veicas ar rakstu avīzei? – es jautāju, cerot, ka viņa nedaudz nomierināsies.
Viņa paceļ skatienu un atvieglota pasmaida. Beidzot.
– Ar to nodarbojas Ketrīna, mana dzīvokļa biedrene. Viņa ir ļoti apmierināta, tikai bēdājas, ka pati nevarēja jūs intervēt.
Tas ir garākais teikums no viņas mutes kopš mūsu pirmās tikšanās, un viņa runā par kādu citu, nevis sevi. Interesanti.
Pirms pagūstu kaut ko piebilst, viņa turpina: – Vienīgais, kā trūkst Keitai, ir oriģinālas fotogrāfijas.
Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze vēlas fotogrāfijas. Pozēti attēli? To es spēju. Varēšu pavadīt vairāk laika ar valdzinošo Stīlas jaunkundzi.
– Kādi attēli viņai vajadzīgi?
Viņa brīdi lūkojas uz mani, pirms apjukusi papurina galvu, jo nezina, ko atbildēt.
– Nu, es esmu pieejams. Varbūt rīt…? – Varu palikt Portlendā. Strādāt viesnīcā. Iespējams, “Hītmenā”. Vajadzēs atsaukt Teiloru, lai viņš atved klēpjdatoru un drēbes. Vai arī Eljotu… ja vien viņš nav kādā svešā gultā – kā parasti nedēļas nogalēs.
– Jūs būtu ar mieru piedalīties fotosesijā? – Viņa nespēj apvaldīt pārsteigumu. Es pamāju. Jā, gribu pavadīt laiku ar tevi…
Tikai mieru, Grej.
– Keita būs sajūsmināta, ja vien atradīsim fotogrāfu. – Meitene pasmaida, un viņas seja atplaukst kā skaidras debesis rītausmā. Man aizraujas elpa.
– Dodiet man ziņu par rītdienu. – Izvelku maku no džinsu aizmugurējās kabatas. – Lūk, mana vizītkarte. Uz tās ir mobilā telefona numurs. Zvaniet pirms desmitiem rītā. – Un, ja viņa to nedarīs, es atgriezīšos Sietlā un aizmirsīšu šo muļķīgo izgājienu.
Šī doma ir nomācoša.
– Labi. – Viņa turpina smaidīt.
– Ana! – Mēs abi pagriežamies, jo pie plaukta tālākā gala nostājies jauns vīrietis, ģērbies vienkāršās, bet elegantās dizaineru drēbēs. Viņš alkaini pēta Anastasiju Stīlu. Kas tas par ākstu?
– Atvainojiet uz mirkli, Greja kungs. – Viņa tuvojas jauneklim, un neģēlis ierauj viņu ciešā gorillas skāvienā. Man asinis sastingst dzīslās. Tā ir instinktīva reakcija.
Novāc no viņas savas draņķa ķetnas!
Es savelku plaukstas dūrēs un tikai mazliet nomierinos, kad redzu, ka viņa neatbild uz apskāvienu.
Abi čukstus sarunājas. Varbūt Velčs kļūdījies. Varbūt šis ir viņas draugs. Pēc vecuma viņš būtu piemērots, turklāt nespēj atraut alkatīgo skatienu no Anastasijas. Viņš brīdi tur meiteni izstieptas rokas attālumā, nopēta un apskauj ap pleciem. Tas izskatās pēc nevērīga žesta, bet es zinu, ka viņš apliecina savas īpašumtiesības un brīdina, lai netuvojos.
Anastasija šķiet samulsusi un mīņājas.
Velns! Jāiet prom. Esmu kļūdījies. Viņa ir kopā ar šo puisi. Bet viņa vēl kaut ko pasaka un atkāpjas, pieskaras viņa rokai, nevis plaukstai, un nopurina to. Kļūst skaidrs, ka viņi nav tuvi.
Ļoti labi.
