par patēvu, viņa sirsnīgi pasmaida.
– Un jūsu tēvs?
– Nomira, kad biju vēl zīdainis.
Es uz brīdi atgriežos murgā un redzu nekustīgu augumu uz netīras grīdas. – Man ļoti žēl, – es nomurminu.
– Es viņu neatceros, – Ana nosaka, atsaucot mani tagadnē. Viņas sejas izteiksme ir skaidra un moža, un es saprotu, ka Reimonds Stīls bijis labs tēvs šai meitenei. Toties attiecības ar māti… tas vēl jānoskaidro.
– Tātad jūsu māte apprecējās vēlreiz?
Viņa rūgti iesmejas. – Jā, tā varētu teikt. – Tomēr viņa neko vairāk nepaskaidro. Ana ir viena no retajām sievietēm, kas spēj sēdēt klusējot. Tas ir lieliski, bet šobrīd vēlos kaut ko citu.
– Jūs neesat īpaši runīga, vai ne?
– Tāpat kā jūs, – viņa atcērt.
Nu labi, Stīlas jaunkundze. Sākam.
Un es ar baudu atgādinu, ka viņa jau mani intervējusi.
– Atceros dažus pietiekami āķīgus jautājumus.
Jā. Tu painteresējies, vai man patīk vīrieši.
Es panāku iecerēto, un viņa nokaunas, tāpēc sāk aizrautīgi stāstīt par sevi, un daži sīkumi trāpa mērķī. Viņas māte ir nedziedināma romantiķe. Laikam jau cilvēks, kas precas ceturto reizi, cerību vērtē vairāk nekā pieredzi. Vai Ana līdzinās mātei? Negribu jautāt. Ja viņa atbildēs apstiprinoši, man nebūs nekādu izredžu. Un es nevēlos, lai saruna beidzas. Es pārāk labi pavadu laiku.
Kad pavaicāju par viņas patēvu, nojauta apstiprinās. Ir acīmredzams, ka Ana viņu mīl. Runājot par patēvu, viņa staro. Reimonds ir galdnieks, viņam patīk Eiropas futbols un makšķerēšana. Viņa izvēlējās dzīvot pie patēva, kad māte apprecējās trešo reizi.
Interesanti.
Viņa atliec muguru. – Pastāstiet man par saviem vecākiem, – viņa pieprasa, cenšoties aizvirzīt sarunu tālāk no savas ģimenes. Man nepatīk runāt par savējo, tāpēc es nosaucu tikai dažus faktus.
– Mans tēvs ir jurists, māte ir bērnu ārste. Abi dzīvo Sietlā.
– Ar ko nodarbojas jūsu brālis un māsa?
Vai viņu tas interesē? Es atbildu, ka Eljots strādā celtniecībā un Mia apgūst kulinārijas mākslu Parīzē.
Ana aizgrābta klausās. – Parīze esot skaista pilsēta, – viņa sapņaini nosaka.
– Taisnība. Vai esat to redzējusi?
– Nekad neesmu izceļojusi ārpus valsts robežām. – Viņas balsī ieskanas nožēla.
– Vai jūs vēlētos tur paviesoties?
Vispirms Kabo, tagad Parīze? Savaldies, Grej.
– Parīzē? Protams. Bet vairāk par visu citu mani interesē Anglija.
Viņas acis staro. Stīlas jaunkundze vēlas ceļot. Bet kāpēc tieši uz Angliju? Es uzdodu jautājumu.
– Tur dzimis Šekspīrs, Ostina, māsas Brontē, Tomass Hārdijs. Es labprāt aplūkotu vietas, kas iedvesmojušas šos cilvēkus tik brīnišķīgu grāmatu radīšanai. – Ir skaidrs, ka tā ir viņas pirmā mīlestība.
Grāmatas.
