ievelk elpu, iztaisno muguru tāpat kā intervijā un savelk lūpas neīstā smaidā, ko parasti droši vien velta pircējiem.
Sākam spēli, Stīlas jaunkundze.
– Es vēlos šo to iegādāties. Varam sākt ar plastmasas savilcējiem.
Mani vārdi pārsteidz viņu nesagatavotu. Meitene šķiet izbrīnīta.
Mmm, būs jautri. Tev nav ne jausmas, ko es varu paveikt ar dažiem plastmasas savilcējiem, mazā.
– Mēs piedāvājam dažāda garuma savilcējus. Vai gribat, lai jums tos parādu? – viņa jautā, beidzot atguvusi balsi.
– Jā, lūdzu. Ejiet pa priekšu, Stīlas jaunkundze.
Viņa apiet apkārt letei un norāda uz vienu no plauktiem. Meitenei kājās ir sporta apavi. Kā viņa izskatītos ar augstpapēžu kurpēm? Louboutin apavi… tikai un vienīgi Louboutin.
– Tie atrodas astotajā plauktā kopā ar elektronikas precēm. – Meitenes balss ietrīsas, un viņa nosarkst.
Viņa nav vienaldzīga pret mani. Es jūtu mostamies cerību. Tātad viņa nav homoseksuāla. Es pasmīnu.
– Tikai pēc jums. – Paceļu roku, norādot, lai viņa iet pirmā. Sekojot meitenei, es varu nopētīt viņas lielisko dibenu. Garā, biezā zirgaste šūpojas kā metronoma adata vienlaikus ar gurnu līganajām kustībām. Viņa tiešām ir pati pilnība: piemīlīga, pieklājīga un skaista, turklāt viņai piemīt visi fiziskie dotumi, kas man patīk Pakļautajā. Bet pats galvenais jautājums ir cits. Vai viņa spēs būt Pakļautā? Meitene droši vien neko nezina par šo dzīvesveidu, manu dzīvesveidu, bet es ļoti gribētu viņu ar to iepazīstināt. Tu steidzies notikumiem pa priekšu, Grej.
– Vai jums Portlendā ir darīšanas? – viņa jautā, pārtraucot manu domu gaitu. Meitenes balss ir spalga, un viņa tēlo vienaldzību. Man gribas smieties. Sievietes reti spēj mani sasmīdināt.
– Es apraudzīju universitātes lauksaimniecības fakultāti. Tā darbojas Vankūverā, – es meloju. Patiesībā atbraucu pie jums, Stīlas jaunkundze.
Meitenes sejā parādās vilšanās, un es jūtos kā neģēlis.
– Šobrīd es finansēju pētījumus saistībā ar ražu rotāciju un augsnes zinātni. – Tā vismaz ir patiesība.
– Vai tā ir daļa no jūsu plāna pabarot pasauli? – Viņa uzjautrināta sarauc uzaci.
– Apmēram, – es nomurminu. Vai viņa par mani smejas? Ja tā ir, es labprāt panāktu, lai viņa to izbeidz. Ar ko sākt? Varbūt vakariņām, nevis parasto interviju… Tas būtu kaut kas jauns: vest iespējamo kandidāti vakariņās.
Mēs sasniedzam plauktu, kurā plastmasas savilcēji sakārtoti pēc garuma un krāsām. Es izklaidīgi laižu pirkstus pār iepakojumiem. Varētu aicināt viņu vakariņās. Kā uz randiņu? Vai viņa piekristu? Es palūkojos uz meiteni un redzu, ka viņa pēta kopā savītos pirkstus. Viņa nespēj uz mani paskatīties… un tas ir daudzsološi. Izvēlos garākos savilcējus. Tie ir elastīgāki, jo vienlaikus aptver divas potītes un plaukstu locītavas.
– Šie derēs.
– Vai gribēsiet vēl kaut ko? – viņa steigšus jautā. Vai nu viņa ir ļoti rūpīga pārdevēja, vai arī vēlas, lai pametu veikalu.
– Jā. Maskēšanas lenti.
– Vai jūs remontējat māju?
– Nē, neremontēju. – Ja tu zinātu…
– Lūdzu, šeit, – viņa aicina. – Maskēšanas lente atrodas dekoratīvo elementu plauktā.
Uz priekšu, Grej. Tev nav daudz laika. Sāc kādu sarunu. – Vai jau sen šeit strādājat? – Protams, es jau zinu atbildi. Es atšķirībā no daudziem citiem sagatavojos iepriekš. Meitene nezin kādēļ šķiet nokaunējusies. Jēzus, cik viņa ir kautrīga! Man nav nekādu cerību. Viņa ātri pagriežas un tuvojas plauktam, virs kura ir uzraksts “Dekoratīvie elementi”. Es viņai dedzīgi sekoju kā mazs kucēns.
– Četrus gadus, – viņa atbild, kad esam nonākuši pie mērķa. Viņa pieliecas un paņem divas dažāda platuma lentes.
– Es ņemšu šo. – Platākā lente ir daudz labāks mutes apsējs. Kad viņa man to pasniedz, mūsu pirksti uz brīdi saskaras. Es to sajūtu cirkšņos. Sasodīts!
Viņa nobāl. – Vai gribat vēl kaut ko? – Viņas balss ir klusa un dvesmaina.
Es viņu ietekmēju tāpat, kā viņa mani. Varbūt…
– Virvi.
– Nāciet šurp. – Viņa iet uz priekšu, un man atkal ir iespēja aplūkot glīto dibenu.
– Kāda virve jums vajadzīga? Mēs piedāvājam sintētisko un dabisko šķiedru… pinumu… plastmasas kabeļus…
Velns, izbeidz! Es klusībā iestenos, cenšoties atvairīt iztēles ainu, kurā viņa piesieta karājas manā rotaļu istabā.
– Piecus jardus dabiskās šķiedras virves, lūdzu. – Tā ir raupjāka un vairāk berž, ja cenšas atbrīvoties, tāpēc parasti izvēlos to.
Meitenes pirksti dreb, bet viņa prasmīgi nomēra piecus jardus. Izņēmusi no kabatas nazi, viņa ar strauju žestu pārcērt virvi, glīti to saritina un sasien. Apbrīnojami.
– Vai bērnībā bijāt gaidu organizācijā?
– Nodarbības grupās nav manā gaumē, Greja kungs.
– Kas ir tavā gaumē, Anastasija? – Es vēroju, kā izplešas viņas acu zīlītes. Jā!
– Grāmatas, – viņa atbild.
– Kādas grāmatas?
– Nu, pavisam parastas. Klasiskie romāni. Pārsvarā angļu literatūra.
Angļu literatūra? Droši vien Brontē un Ostina. Romantika, sirdis un ziedi. Tas nav labi.
– Vai jums vajadzīgs vēl kaut kas?
– Nezinu. Ko jūs ieteiktu? – Vēlos redzēt, kā viņa reaģēs. – Cilvēkam, kurš pats nodarbojas ar mājas remontu? – viņa pārsteigta jautā.
Man gribas skaļi smieties. Nē, mazā, remonts nav manā gaumē. Es pamāju, apslāpējot jautrību. Viņa pārlaiž skatienu manam augumam, un es saspringstu. Viņa mani pēta!
– Kombinezonu, – viņa izgrūž.
Tik negaidītus vārdus neesmu dzirdējis kopš viņas jautājuma par homoseksualitāti.
– Lai jūs nenotraipītu drēbes. – Viņa norāda uz maniem džinsiem.
Nespēju
