Es pavirzu plaukstas līdz viņas pleciem, pārliecinoties, ka viņa spēj stāvēt kājās. Meitenes sejā pavīd pazemojums. Mans atteikums sagādājis viņai kaunu.
Sasodīts. Negribēju tevi sāpināt.
– Labi, – viņa nosaka, un balsī atskan vilšanās. Viņa izturas pieklājīgi un vēsi, bet neatkāpjas. – Paldies, – viņa piebilst.
– Par ko?
– Jūs mani izglābāt.
Un man gribas pateikt, ka es viņu glābju no sevis, ka tas ir cēls žests, bet Ana nevēlas to dzirdēt. – Tas stulbenis brauca nepareizā virzienā. Es priecājos, ka biju blakus. Kļūst nelabi, iedomājoties, kas ar tevi varēja notikt. – Tagad es esmu tas, kurš runā pārāk daudz, un vēl joprojām nespēju palaist viņu vaļā. Ierosinu pasēdēt viesnīcā kopā ar viņu, lai paildzinātu kopā pavadīto laiku, un tikai tad atvirzos.
Ana papurina galvu, izslējusies stīva kā slotas kāts, un apvij rokas sev apkārt. Vēl pēc brīža viņa skriešus šķērso ielu, un man nākas steigties, lai neatpaliktu.
Kad esam pie viesnīcas, Ana atkal pievēršas man. Viņa ir atguvusi savaldību. – Pateicos par tēju un fotosesiju. – Viņa bezkaislīgi uzlūko mani, un es jūtu, ka mani pārņem nožēla.
– Anastasija… Es… – Nezinu, ko teikt. Varu tikai atvainoties.
– Kas ir, Kristjen? – viņa asi pajautā.
Oho! Viņa uz mani dusmojas un pauž savu nicinājumu katrā mana vārda zilbē. Tas ir kaut kas jauns. Un viņa aiziet. Un es nevēlos laist viņu prom. – Ceru, ka tev veiksies eksāmenos.
Anas acīs uzplaiksnī aizvainojums un sašutums. – Paldies, – viņa riebuma pilnā balsī atcērt. – Ardievu, Greja kungs. – Viņa pagriežas un aiziet pazemes stāvvietas virzienā. Es viņu vēroju, cerot uz atvadu skatienu, bet to nesaņemu. Ana nozūd, pametot aiz sevis nožēlu, atmiņas par skaistām, zilām acīm un rudenīga ābeļdārza smaržu.
CETURTDIENA, 2011. GADA 19. MAIJS
Nē! Kliedziens atbalsojas pret guļamistabas sienām un pamodina mani no murgiem. Es mirkstu sviedros, apkārt vēdī skāba alus, cigarešu un nabadzības smārds, un no stūra uzglūn dzēruma sitienu drauds. Piecēlies sēdus, es atbalstu galvu plaukstās un mēģinu nomierināties, līdz sirds pukst lēnāk un es varu paelpot. Tas atkārtojas jau ceturto nakti. Ielūkojies pulkstenī, es redzu, ka tas rāda trīs.
Man būs divas svarīgas sanāksmes rīt… šodien… un nepieciešama skaidra galva. Sasodīts, ko vien es neatdotu par spirdzinoša miega nakti! Turklāt jāspēlē golfs ar Bastilu. Vajadzētu atcelt šo tikšanos; doma par golfu un zaudējumu vēl vairāk pasliktina manu drūmo noskaņojumu.
Izkāpis no gultas, es nesteidzīgi dodos uz virtuvi. Ielējis glāzē ūdeni, es pamanu savu atspulgu stikla sienā. Esmu ģērbies tikai pidžamas biksēs un novēršos, riebuma pārņemts.
Tu viņu atraidīji. Viņa tevi gribēja.
Un tu viņu atraidīji.
Tas bija viņas pašas labā.
Šīs domas mani nomoka jau vairākas dienas. Viņas daiļā seja bez brīdinājuma parādās prātā un spīdzina mani. Ja mans psihoterapeits būtu atgriezies no atvaļinājuma Anglijā, es varētu viņam piezvanīt. Viņa gvelztās gudrības palīdzētu man nejusties tik slikti.
