galvu un nometu to uz grīdas. Esmu pilnīgi kails un uzguļos viņai virsū. Viņas siltā āda pieglaužas manējai.
Hmm… es pat varētu pie šīs sajūtas pierast.
– Tātad tu vēlies, lai izdrāžu tevi vēlreiz? – es iečukstu viņai ausī un noskūpstu viņu uz kakla. Ana kārdinoši sakustas zem manis.
Tā nedrīkst. Nekusties, mazā.
Es virzu roku zemāk līdz viņas ceļgala locītavai un parauju to augstāk, plati ieplešot viņas kājas. Ana spēji ievelk elpu, un es ceru, ka viņu pārņēmušas sajūsmas trīsas. Viņa sastingst zem manis.
Beidzot!
Ar plaukstām apkļaujot meitenes pēcpusi, es uzmanīgi guļos viņai virsū. – Es tevi paņemšu no aizmugures, Anastasija. – Ar otru roku satveru meitenes matus pie skausta, tos saudzīgi pavilkdams, lai viņa nekustētos. Viņas rokas ir bezpalīdzīgas un piespiestas pie palagiem tā, ka nevar man kaitēt.
– Tu piederi man, – es čukstu. – Tikai man. Nekad to neaizmirsti.
Es izmantoju brīvo roku, lai nesteidzīgi apļotu pirkstu ap viņas klitoru.
Ana sasprindzina muskuļus, cenšoties sakustēties, bet es ar savu svaru noturu viņu vietā un ar zobiem viegli skaru ādu virs žokļa. Viņas jaukā smarža sajaucas ar mūsu mīlēšanās aromātu. – Tu smaržo debešķīgi, – es čukstu, paberzējot degunu viņai aiz auss.
Viņa sāk cilāt gurnus, pielāgojoties manam ritmam.
– Nekusties, – es brīdinu.
Citādi es rimšos…
Es lēni iestumju īkšķi Anas miesā un apļoju to, ik pa brīdim noglāstot maksts priekšējo sieniņu. Ana ievaidas un saspringst zem manis, atkal mēģinot kustēties.
– Tev tā patīk? – es jautāju, ar zobiem viegli skrāpējot meitenes ausi. Turpinot ar pirkstiem glāstīt viņas klitoru, es virzu īkšķi viņā iekšā un ārā. Ana saspringst, bet nevar pakustēties.
Viņa skaļi ievaidas, cieši samiegusi acis.
– Tu esi neticami mitra, Anastasija, un tik ātri. Tik atsaucīgi. Jā, Anastasija, man tas patīk. Ļoti patīk.
Labi. Paskatīsimies, cik tālu iesi.
Es izvelku īkšķi no viņas. – Atver muti, – es pavēlu un iegrūžu īkšķi viņai starp lūpām. – Pamēģini, mazā. Tāda ir tava garša.
Viņa sāk to sūkāt… spēcīgi.
Jā.
Un es brīdi iztēlojos, ka viņai mutē ir mans loceklis.
– Es gribu iegūt tavu muti, Anastasija, un tas notiks drīz. – Man ir grūti elpot.
Viņa sacērt zobus, stipri iekožot.
Velns!
Es parauju viņu aiz matiem, un viņa atslābina tvērienu.
– Nerātna meitene. – Es iztēlojos dažādus sodus par tādu pārgalvību, ko es izmantotu, ja viņa būtu mana Pakļautā. Šīs domas panāk to, ka loceklis piebriest gandrīz līdz sāpēm. Es viņu atlaižu un notupjos.
– Nekusties! – Es paķeru no naktsgaldiņa vēl vienu prezervatīvu, atplēšu iepakojumu un uzvelku gumiju.
Ana nekustas. Tikai mugura cilājas, kad viņa nepacietīgi elpo.
Viņa ir neticami daiļa.
Atkal noliecies pār meiteni, es satveru viņas matus un turu, lai viņa nevarētu pagriezt galvu.
– Šoreiz mēs nesteigsimies, Anastasija.
Viņa ievaidas, un es saudzīgi iekļūstu viņā, līdz tālāk vairs nav iespējams.
Jēzus! Sajūtas ir patīkamas.
Atvirzoties es apļoju gurnus un nesteidzīgi ieslīdu viņā vēlreiz. Viņa iešņukstas un sasprindzina muskuļus, cenšoties sakustēties.
Nu nē, mazā. Es gribu, lai tu to sajūti. Izbaudi visu, ko vari.
– Tu esi lieliska, – es saku un atkārtoju kustību, nesteidzīgi cilājot gurnus. Lēnām. Iekšā. Ārā. Iekšā. Ārā. Viņas miesa sāk trīsēt.
– Nē, mazā, vēl ne.
Es tev neļaušu beigt.
Ne jau tagad, kad man ir tik labi.
– Lūdzu! – viņa iesaucas.
– Es gribu, lai tev smelgtu, mazā. – Nedaudz atrāvies, es atkal ietiecos viņā. – Lai rīt katru reizi, kad pakustēsies, tu atcerētos, ka šeit esmu bijis es. Tikai es. Tu piederi man.
– Lūdzu, Kristjen, – viņa vaid.
– Ko tu gribi, Anastasija? Saki! – Es turpinu nesteidzīgās mocības. – Runā!
– Tevi. – Viņa to izmisīgi vēlas.
Viņa vēlas mani.
Laba meitene.
Es paātrinu ritmu, un viņas iekšējie muskuļi sāk trīcēt, nekavējoties atsaucoties.
Starp grūdieniem es dvešu vārdus: – Tu. Esi. Lieliska. Es. Tevi. Gribu. Tu. Piederi. Man. – Viņas kājas un rokas dreb, kamēr viņa cenšas nekustēties. Viņa jau ir uz robežas. – Ļaujies, mazā, – es ieņurdos.
Un Ana klausa pavēlei, viss viņas augums noraustās, to pārņem orgasma viļņi, un viņa kliedz manu vārdu, iespiedusi seju matracī.
To dzirdot, es vairs nespēju izturēt, beidzu un sabrūku uz viņas.
– Velns, Ana, – es nočukstu. Esmu iztukšots, bet vienlaikus jūtos pacilāts. Gandrīz uzreiz atraujos no viņas un pagriežos uz muguras. Viņa saritinās man blakus. Kad novelku prezervatīvu, viņa aizver acis un iegrimst miegā.
SVĒTDIENA, 2011. GADA 22. MAIJS
Es uztrūkstos no miega, vainas apziņas pārņemts, it kā būtu pieļāvis kādu nepiedodamu grēku.
Vai
