ka viņa ir skaista.
– Anastasija, – es atvadoties nosaku.
– Kristjen, – viņa klusi atbild. Un durvis aizveras, bet mans vārds vēl virmo gaisā starp mums. Tas izklausās dīvains un svešāds, bet sasodīti seksīgs.
Man jāuzzina par šo meiteni kaut kas vairāk.
– Andrea! – es asi uzsaucu, atgriezies kabinetā. – Savieno mani ar Velču.
Kamēr sēžu pie galda un gaidu zvanu, es vēroju gleznas pie kabineta sienas un atceros Stīlas jaunkundzes vārdus. “Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu.” To varētu attiecināt arī uz viņu.
Telefons iezvanās. – Velča kungs jau gaida.
– Savieno mūs.
– Labi, Greja kungs.
– Velč, man vajadzīga informācija par kādu dzīves gājumu.
SESTDIENA, 2011. GADA 14. MAIJS
Dzimusi: 1989. gada 10. septembrī Montesano, Vašingtonas štatā
Adrese: Zaļā iela 114, dz. 7, Heivenhaita, Vankūvera
Mobilā tel. nr.: 3609594352
Personas kods: 987654320
Banka: Velsfargo banka, Vankūvera, konta nr. 309362, konta saturs: 683,16 $
Nodarbošanās: studente Vankūveras Mākslas un zinātņu koledžā, specialitāte – angļu literatūra
Vidējā atzīme: 4,0
Vidējā izglītība: Montesano vidusskola
Eksāmenu rezultāti: 2150
Darbavieta: Kleitona saimniecības preču veikals, Vankūveras iela, Portlenda (pusslodze)
Tēvs: Frenklins E. Lamberts, dzimis 1969. gada 1. septembrī, miris 1989. gada 11. septembrī
Māte: Karla Meja Vilksa-Edamsa, dzimusi 1970. gada 18. jūlijā. Precējusies: 1. Frenks Lemberts: 1989. gada 1. martā, atraitne 1989. gada 11. septembrī; 2. Reimonds Stīls: 1990. gada 6. jūnijā, šķīrusies 2006. gada 12. jūlijā; 3. Stīvens M. Mortons: 2006. gada 16. augustā, šķīrusies 2007. gada 31. janvārī; 4. Bobs Edamss: 2009. gada 6. aprīlī
Politiskā pārliecība: nav noskaidrota
Reliģiskā pārliecība: nav noskaidrota
Seksuālā orientācija: nav zināma
Attiecības: pašreiz nav liecību
Jau simto reizi pārlasu kopsavilkumu, ko saņēmu pirms divām dienām, un meklēju kādu ieskatu noslēpumainās Anastasijas Rozas Stīlas dvēselē. Nespēju aizmirst šo sasodīto sievieti, un tas mani tiešām tracina. Pēdējās nedēļas laikā, piedaloties īpaši vienmuļās sanāksmēs, es prātā atkārtoju mūsu interviju. Viņas neveiklos pirkstus uz diktofona, žestu, ar kādu viņa atglauda šķipsnu aiz auss, iekošanos lūpā. Jā. Iekošanās lūpā mani katru reizi pazudina.
Un tagad es sēžu mašīnā pie Kleitona veikala, mazas, vienkāršas saimniecības preču bodītes Portlendas nomalē, kur viņa strādā.
Tu esi muļķis, Grej. Kāpēc esi šeit?
Es zināju, ka viss beigsies ar šo. Visu nedēļu… Es zināju, ka nāksies ar viņu atkal tikties. Tas bija skaidrs brīdī, kad viņa izteica manu vārdu liftā. Mēģināju pretoties. Gaidīju piecas dienas, piecas garlaicības māktas dienas, lai noskaidrotu, vai viņu aizmirsīšu.
Un es nemēdzu gaidīt. Man nepatīk gaidīt. Jebko.
Nekad vēl nebiju aplidojis sievieti. Tās, kas man bijušas, saprata, ko no viņām gaidu. Tagad es baidos, ka Stīlas jaunkundze gluži vienkārši ir pārāk jauna un viņu neinteresēs tas, ko varu piedāvāt. Vai arī tomēr? Vai viņa vispār būtu laba Pakļautā? Es papurinu galvu. Un tagad es, īsts ēzelis, sēžu Portlendas drūmās nomales stāvvietā.
Viņas pagātnes izpētē nav atklājies nekas ievērības cienīgs – tikai pēdējais fakts, kas pārņēmis manu prātu. Šī iemesla dēļ esmu te. Kāpēc jums nav drauga, Stīlas jaunkundze? Seksuālā orientācija nezināma… varbūt viņa ir homoseksuāla. Es iespurdzos; tam grūti noticēt. Atceros jautājumu, ko viņa uzdeva intervijas laikā, spējo kaunu, rožsārto pietvīkumu… Šīs baudkārās domas mani nomoka jau kopš brīža, kad viņu satiku.
Tāpēc tu esi šeit.
Es kvēli alkstu atkal viņu ieraudzīt; zilās acis mani vajā pat sapņos. Neesmu viņu pieminējis Flinnam un par to priecājos, jo tagad uzvedos kā vajātājs. Varbūt vajadzētu viņam pateikt. Nē. Nevēlos, lai viņš mani nomoka ar jaunākajām atklāsmēm par terapiju, kas orientēta uz risinājumiem. Man vajag tikai iespēju novērst domas, un šobrīd vēlos vienīgi to, kas strādā par pārdevēju saimniecības preču veikalā.
Esmu mērojis tālu ceļu. Jānoskaidro, vai mazā Stīlas jaunkundze ir tikpat apetītlīga, kā atceros.
Sāksim izrādi.
Kad ieeju veikalā, nošķind durvju zvaniņš. Telpas ir daudz plašākas, nekā šķita no ārpuses, un, kaut gan ir gandrīz pusdienlaiks un sestdiena, cilvēku ir maz. Ailes ir pilnas ar visiem pierastajiem niekiem. Biju jau piemirsis, cik plaša izvēle saimniecības preču veikalos paveras tādiem pircējiem kā man. Parasti iepērkos internetā, bet, ja jau esmu šeit, varu papildināt krājumus ar liplentēm, atslēgu gredzeniem… jā. Sameklēšu pievilcīgo Stīlas jaunkundzi un izklaidēšos.
Es viņu pamanu jau pēc trim sekundēm. Viņa ir noliekusies pār leti, uzmanīgi pēta datora ekrānu un knibina pusdienu maizīti. Iegrimusi domās, viņa notrauc drupaču no lūpu kaktiņa, ieliek to mutē un nolaiza pirkstu. Mans loceklis saspringst.
Vai man atkal ir četrpadsmit gadu?
Miesas reakcija mani kaitina. Varbūt tas beigsies, ja es viņu sasiešu, izdrāzīšu un nopēršu… un ne obligāti šādā secībā. Jā. Tieši tas man vajadzīgs.
Viņa ir pilnīgi iegrimusi darbā, un man ir iespēja meiteni nopētīt. Ja atmet saldkaislās domas, viņa patiesi ir pievilcīga. Esmu viņu labi iegaumējis.
Meitene paceļ skatienu un sastingst. Tas ir tikpat satraucoši kā pirmajā tikšanās reizē. Viņa uzmanīgi lūkojas uz mani, šķietami satriekta, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti.
– Stīlas jaunkundze. Cik patīkams pārsteigums!
– Greja kungs, – viņa apjukusi izdveš. Jā, laba atbilde.
– Man