Grej, viņa bija tikai glīta meitene.
Varbūt man vajag kādu izklaidi, piemēram, jaunu Pakļauto. Kopš Sūzanas pagājis pārāk ilgs laiks. Apsveru iespēju no rīta piezvanīt Elinai. Viņa man vienmēr atrod piemērotas kandidātes. Bet patiesībā es negribu nevienu jaunu meiteni.
Es vēlos Anu.
Nespēju aizmirst viņas vilšanos, sāpju pilno sašutumu un nicinājumu. Viņa aizgāja neatskatījusies. Varbūt es raisīju viņā cerības, aicinot uz kafiju, un tās sagrāvu.
Vajadzētu izdomāt, kā atvainoties. Tad es varētu aizmirst visu šo nožēlojamo kļūdu un izmest meiteni no prāta. Atstājis glāzi izlietnē, kur to nomazgās mājkalpotāja, es atgriežos gultā.
RADIOPULKSTENIS SĀK SKANĒT četrdesmit piecas minūtes pēc pieciem. Es vēroju griestus. Neesmu gulējis un jūtos pārguris.
Tas ir neprāts.
Radio ziņu programma palīdz novērst domas no Anas, līdz izdzirdu otro vēsti. Diktors stāsta par reta manuskripta pārdošanu; Londonā izsolē tiek piedāvāts nepabeigts Džeinas Ostinas romāns “Votsoni”.
Grāmatas.
Jēziņ! Pat ziņu raidījumi man atgādina par meiteni grāmattārpu.
Viņa ir neglābjama romantiķe un jūsmo par angļu literatūras klasiku. Arī man tā patīk, bet citu iemeslu dēļ. Man nav ne Džeinas Ostinas, ne māsu Brontē pirmizdevumu, toties ir divas Tomasa Hārdija grāmatas.
Protams! Tieši tā! Lūk, ko es varu paveikt.
Jau pēc brīža esmu bibliotēkā, un uz biljarda galda ir gan “Džūda Neievērojamais”, gan “Tesa no d’Erbervilu cilts” trīs sējumos. Abas grāmatas ir drūmas, par traģiskiem tematiem.
Hārdijam bija melna, baisa dvēsele.
Kā man.
Es atvairu šo domu un nopētu grāmatas. Kaut gan “Džūda” ir labāk saglabājusies, šaubu nav. Šajā darbā nav grēku izpirkšanas, tāpēc sūtīšu viņai “Tesu” ar piemērotu citātu. Zinu, ka tā nav pati romantiskākā grāmata, ņemot vērā visu slikto, kas notiek ar galveno varoni, tomēr viņa kaut nedaudz izbauda romantisku mīlestību gleznainajā Anglijas lauku idillē. Un Tesa atriebjas vīrietim, kurš viņu sāpinājis.
Tomēr tas nav galvenais. Ana pieminēja, ka Hārdijs ir viņas iecienītais rakstnieks, un viņa noteikti nekad nav pat redzējusi pirmizdevumu, nemaz nerunājot par tā iegādi.
“Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs.” Atceros viņas nosodījuma pilno piezīmi no intervijas. Jā. Man patīk kļūt par īpašnieku tam, kam vēlāk pieaugs vērtība. Piemēram, pirmizdevumiem.
Atguvis mieru un savaldību, es pat jūtos nedaudz apmierināts ar sevi, dodos uz skapja pusi un pārģērbjos skriešanas drēbēs.
SĒŽOT AIZMUGURĒJĀ SĒDEKLĪ, es pāršķirstu pirmo grāmatu, meklējot citātu, un vienlaikus prātoju, kad Anai būs pēdējais eksāmens. Es lasīju šo grāmatu pirms daudziem gadiem un sižetu atceros miglaini. Pusaudža gados romāni bija mans patvērums. Māte mēdza brīnīties par to, ka lasu; Eljots to nedarīja. Es alku pēc iespējas aizbēgt, ko nodrošināja romāni. Viņam tas nebija nepieciešams.
– Greja kungs, – Teilors ierunājas. – Esam klāt. – Viņš izkāpj no mašīnas un atver durvis. – Divos gaidīšu jūs, lai vestu uz golfa spēli.