To pašu viņa minēja Kleitona veikalā. Tātad es sacenšos ar Dārsiju, Ročesteru un Endželu Klēru jeb nereāliem romantiskajiem varoņiem. Lūk, pierādījumi, kas man bija vajadzīgi. Viņa ir neglābjama romantiķe, tāpat kā māte… un man nekas neizdosies. Turklāt Ana ieber sāli manās brūcēs, ielūkodamās pulkstenī. Viņa vēlas beigt šo sarunu.
Esmu palaidis garām darījumu.
– Man jāiet. Šodien vēl jāmācās, – viņa ieminas.
Es piedāvāju pavadīt viņu līdz draudzenes mašīnai, tātad varēšu izmantot ceļu līdz viesnīcai, lai izteiktu piedāvājumu.
Bet vai vajadzētu?
– Pateicos par tēju, Greja kungs, – viņa ierunājas.
– Nav par ko, Anastasija. Man tas sagādāja prieku. – To pateicis, es apjaušu, ka pēdējās divdesmit minūtes bijušas… patīkamas. Veltījis viņai savu žilbinošāko smaidu, kas noteikti atkausēs ledu, es sniedzu roku. – Iesim! – Viņa satver manu plaukstu. Mēs soļojam atpakaļ uz “Hītmenu”, un es nespēju nedomāt par to, cik padevīgi viņas plauksta ieguļ manējā.
Varbūt tomēr izdosies.
– Vai tu vienmēr valkā džinsus? – es iejautājos.
– Gandrīz vienmēr, – viņa atbild, un tas ir jau otrais arguments “pret”. Neglābjama romantiķe, kas ģērbjas tikai džinsos. Man patīk sievietes svārkos. Tā ir vieglāk piekļūt.
– Vai jums ir draudzene? – viņa piepeši jautā, un tā ir trešā kļūda. Es atsakos no šī nenotikušā darījuma. Viņa vēlas romantiku, un es to nevaru piedāvāt.
– Nē, Anastasija, man nemēdz būt draudzenes.
Viņa sadrūmusi spēji pagriežas un netīšām nokāpj no ietves.
– Nolādēts, Ana! – es iesaucos un pierauju viņu klāt, lai viņa nepakļūtu zem neprašas velosipēdista riteņiem, kurš traucas nepareizajā virzienā. Ana piepeši ir manās skavās, ieķērusies manās rokās un atmetusi galvu. Viņa šķiet izbiedēta, un es tikai tagad pamanu tumši zilu joslu ap zīlītēm; tik tuvu viņas acis ir vēl skaistākas. Zīlītes izplešas, un es apjaušu, ka varētu iegrimt viņas acīs un nekad neatgriezties. Viņa dziļi ievelk elpu.
– Vai tev nekas nekaiš? – Mana balss ir tāla un svešāda, un es apjaušu, ka viņa man pieskaras, bet man nav iebildumu. Es noglāstu viņas vaigu. Āda ir gluda un mīksta. Kad ar īkšķi skaru viņas apakšlūpu, man aizraujas elpa. Viņas augums glaužas klāt manējam, es sajūtu krūšu apveidus un viņas miesas siltumu, un tas uzbudina. Anas tīrā, veselīgā smarža atsauc atmiņā vectēva ābeļdārzu. Es aizveru acis un ievelku elpu, lai iegaumētu šo aromātu. Kad atkal uz viņu palūkojos, Ana vēl joprojām mani vēro, un viņas acīs jaušams lūgums; viņa skatās uz manām lūpām.
Nolādēts! Viņa gaida skūpstu.
Un es to vēlos. Tikai vienu reizi. Viņas lūpas ir pavērtas, gatavas, tās mani gaida, aicina.
Nē, nē, nē. Nedari to, Grej.
Viņa nav tev piemērota.
Viņa grib ziedus un romantiku, un tu ar to nenodarbojies.
Es aizveru acis, lai viņu neredzētu un pretotos kārdinājumiem,
