Un Čārlijs Tango?
– Lai Džo pārved uz lidostu.
– Taps darīts. Būšu klāt pēc trīsarpus stundām.
Es beidzu sarunu un iedarbinu motoru. Man jāpavada dažas stundas Portlendā, gaidot norādi, vai esmu ieinteresējis šo meiteni. Ko darīt? Laikam došos pārgājienā. Varbūt pastaigājoties izdosies atbrīvoties no šīm savādajām alkām
PAGĀJUŠAS PIECAS STUNDAS, un valdzinošā Stīlas jaunkundze nezvana. Kas man vispār bija padomā? Es vēroju ielu, stāvot pie loga savā “Hītmena” apartamentā. Neciešu gaidīt. Tā bijis vienmēr. Laiks bija saulains, kamēr pastaigājos parkā, bet tagad ir apmācies, turklāt pastaiga nemazināja manu nemieru. Viņa mani aizkaitinājusi nezvanot, tomēr pārsvarā es dusmojos uz sevi. Rīkojos muļķīgi, šeit gaidot. Esmu izšķiedis daudz laika, vajājot šo sievieti. Kad es vispār esmu vajājis sievieti?
Saņemies, Grej!
Es nopūšos un ielūkojos telefonā, cerot, ka esmu palaidis garām zvanu, tomēr nekā nav. Vismaz Teilors ir atbraucis un man ir visas mantas. Varēšu lasīt Bārnija ziņojumu par nodaļas veiktajām grafēna pārbaudēm un mierīgi pastrādāt. Mierīgi? Man nav bijis miera ne mirkli, kopš Stīlas jaunkundze iekrita manā kabinetā.
KAD PACEĻU SKATIENU, istaba slīgst krēslā. Doma, ka vajadzēs pavadīt nakti vienam, ir nomācoša. Kamēr prātoju, ko darīt, telefons sāk vibrēt uz nopulētās galda virsmas, un ekrānā parādās nezināms, bet neskaidri pazīstams numurs ar Vašingtonas kodu priekšā. Sirds piepeši sitas tik strauji, it kā es būtu skrējis desmit jūdzes.
Vai tā ir viņa?
Es atbildu.
– Greja kungs? Runā Anastasija Stīla.
Es jūtu, ka sejā atplaukst plats smaids. Nu, nu! Aizelsusies, nervoza, klusa Stīlas jaunkundze. Vakars strauji uzlabojas.
– Stīlas jaunkundze. Priecājos saņemt no jums ziņu. – Viņai aizraujas elpa, un šī skaņa nekavējoties iedarbojas uz mani.
Lieliski. Viņa ir tikpat ieinteresēta kā es.
– Nu, mēs labprāt sarīkotu to fotosesiju avīzes rakstam. Rīt, ja jums nav iebildumu. Kur jums būtu ērtāk, Greja kungs?
Manā istabā. Tikai tu, es un plastmasas savilcēji.
– Šobrīd esmu apmeties Portlendas viesnīcā “Hītmens”.
Varbūt rīt pusdesmitos?
– Labi, mēs tur būsim, – viņa attrauc, nespējot noslēpt atvieglojumu un prieku balsī.
– Gaidīšu ar nepacietību, Stīlas jaunkundze. – Es beidzu sarunu, pirms viņa nojauš manu satraukumu un gaidas. Atlaidies krēslā, es vēroju satumsušo apvārsni un izlaižu abu roku pirkstus caur matiem.
Kā lai noslēdzu šo darījumu?
SVĒTDIENA, 2011. GADA 15. MAIJS
Ausīs skan Mobija mūzika, un es skrienu pa Sautvestselmonas ielu Vilematas upes virzienā. Ir pusseptiņi no rīta, un es cenšos apskaidrot prātu. Naktī sapņoju par viņu. Zilas acis, aizsmakusi balss… vārds “Pavēlniek” katra teikuma beigās, kamēr viņa nometusies ceļos manā priekšā. Kopš viņu satiku, šie sapņi ir patīkama pārmaiņa pēc retajiem murgiem. Interesanti, ko teiktu Flinns. Šī doma nav patīkama, tāpēc es to atvairu un nomoku savu ķermeni līdz pagurumam, skrienot gar upes krastu. Kamēr traucos, caur mākoņiem izlaužas saules stars, dāvājot man cerību.
