style="font-size:15px;"> Pirmo reizi piecu dienu laikā esmu labi izgulējies. Varbūt esmu pielicis punktu šai epizodei, nosūtot Anastasijai grāmatas. Kamēr skujos, neģēlis spogulī uzlūko mani ar vēsu, pelēku acu skatienu.
Melis.
Sasodīts!
Labi, labi. Es ceru, ka viņa piezvanīs. Viņa zina manu numuru.
Kad ieeju virtuvē, Džonsas kundze paceļ skatienu.
– Labrīt, Greja kungs.
– Labrīt, Geila.
– Ko vēlaties brokastīs?
– Omleti. Pateicos. – Es apsēžos pie letes, kamēr viņa gatavo ēdienu, un pāršķirstu The Wall Street Journal, The New York Times, kā arī The Seattle Times. Kamēr esmu iegrimis avīzēs, iezvanās telefons.
Eljots. Ko grib mans vecākais brālis?
– Eljot?
– Klau, vecais, man šajā nedēļas nogalē jātiek prom no Sietlas. Viens skuķis cenšas sagrābt manas olas, un man jābēg.
– Tavas olas?
– Jā. Tu zinātu, kas tas ir, ja pašam tās būtu.
Es izliekos nedzirdam dzēlienu, un piepeši man prātā iešaujas nebēdnīga doma. – Varbūt dosimies pārgājienā gar Portlendu? Šopēcpusdien. Paliksim tur. Svētdien atgriezīsimies.
– Izklausās labi. Lidosim čoperī, vai arī gribi braukt?
– Tas ir helikopters, Eljot, un es braukšu ar mašīnu. Pusdienlaikā atnāc uz biroju, un dosimies ceļā.
– Paldies, brāl. Esmu tev parādā. – Eljots beidz sarunu.
Viņam vienmēr bijis grūti savaldīties. Tāpat kā sievietēm, ar kurām viņš iesaistās dēkās. Lai kas būtu šī nelaimīgā meitene, viņa ir tikai kārtējā Eljota garajā nevērīgo sakaru sarakstā.
– Greja kungs? Ko gribēsiet ēst nedēļas nogalē?
– Sagatavo kaut ko vieglu un atstāj ledusskapī. Varbūt atgriezīšos sestdien.
Vai arī ne.
Viņa neatskatījās, Grej.
Esmu pavadījis lielāko daļu sava darba mūža, kontrolējot citu cilvēku cerības. Vajadzētu prast kontrolēt arī savējās.
ELJOTS GUĻ GANDRĪZ VISU CEĻU līdz Portlendai. Nabaga cilvēks laikam ir pārguris. Darbs un drāšanās: lūk, Eljota dzīves jēga. Viņš ir iekārtojies pasažiera sēdeklī un krāc.
Ļoti izklaidējošs ceļabiedrs.
Mēs sasniegsim Portlendu pēc trijiem, tāpēc es izmantoju bezroku sistēmu, lai piezvanītu Andreai.
– Jā, Greja kungs? – viņa pēc diviem signāliem atsaucas.
– Lūdzu, nokārto, lai uz “Hītmenu” piegādā divus kalnu velosipēdus.
– Cikos?
– Pulksten trijos.
– Vai velosipēdi paredzēti jums un brālim?
– Jā.
– Vai viņš ir apmēram sešas pēdas un divas collas garš?
– Jā.
– Tūlīt nokārtošu.
– Lieliski. – Es beidzu sarunu un piezvanu Teiloram, kurš atsaucas jau pēc viena signāla.
– Cikos būsi šeit?
– Apmēram deviņos.
– Vai atvedīsi R8?
– Labprāt, Greja kungs. – Arī Teiloru interesē automašīnas.
– Ļoti labi. – Es pārtraucu savienojumu un ieslēdzu mūziku skaļāk. Paskatīsimies, vai The Verve Eljotu nepamodinās. Mēs traucamies pa šoseju, un mans līksmais satraukums pieņemas spēkā.
Vai grāmatas jau piegādātas? Es labprāt vēlreiz piezvanītu Andreai, bet zinu, ka jau esmu uzdevis viņai daudz darba. Turklāt negribu dot darbiniekiem iemeslu tenkot. Parasti es tā nerīkojos.
Kāpēc tu vispār sūtīji grāmatas?
Jo vēlos viņu atkal satikt.
Mēs pabraucam garām Vankūveras pagriezienam, un es prātoju, vai viņa jau nokārtojusi eksāmenu.
– Klau, kur mēs esam? – Eljots jautā.
– Un, skat, viņš mostas, – es noņurdu. – Esam gandrīz klāt. Brauksim ar kalnu velosipēdiem.
– Tiešām?
– Jā.
– Vareni… Atceries, kā tētis veda mūs izbraucienos?
– Jā. – Es papurinu galvu. Mans tēvs ir īsts renesanses cilvēks: akadēmiķis, sportists, labi jūtas pilsētā, vēl labāk dabas plašumos. Viņš pieņēma trīs adoptētus bērnus… un es vienīgais nepiepildīju viņa cerības.
Tomēr starp mums izveidojās saikne, pirms sākās mani pusaudža gadi. Tēvs bija mans varonis. Viņš veda mūs pārgājienos un dažādos brīvdabas pasākumos, arī tagad man tie patīk. Mēs burājām, braucām ar kajakiem un velosipēdiem.
Pubertāte visu sabojāja.
– Es nospriedu, ka vēlā pēcpusdienā vairs nebūs laika pārgājienam.
– Prātīgi.
– No kā tu bēdz?
– Vecais, esmu pieradis mīlēt un pamest. Tu jau to zini. Bez saistībām. Tiklīdz meičas uzzina, ka man ir savs uzņēmums, viņām prātā rodas savādas domas. – Viņš iesāņus uzlūko mani. – Tu rīkojies prātīgi, turot daiktu biksēs.
– Mēs nerunājam par manu daiktu, mēs runājam par tavējo un meiteni, kas pēdējā iepazinusies ar tā aso galu.
Eljots iespurdzas. – Jau sen vairs neskaitu. Labi, pietiks par mani. Kā klājas aizraujošajā tirdzniecības un finanšu pasaulē?
– Vai tevi tas tiešām interesē? – Es izbrīnīts palūkojos uz viņu.
– Nē, – viņš attrauc, un es pasmejos par viņa apātiju un ierobežoto vārdu krājumu.
– Kā veicas darbā? – es jautāju.
– Vai interesējies par savu ieguldījumu?
– Kā