– Pol, šis ir Kristjens Grejs. Greja kungs, šis ir Pols Kleitons, veikala īpašnieka brālis. – Anastasija veltī man neizprotamu skatienu un turpina: – Mēs esam pazīstami, kopš sāku šeit strādāt, kaut gan reti tiekamies. Viņš nupat atgriezies no Prinstonas, kur studē biznesa vadību. – Viņa runā pārāk ātri un daudz; manuprāt, viņa cenšas paskaidrot, ka abi nav kopā. Priekšnieka brālis, nevis draugs. Mani pārņem atvieglojums, turklāt tik spējš, ka es saraucu pieri. Šī sieviete jau paguvusi iecirst manī savus nagus.
– Kleitona kungs. – Es tīši runāju salti.
– Greja kungs. – Viņa rokasspiediens ir tikpat ļengans kā mati. Stulbenis. – Vai jūs esat tas Kristjens Grejs, kuram pieder “Greja korporācija”?
Jā, tas esmu es, muļķi.
Nepaiet ne mirklis, līdz viņš jau atmetis naidīgumu un kļuvis pieglaimīgs.
– Vareni! Vai varu jums kaut kā palīdzēt?
– Anastasija jau visu paveikusi, Kleitona kungs. Viņa ir ļoti izpalīdzīga. – Atšujies!
– Lieliski! – viņš jūsmo, zibinot baltos zobus. – Uz redzi vēlāk, Ana.
– Protams, Pol, – viņa nosaka, un puisis aiziet tālāk. Es vēroju viņu nozūdam.
– Vai vēlaties kaut ko citu, Greja kungs?
– Tikai šīs mantas, – es atbildu. Velns, vairs nav laika, un es vēl joprojām nezinu, vai mēs atkal tiksimies. Jānoskaidro, vai vispār ir kāda cerība, ka viņa apdomās manu priekšlikumu. Kā lai pajautāju? Vai esmu gatavs pieņemt Pakļauto, kas neko nezina? Būs nepieciešama izvērsta apmācība. Aizvēris acis, es iztēlojos visas interesantās iespējas… Šāds ceļojums būs puse no visas izklaides. Vai viņa būtu ar mieru? Vai arī esmu visu pārpratis?
Viņa aiziet līdz letei un pieraksta manus pirkumus, neatraujot skatienu no kases.
Skaties uz mani, Sasodīts! Gribu vēl reizi ieraudzīt viņas seju un nojaust, ko viņa domā.
Beidzot meitene paceļ skatienu. – Četrdesmit trīs dolāri, lūdzu.
Tikai?
– Vai vēlaties, lai iesaiņoju jūsu pirkumu? – viņa jautā, kad pasniedzu AmEx karti.
– Jā, Anastasija. – Es izgaršoju viņas skaisto, šai sievietei tik piemēroto vārdu.
Viņa rosīgi saliek pirkumus maisiņā. Viss. Man jāiet.
– Vai piezvanīsiet man, ja nolemsiet rīkot fotosesiju?
Viņa pamāj un atdod man karti.
– Labi. Varbūt rīt tiksimies. – Nedrīkstu tā vienkārši aiziet. Viņai jāzina, ka esmu ieinteresēts. – Ak jā… Anastasija, es priecājos, ka tava draudzene nevarēja ierasties uz interviju. – Viņa izskatās pārsteigta un glaimota.
Ļoti labi.
Es uzmetu maisiņu uz pleca un izeju no veikala.
Jā, es viņu vēlos, kaut gan veselais saprāts to liedz. Tagad man jāgaida… atkal jāgaida. Elina lepotos, ja redzētu manu gribasspēku. Es lūkojos tikai uz priekšu, izņemot no kabatas mobilo telefonu, un iesēžos īrētajā mašīnā. Uzsvērti neskatos atpakaļ. Nē. Nē. Tomēr ielūkojos atpakaļskata spogulī, kur redzamas veikala durvis, bet redzu tikai fasādi. Viņa nestāv pie loga un nevēro mani.
Žēl.
