style="font-size:15px;"> Šī doma mani aizkaitina. Maizes grozā ir svaiga bagete. Nāksies iztikt ar maizi un sieru. Turklāt viņa teica, ka nav izsalkusi.
– Apsēdies. – Es norādu uz tabureti. Ana paklausa un rāmi uzlūko mani.
– Tu pieminēji dokumentus, – viņa ierunājas.
– Jā.
– Kādus?
– Konfidencialitātes līgumu papildinās vienošanās, kur tiks uzskaitīts, ko mēs darīsim un ko nedarīsim. Man jāzina tavas robežas, un tev savukārt jāzina manējās. Šīs būtu abpusēji labprātīgas attiecības, Anastasija.
– Kas notiks, ja es nepiekritīšu?
Nolādēts!
– Man nebūs iebildumu, – es meloju.
– Un mums nebūs nekādu attiecību?
– Nē.
– Kāpēc?
– Šīs ir vienīgās attiecības, kas mani interesē.
– Kāpēc?
– Tāds nu es esmu.
– Kā tu tāds kļuvi?
– Kāpēc gan cilvēki vispār ir tādi, kādi ir? Uz to ir grūti atbildēt. Kāpēc dažiem garšo siers, bet citiem tas riebjas? Vai tev garšo siers? Mana saimniecības vadītāja, Džonsas kundze, atstāja šo izlasi vakariņām. – Es nolieku šķīvi viņai pretī.
– Kādi ir tavi noteikumi, kam vajadzētu pakļauties?
– Tie visi ir pierakstīti. Kad būsim paēduši, varēsim tos pārrunāt.
– Man tiešām negribas ēst, – viņa nočukst.
– Tu ēdīsi.
Ana nepakļāvīgi uzlūko mani.
– Vai gribēsi vēl glāzi vīna? – es jautāju, lai pielabinātos.
– Jā, lūdzu.
Es ieleju viņai glāzē vīnu un apsēžos blakus. – Cienājies, Anastasija.
Viņa paņem dažas vīnogas.
Un viss? Neko citu neēdīsi?
– Vai tu esi šāds jau sen? – viņa jautā.
– Jā.
– Vai ir viegli atrast sievietes, kuras vēlas piedalīties?
Ja tu zinātu… – Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik viegli tas ir, – es vīpsnādams nosaku.
– Kāpēc tu to piedāvā man? Es tiešām nesaprotu. – Viņa šķiet neglābjami apjukusi.
Mazā, tu esi skaista. Kāpēc lai es to negribētu?
– Anastasija, to es jau esmu tev paskaidrojis. Tev piemīt kaut kas neparasts. Es nespēju no tevis atteikties. Tu mani pievilini, kā liesma pievilina tauriņu. Es tevi dedzīgi vēlos, ļoti dedzīgi, it īpaši šobrīd, kad tu atkal iekodies apakšlūpā.
– Šķiet, tu esi kļūdījies, nosaucot sevi par tauriņu, – viņa klusi nosaka, un šī atzīšanās mani samulsina.
– Ēd! – es pavēlu, lai mainītu sarunas tematu.
– Nē. Vēl neko neesmu parakstījusi, tāpēc kādu laiku vēlētos paturēt savas tiesības uz brīvo gribu, ja neiebilsti.
Ak tā… Viņas dzēlīgā mēle.
– Kā vēlaties, Stīlas jaunkundze. – Un es noslēpju smaidu.
– Cik sievietes tev bijušas? – Ana jautā, iemetot mutē vīnogu.
– Piecpadsmit, – es atzīstos un novēršu skatienu.
– Vai šīs attiecības turpinājās ilgi?
– Jā, ar dažām.
– Vai esi kādai nodarījis sāpes?
– Jā.
– Ļoti?
– Nē. – Donai beigu beigās nekas nekaitēja, piedzīvotais viņu tikai nedaudz satricināja. Un, atklāti sakot, arī mani.
– Vai man tu nodarīsi sāpes?
– Kādā ziņā?
– Vai tu sagādāsi man fiziskas sāpes?
Tikai tās, ko spēsi paciest.
– Es tevi sodīšu, kad tas būs nepieciešams, un sods būs sāpīgs.
Piemēram, kad piedzeries un nokļūsti bīstamās situācijās.
– Vai tu pats kādreiz esi sists? – viņa jautā.
– Jā.
Ļoti bieži. Elina velnišķīgi prasmīgi izmantoja nūju. Tie bija vienīgie pieskārieni, ko spēju paciest.
Ana iepleš acis, noliek neapēstās vīnogas uz šķīvja un atkal iemalko vīnu. Viņas niecīgā apetīte mani kaitina, turklāt mazina arī manējo. Varbūt vajadzētu spert izšķirošo soli un iedot viņai noteikumus.
– Parunāsim par to manā kabinetā. Es vēlos tev kaut ko parādīt.
Viņa man seko un apsēžas uz ādas krēsla pie galda, bet es atbalstos pret to, sakrustojis rokas.
Lūk, ko viņa vēlas noskaidrot. Ziņkāre mani priecē; viņa vēl nav aizbēgusi. Es paņemu lapu no līguma, kas nolikts uz mana galda, un pasniedzu to Anai. – Lūk, noteikumi. Tos iespējams mainīt. Tā ir daļa no līguma, ko tu vari saņemt jebkurā mirklī. Izlasi, un pēc tam varēsim tos pārrunāt.
Ana ātri pārlaiž skatienu lapai. – Stingrie ierobežojumi? – viņa jautā.
– Jā. Viss, ko nedarīsi tu, ko nedarīšu es… Mums tas jānorāda līgumā.
– Neesmu pārliecināta, ka varētu pieņemt naudu apģērbam. Tas šķiet nepareizi.
– Anastasija, man sagādās prieku iespēja tērēt naudu tavā labā. Ļauj, lai nopērku tev drēbes. Varbūt tev nāksies mani pavadīt saviesīgos pasākumos.
Grej, par ko tu runā? Tas vēl nekad nav noticis. – Un es gribu, lai tu būtu labi ģērbta. Ar tavu algu noteikti nepietiks tērpiem, kādus es vēlētos redzēt tev mugurā.
– Vai man nevajadzēs tos valkāt, kad nebūšu kopā ar tevi?
– Nē.
