nekad nav bijusi piedzērusies. Paldies Dievam, tas viņai nav kļuvis par ieradumu.
– Es ļoti, ļoti atvainojos, – Ana nokaunējusies saka.
Varbūt vajadzētu izturēties pret viņu saudzīgāk.
– Vakars bija ārkārtīgi izklaidējošs. Es to atcerēšos vēl ilgi. – Ceru, ka tas izklausās samiernieciski, bet viņa sarauc pieri.
– Ne jau es pieprasīju, lai tu mani sameklē ar savām Džeimsa Bonda rotaļlietām, ko tu gatavo tam, kurš sola visvairāk.
Oho! Tagad viņa ir saniknota. Kāpēc?
– Pirmkārt, telefona izsekošanas tehnoloģija ir pieejama internetā.
Nu, vismaz tā dziļākajos nostūros.
– Otrkārt, mana kompānija neiegulda līdzekļus spiegošanas ierīču izveidē un nenodarbojas ar to ražošanu.
Es pamazām zaudēju pacietību, tomēr esmu iekarsis.
– Treškārt, ja es neierastos tev pakaļ, šobrīd tu droši vien pamostos fotogrāfa gultā, un es atceros, ka tevi viņa pielūgsme neiepriecināja.
Ana samirkšķina acis un piepeši iespurdzas.
Viņa atkal par mani smejas.
– No kādas viduslaiku hronikas tu esi izbēdzis? Izklausies pēc cēla bruņinieka.
Viņa ir apburoša. Šī meitene atkal norāda, ka esmu pārāk pompozs, un šāda negodbijība ir spirdzinoša. Tomēr man nav nekādu ilūziju par sevi cēlā bruņinieka lomā. Viņa ļoti kļūdās. Un, kaut gan tas man nenāks par labu, es jūtos spiests viņu brīdināt, ka man nepiemīt nekas cēls un piedienīgs. – Nedomāju gan, Anastasija. Varbūt pēc melnā bruņinieka. – Ja viņa zinātu… Un kāpēc mēs runājam par mani? Es mainu tematu. – Vai vakar tu paēdi?
Viņa papurina galvu.
Uzminēju!
– Tev jāpaēd. Tieši tāpēc tev bija tik slikti. Dieva dēļ, tas taču ir galvenais dzeršanas likums.
– Vai tu arī turpmāk mani rāsi?
– Vai es to šobrīd daru?
– Tā izskatās.
– Tev paveicies, ka es tevi tikai rāju.
– Ko tas nozīmē?
– Ja tu piederētu man, pēc šādiem izgājieniem tu vēl nedēļu nevarētu apsēsties. Tu nepaēdi, piedzēries un pakļāvi sevi briesmām. – Jūtos pārsteigts par bailēm, kas mani pārņēmušas; Ana uzvedusies bezatbildīgi, pārgalvīgi. – Negribu pat domāt par to, kas ar tevi varēja notikt.
Viņa sarauc pieri. – Viss būtu labi. Es biju kopā ar Keitu.
It kā viņa būtu kaut kā palīdzējusi!
– Un fotogrāfs? – es atcērtu.
– Hosē nedaudz aizrāvās, – viņa nosaka, atvairot manas bažas kā nenozīmīgas, un pārmet sajauktos matus pār plecu.
– Nākamajā reizē, kad tas notiks, kādam vajadzētu iemācīt viņam labas uzvedības pamatus.
– Tev patīk sodīt cilvēkus, vai ne? – viņa skarbi jautā.
– Ak, Anastasija, tev nav ne jausmas, kā man tas patīk.
Es gara acīm redzu viņu pieķēdētu pie mana sola, un dibenā viņai iesprausta nomizota ingvera sakne, lai viņa nevarētu sasprindzināt gūžas muskuļus. Pēc tam es izmantoju siksnu vai ādas sloksnes. Jā… Tad viņa zinātu, ka nedrīkst būt tik bezatbildīga. Šī doma man ļoti patīk.
Viņa lūkojas uz mani, plati iepletusi acis, un es jūtos neērti. Vai viņa lasa manas domas? Vai arī tikai apbrīno glītu seju?
– Man jāieiet dušā. Bet varbūt tu vēlies mazgāties pirmā? – es jautāju, bet viņa turpina uz mani raudzīties, pavērusi muti. Viņa tik un tā izskatās pievilcīga. Grūti viņai pretoties, un es atļauju sev ar īkšķi noglāstīt viņas vaigu. Kad pieskaros pilnīgajai apakšlūpai, viņa vāri iestenas.
– Elpo, Anastasija, – es nočukstu, pirms atliecu muguru un pavēstu, ka brokastis būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm.
Viņa klusē; asā mēlīte beidzot ir sastingusi.
Iegājis vannasistabā, es dziļi ievelku elpu, izģērbjos un nostājos zem dušas. Mani pārņem vēlme apmierināt sevi pašam, bet pamostas senās bailes no pieķeršanas un ņirgāšanās, un es atturos.
Elina dusmotos.
Seni paradumi…
Ūdens šaltis līst pār manu galvu, un es domāju par pēdējo sarunu ar sarežģīto Stīlas jaunkundzi. Viņa vēl joprojām ir šeit, manā gultā, un acīmredzot es neesmu viņai pretīgs. Pamanīju, kā viņai aizrāvās elpa un kā viņa sekoja man ar skatienu.
Jā. Man ir cerība.
Vai viņa būtu laba Pakļautā?
Ir acīmredzams, ka viņa par šo pasauli neko nezina. Viņa nespētu pat izrunāt vārdus “drāzties” vai “sekss”, vai ko citu, ko studenti mūsdienās lieto kā apzīmējumu drāzienam. Ana ir naiva būtne. Droši vien piedzīvojusi tikai dažus neveiklus brīžus ar tādiem zēniem kā tas fotogrāfs.
Doma, ka viņa ar kādu bijusi kopā, mani aizkaitina.
Es varētu gluži vienkārši pajautāt, vai viņa ir ieinteresēta. Nē. Vajag parādīt, ko viņa uzņemtos, ja piekristu attiecībām ar mani.
Vispirms mēģināsim pārciest brokastis.
Noskalojis ziepju putas, es vēl brīdi stāvu zem karstās strūklas un gatavojos otram raundam cīņā ar Anastasiju Stīlu. Izslēdzu dušu un paķeru dvieli. Ielūkojies aizsvīdušajā spogulī, es nospriežu, ka šodien neskūšos. Tūlīt atnesīs brokastis, un es esmu izsalcis, tāpēc ātri iztīru zobus.
Kad atveru vannasistabas durvis, viņa ir izkāpusi no gultas un meklē džinsus. Ana izskatās pēc iztrūcinātas stirnas ar garām kājām un lielām acīm.
– Ja tu meklē savus džinsus, tas neizdosies. Es tos aizsūtīju uz veļas mazgātavu. – Viņai ir tiešām lieliskas kājas. Nevajadzētu tās slēpt zem biksēm. Ana samiedz acis, un šķiet, ka viņa grasās iebilst, tāpēc es paskaidroju iemeslu. – Audums bija notraipīts ar vēmekļiem.
– Ak tā, – viņa nosaka.
Jā. “Ak tā.” Ko vēl piebildīsiet, Stīlas jaunkundze?
– Teilors atnesa citas bikses un kurpes. Tās ir maisā uz krēsla. – Es pamāju, norādot uz iepirkumu maisu.
Ana