PĒC DIVĀM STUNDĀM, atgriežoties viesnīcā, es paskrienu garām kafejnīcai. Varbūt aizvest viņu iedzert kafiju.
Kā randiņā?
Nē. Tas nebūs randiņš. Es iesmejos, tik muļķīgas domas pārsteigts. Mēs tikai aprunāsimies; tā būs savdabīga intervija. Uzzināšu par šo noslēpumaino sievieti nedaudz vairāk. Tad būs skaidrs, vai viņa ir ieinteresēta vai arī es ķeru vēju laukā. Liftā braucu viens, tāpēc varu izstaipīties. Numurā es pabeidzu vingrinājumus un jūtos rāms un savaldīgs pirmo reizi, kopš ierados Portlendā. Brokastis jau ir atvestas, un es jūtos izbadējies. Šo sajūtu es nekad ilgi nepaciešu. Apsēdies pie galda, es nolemju paēst, pirms mazgājos dušā.
KĀDS ĀTRI PIEKLAUVĒ. Es atveru durvis, un uz sliekšņa stāv Teilors.
– Labrīt, Greja kungs.
– Labrīt. Vai viņi ir gatavi?
– Jā. Gaida jūs sešsimt pirmajā numurā.
– Tūlīt nākšu. – Es aizveru durvis un sakārtoju krekla malu pelēkajās biksēs. Mati vēl ir mitri pēc dušas, bet man ir vienalga. Palūkojos uz savu izvirtuļa attēlu spogulī un sekoju Teiloram uz liftu.
Sešsimt pirmajā numurā ir pilns ar cilvēkiem, gaismām un kamerām, bet es viņu pamanu nekavējoties. Viņa stāv malā. Mati ir izlaisti; kuplās, mirdzošās krēpes slīgst pāri krūtīm. Viņai kājās ir pieguļoši džinsi un sporta kurpes, bet mugurā tumši zila jaka ar īsām piedurknēm un balts krekls. Vai tas ir viņas ierastais ģērbšanās stils? Nav īpaši ērts, toties izceļ skaistās kājas. Redzot mani tuvojamies, viņa iepleš acis.
– Stīlas jaunkundze, mēs atkal tiekamies. – Viņa satver manu pasniegto roku, un man gribas noskūpstīt viņas plaukstu.
Nemuļķojies, Grej.
Viņa pietvīkst sārta un pamājot norāda uz draudzeni, kas stāv pārāk tuvu, gaidot manu uzmanību.
– Greja kungs, šī ir Ketrīna Kevana, – viņa nosaka. Es negribīgi atlaižu Anastasijas plaukstu un pievēršos uzmācīgajai Kevanas jaunkundzei. Viņa ir gara auguma, pievilcīga un labi kopta, tāpat kā tēvs, bet mantojusi savas mātes acis, un esmu viņai pateicību parādā par iepazīstināšanu ar kārdinošo Stīlas jaunkundzi. To atcerējies, es jūtos noskaņots labvēlīgāk.
– Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze. Labdien! Ceru, ka jūtaties labāk. Anastasija teica, ka bijāt saslimusi.
– Viss ir labi, Greja kungs, pateicos.
Viņai ir stingrs, pārliecināts rokasspiediens, un es nedomāju, ka viņa savā pārticīgajā dzīvē kaut dienu izjutusi kādas grūtības. Kāpēc šīs sievietes draudzējas? Viņām nav nekā kopīga.
– Pateicos, ka veltījāt mums savu laiku, – Ketrīna nosaka. – Labprāt, – es atbildu un pievēršu skatienu Anastasijai, kas mani apbalvo ar izteiksmīgo pietvīkumu.
Vai es esmu vienīgais, kurš spēj to panākt? Interesanti.
– Šis ir Hosē Rodrigess, mūsu fotogrāfs, – Anastasija saka un atplaukst, viņu iepazīstinot.
Sasodīts! Vai šis ir viņas draugs?
Arī
