es nevēlos veidot citas ģimenes saites.
– Vai esat homoseksuāls, Greja kungs?
Velns un elle!
Vai tiešām viņa to pateica skaļi? Šo jautājumu neuzdrīkstas uzdot pat mana ģimene. Kā viņa uzdrošinās? Mani pārņem spēja vēlme izraut viņu no dīvāna, pārliekt pār ceļgalu, nopērt un izdrāzt, kamēr viņa guļ uz mana galda un viņas rokas ir sasietas uz muguras. Tad viņa saņemtu atbildi uz savu muļķīgo jautājumu. Es dziļi ievelku elpu, pūloties nomierināties, un apmierināts pamanu, ka viņa pati šķiet nokaunējusies.
– Nē, Anastasija, neesmu gan. – Es saraucu uzacis, bet saglabāju bezkaislīgu sejas izteiksmi. Anastasija. Skaists vārds.
Man patīk to izgaršot.
– Atvainojiet. Tas bija, hmm, rakstīts šeit. – Viņa atkal atglauž matus aiz auss. Tā acīmredzot ir nemiera pazīme.
Es painteresējos, vai jautājumi tiešām nav viņas pašas izdomāti, un meitene nobāl. Sasodīts, viņa ir tiešām pievilcīga, tikai neuzkrītošā veidā.
– Nē. Keita… Kevanas jaunkundze… tos sagatavoja viņa.
– Vai jūs abas strādājat studentu avīzē? – Nē. Viņa ir mana dzīvokļa biedrene.
Tagad saprotu, kāpēc viņa izturas tik juceklīgi. Es paberzēju zodu, prātojot, vai vajadzētu viņu pamocīt.
– Vai jūs pati pieteicāties atnākt uz šo tikšanos? – es jautāju un saņemu pretī padevīgu sejas izteiksmi; viņa baidās no manas reakcijas. Man patīk iespaids, ko uz viņu atstāju.
– Mani uz to piespieda. Keita nejūtas labi, – viņa klusi atbild.
– Tas ļoti daudz izskaidro.
Pie durvīm pieklauvē, un parādās Andrea.
– Greja kungs, atvainojiet, ka jūs traucēju, bet pēc divām minūtēm sāksies jūsu nākamā tikšanās.
– Mēs vēl neesam beiguši, Andrea. Atcel manu nākamo tikšanos, lūdzu.
Andrea apjukusi paver muti. Es bargi uzlūkoju viņu, klusībā pavēlot doties prom. Esmu aizņemts ar mazo Stīlas jaunkundzi.
– Labi, Greja kungs, – viņa nosaka, ātri atguvusies, un aiziet.
Es atkal pievēršos interesantajai, kaitinošajai meitenei uz dīvāna.
– Par ko mēs runājām, Stīlas jaunkundze?
– Es nevēlos jūs lieki aizkavēt.
Nu nē, mazā. Tagad ir mana kārta. Gribu zināt, vai aiz šīs skaistās sejas meklējami kādi noslēpumi.
– Man gribētos kaut ko uzzināt par jums. Domāju, ka tas būtu taisnīgi. – Es atliecos atpakaļ un pielieku pirkstus pie lūpām. Viņa paskatās uz manu muti un norij siekalas. Tāpat kā visas pārējās. Patīkami apzināties, ka viņa sajūt manu pievilcību.
– Nav nekā daudz, ko zināt, – viņa saka, atkal piesarkstot.
Es viņu biedēju. – Kādi ir jūsu plāni pēc universitātes pabeigšanas?
– Vēl neesmu neko izlēmusi, Greja kungs. Pagaidām tikai vēlos nokārtot visus pārbaudījumus.
– Mums ir lieliska praktikantu programma.
Kāpēc es to pateicu? Tas ir pret noteikumiem, Grej. Nekad nedrāzt padotās… Bet es šo meiteni nedrāžu.
Viņa šķiet pārsteigta un atkal iekožas lūpā. Kāpēc tas tā uzbudina?
– Paldies, es to paturēšu prātā, – viņa atbild. – Kaut gan nedomāju, ka es te iederētos.
– Kāpēc? – es jautāju. Kas kaiš manai kompānijai?
– Tas ir acīmredzams, vai ne?
– Man ne. – Meitenes atbilde mani mulsina. Viņa atkal ir apjukusi un sniedzas pēc diktofona.
Velns, viņa tūlīt aizies! Es cenšos atcerēties, kas man paredzēts pēcpusdienā; nekas tāds, ko nevar atlikt. – Vai vēlaties, lai jums parādu biroju?
– Jūs noteikti esat ļoti aizņemts, Greja kungs, un man jābrauc mājās. Ceļš ir garš.
– Jūs brauksiet uz Vankūveru ar mašīnu? – Es palūkojos pa logu. Jābrauc tiešām būs ilgi, un ārā līst. Tādos apstākļos nevajadzētu sēsties pie stūres, bet es nevaru viņai to aizliegt. Šī doma mani aizkaitina. – Uzmanieties! – Mana balss izskan bargāk, nekā domāju. Viņa neveikli satver diktofonu. Meitene vēlas pamest manu kabinetu, un es pārsteigts saprotu, ka negribu laist viņu prom.
– Vai noskaidrojāt visu, kas jums nepieciešams? – es jautāju. Tas ir vāji slēpts mēģinājums viņu aizkavēt.
– Pateicos par interviju, Greja kungs.
– Pateicos jums, – es atbildu un runāju patiesi, jo jau sen neesmu tā aizrāvies ar kādu cilvēku. To apjaušot, man kļūst nelāgi. Viņa pieceļas, un es sniedzu roku, alkstot viņai pieskarties.
– Uz redzēšanos, Stīlas jaunkundze, – es klusi nosaku, un viņa satver manu plaukstu. Jā, es vēlos nopērt un iegūt šo meiteni savā rotaļu istabā. Viņa būs sasieta un kvēlos iekārē. Būšu viņai vajadzīgs, viņa man uzticēsies… Es noriju siekalas.
Nemaz neceri, Grej.
– Greja kungs. – Viņa pamāj un strauji, pārāk strauji, atrauj roku.
Nevaru pieļaut, lai viņa aiziet. Ir acīmredzams, ka viņa izmisīgi vēlas tikt prom. Tas mani kaitina, tomēr brīdī, kad atveru kabineta durvis, rodas iedvesma.
– Tikai vēlos pārliecināties, ka jūs spēsiet iziet ārā, – es pajokoju.
Meitene sakniebj lūpas. – Ļoti laipni, Greja kungs, – viņa atcērt.
Stīlas jaunkundze prot kost pretī! Es smaidu, kamēr viņa iziet no kabineta, un sekoju viņai. Andrea un Olīvija pārsteigtas lūkojas uz mani. Jā, jā, es tikai pavadu meiteni līdz liftam.
– Vai jums bija mētelis?
– Tikai žakete.
Es uzmetu izteiksmīgu skatienu Olīvijai, un viņa nekavējoties pielec kājās, steidzoties pēc tumši zilas žaketes. Kad viņa sniedz to man, viņas lūpās rotājas tikpat pieglaimīgs smaids kā vienmēr. Olīvija mani neizturami kaitina, nemitīgi sajūsminoties par manu ārieni.
Hmm, žakete ir apdilusi un lēta. Anastasijai Stīlas jaunkundzei vajadzētu ģērbties labāk. Es turu žaketi, lai palīdzētu viņai apģērbties. Kad uzvelku to pār viņas trauslajiem pleciem, es pieskaros ādai uz skausta. To sajūtot, viņa sastingst un nobāl.
Jā!
