šķita, ka šīs ir pārrunas, nevis vienpusēja lēmumu paziņošana.
Viņa atkal mani atbruņo, norādot uz pretrunām. – Labi, Stīlas jaunkundze, jums taisnība. Piedāvāju stundu trīs reizes nedēļā un vēl pusstundu ceturtajā dienā.
– Trīs dienas, trīs stundas. Man radās iespaids, ka tu rūpēsies par manu fizisko piepūli, kad būšu šeit.
Cerams.
– Jā, taisnība. Labi, esam vienojušies. Vai tiešām nevēlies praktikantes vietu manā kompānijā? Tu proti risināt pārrunas.
– Nē, tā man nešķiet laba doma.
Protams, viņai taisnība. Un mans galvenais noteikums ir nekad neieraut gultā darbinieces.
– Ķersimies pie ierobežojumiem. Lūk, šie ir manējie. – Es pasniedzu viņai sarakstu.
Lūk, šis ir svarīgs mirklis. Es zinu savus ierobežojumus no galvas un prātā atzīmēju visus, kamēr viņa tos lasa. Tuvojoties beigām, Ana kļūst arvien bālāka.
Velns un elle, cerams, es viņu neaizbiedēšu.
Es viņu vēlos. Izmisīgi alkstu, kaut viņa man pakļautos. Viņa norij siekalas un bažīgi uzlūko mani. Kā lai pārliecinu viņu pamēģināt? Vajadzētu meiteni nomierināt, parādīt, ka es neesmu vienaldzīgs.
– Vai tu vēlies kaut ko pievienot?
Sirds dziļumos ceru, ka viņa neko nepievienos. Gribu viņu bez jebkādiem ierobežojumiem. Ana lūkojas uz mani, vēl joprojām klusējot, un mani pārņem aizkaitinājums. Neesmu radis gaidīt atbildi.
– Vai ir kaut kas tāds, ko tu negribi darīt? – es uzvedinoši jautāju.
– Es nezinu.
Nebiju gaidījis tādu atbildi.
– Kā to saprast?
Viņa neveikli sagrozās uz krēsla, kodījot apakšlūpu. Atkal. – Nekad vēl neesmu neko tādu darījusi.
Protams.
Pacietību, Grej. Dieva dēļ, tu nupat viņu apbēri ar informācijas gūzmu. Es turpinu saudzīgi pratināt viņu, kaut gan neesmu tā radis.
– Labi – kad tu nodarbojies ar seksu, vai bija kaut kas tāds, kas tev nepatika? – Un es atceros, kā fotogrāfs viņu iepriekšējā dienā apgrābstīja.
Ana nosarkst, un manī mostas interese. Ko tādu viņa darījusi, kas viņai nepatika? Vai viņa gultā ir piedzīvojumu meklētāja? Viņa šķiet tik… nepieredzējusi. Parasti man tas nešķiet pievilcīgi.
– Nekautrējies no manis, Anastasija. Mums jābūt pilnīgi atklātiem vienam pret otru, citādi nekas neizdosies. – Man nākas viņu iedrošināt, lai meitene atvilgtu; viņa atsakās pat runāt par seksu. Viņa atkal nervozi grozās un pēta pirkstus.
Ana, nebaidies.
– Runā! – es pavēlu. Jēzus, viņa ir kaitinoša.
– Es ne ar vienu neesmu gulējusi, tāpēc nezinu, – viņa nočukst.
Pasaule piepeši sastingst.
Es nespēju tam noticēt.
Kā? Kāpēc? Pie visiem velniem!
– Nekad? – es izbrīnīts jautāju.
Ana papurina galvu, plati iepletusi acis.
– Tu esi jaunava? – Es tiešām nespēju noticēt.
Viņa nokaunējusies pamāj, un es aizveru acis. Nevaru uz viņu skatīties.
Kā man izdevās visu tā pārprast?
Mani caurstrāvo dusmas. Ko lai daru ar jaunavu? Es saniknots uzlūkoju Anu.
– Nolādēts, kāpēc tu man neko neteici? – es noņurdu un sāku sparīgiem soļiem mērot kabinetu. Kāpēc man vajadzīga jaunava? Viņa kā atvainodamās parausta plecus, nezinot, ko atbildēt. – Es nesaprotu, kāpēc tu man to neteici. – Manā balsī skaidri jaušamas bezspēka dusmas.
– Nebija nepieciešamības. Neesmu radusi stāstīt par savu seksuālo pagātni visiem, ko vien sastopu. Mēs taču gandrīz nemaz neesam pazīstami.
Viņai atkal ir taisnība. Nespēju noticēt, ka es viņu jau izvadāju pa savu rotaļu istabu. Paldies Dievam, viņa parakstīja konfidencialitātes līgumu.
– Par mani tu tagad zini daudz vairāk, – es atcērtu. – Es nojautu, ka esi nepieredzējusi, bet jaunava! Velns parāvis, Ana, es nupat tev parādīju…
Ne tikai rotaļu istabu, bet arī savus noteikumus, stingros ierobežojumus. Viņa neko nezina. Kā es tā varēju? – Lai Dievs man piedod! – es apstulbis nomurminu.
Man prātā iešaujas biedējoša doma. Mūsu skūpsts liftā, kad biju gatavs viņu turpat iegūt… vai tas bija viņas pirmais skūpsts?
– Vai kāds cits tevi ir skūpstījis, izņemot mani? – Lūdzu, atbildi apstiprinoši…
– Protams! – Viņa izskatās apvainojusies. Jā, viņa ir skūpstīta, bet ne bieži. Un kāda nesaprotama iemesla dēļ šī atklāsme ir… iepriecinoša.
– Un neviens kārtīgs jauneklis nav tevi savaldzinājis? Es gluži vienkārši nesaprotu. Tev ir divdesmit viens gads, gandrīz divdesmit divi. Tu esi ļoti skaista meitene. – Kāpēc neviens nav ievilcis viņu gultā?
Sasodīts, varbūt viņa ir ļoti ticīga. Nē, Velčs to būtu uzzinājis. Ana vēro pirkstus, un šķiet, ka viņa smaida. Vai viņai tas šķiet smieklīgi? Esmu gatavs sev iespert. – Un tu nopietni apdomā to, ko piedāvāju es, kaut gan tev nav nekādas pieredzes.
Man trūkst vārdu. Kā tas ir iespējams?
– Kā tev izdevies vairīties no seksa? Paskaidro, lūdzu! – Jo es tiešām nesaprotu. Viņa mācās universitātē, un es no savu mācību laika atceros, ka visi jaunieši mīcījās pa gultu kā trusīši.
Visi. Izņemot mani.
Tā ir baisa doma, bet es to pagaidām atvairu.
Ana parausta trauslos plecus. – Neviens nav īsti, nu… – Viņas balss izdziest.
Neviens nav… ko? Saskatījis, cik pievilcīga esi? Neviens nav piepildījis tavas cerības? Izņemot mani?
Es?
Viņa patiesi neko nezina. Kā viņa varētu būt Pakļautā, ja neko pat nenojauš par seksu? Nekas neizdosies… un viss ieguldītais darbs ir izšķiests. Nevarēšu noslēgt šo darījumu.
– Kāpēc tu uz mani tā dusmojies? – viņa čukst. Protams, viņai tā šķiet.
