klājas tavam dēlam, Berij?
– Labāk, Greja kungs. – Priecājos, to dzirdot.
Es ieeju liftā, un tas traucas uz divdesmito stāvu. Tur mani jau gaida Andrea.
– Labrīt, Greja kungs. Roza vēlas aprunāties par Dārfūras projektu. Bārnijs lūdza dažas minūtes…
Es paceļu roku, viņu apklusinot. – Pagaidām par to aizmirsti. Sazvani Velču un noskaidro, kad Flinns atgriezīsies no atvaļinājuma. Pēc sarunas ar Velču turpināsim apspriest dienas grafiku.
– Labi, Greja kungs.
– Un man vajag divkāršo espreso. Liec, lai Olīvija pagatavo dzērienu.
Bet nākamajā mirklī es pametu skatienu apkārt un nemanu Olīviju. Jūtos atvieglots. Meitene nemitīgi sapņaini vēro mani, un tas ir sasodīti kaitinoši.
– Vai vēlaties pienu? – Andrea jautā.
Laba meitene. Es pasmaidu.
– Ne šodien. – Man patīk mulsināt savus padotos, kuri nekad nezina, kāda kafija man garšo.
– Labi, Greja kungs. – Viņa izskatās apmierināta ar sevi, turklāt pamatoti. Līdz šim viņa ir labākā personiskā asistente, kas pie manis strādājusi.
Pēc trim minūtēm es jau runāju ar Velču.
– Pirms nedēļas tu man sagatavoji pārskatu par Anastasiju Stīlu. Viņa studē Vankūveras universitātē.
– Jā, Greja kungs. Atceros.
– Noskaidro, kad viņai ir pēdējais eksāmens, un nekavējoties ziņo man.
– Labi. Vai vēlaties vēl kaut ko?
– Nē, tas ir viss. – Es beidzu sarunu un vēroju grāmatas uz sava galda. Jāatrod citāts.
ROZA, MANA LABĀ ROKA un izpilddirektore, aizrautīgi runā:
– Sudānas varas iestādes izsniegs atļauju ievest kravu ostā. Bet mūsu cilvēki bažījas par sauszemes ceļu līdz Dārfūrai. Viņi šobrīd izstrādā risku novērtējumu, lai noskaidrotu, kādā stāvoklī tas ir. – Acīmredzot loģistika sagādā problēmas; viņa nav tik priecīga kā parasti.
– Mēs varētu nomest kravu no gaisa.
– Kristjen, izmaksas būtu…
– Zinu. Pagaidīsim, ko izdomās mūsu NVO draugi.
– Labi, – viņa piekrīt un nopūšas. – Es gaidu arī atļauju no Valsts departamenta.
Es aizkaitināts paceļu skatienu uz griestiem. Sasodītā birokrātija!
– Ja vajadzēs piepildīt kabatas vai panākt senatora Blandino iejaukšanos, dod ziņu.
– Nākamais jautājums ir par jauno rūpnīcu. Tu jau zini, ka Detroitā ir lieliski nodokļu atvieglojumi. Es nosūtīju tev kopsavilkumu.
– Zinu. Bet… Vai tiešām vajag Detroitu?
– Nezinu, kādi tev iebildumi pret to. Detroita atbilst mūsu kritērijiem.
– Labi, saki Billam, lai sameklē iespējamās pamestās rūpnieciskās zonas. Un vēlreiz pārbaudīsim pieejamās teritorijas. Varbūt kāda cita pašvaldība piedāvās labākus nosacījumus.
– Bills jau nosūtīja Rutu tikties ar Detroitas pamesto rūpniecisko zonu atjaunošanas atbildīgo, kurš ir ļoti pretimnākošs, bet likšu viņam vēlreiz pameklēt.
Iezvanās mans telefons.
– Jā? – es uzrūcu Andreai. Viņa zina, ka man nepatīk traucējumi sanāksmju laikā.
– Jums zvana Velčs.
Pulkstenis rāda pusdivpadsmit. Viņš darbojas ātri. – Savieno.
Es pamāju Rozai, lai viņa paliek sēžam.
– Greja kungs?
– Velč. Kādi jaunumi?
– Stīlas jaunkundzes pēdējais eksāmens ir rīt, divdesmitajā maijā.
Sasodīts! Laika ir pavisam maz.
– Labi. Tas arī viss, ko man vajadzēja. – Es beidzu sarunu. – Roza, pacieties mirkli.
Es atkal paceļu telefonu, un Andrea atsaucas nekavējoties. – Andrea, pēc stundas man vajag tukšu apsveikuma kartīti, – es paziņoju un nolieku klausuli. – Labi, Roza, par ko mēs runājām?
PUSVIENOS OLĪVIJA atnes man pusdienas. Viņa ir gara auguma, vijīga, glīta meitene, bet viņas skatienā diemžēl visu laiku vīd ilgas. Viņai rokā ir paplāte, un es ceru, ka uz tās ir kaut kas ēdams. Pēc rosīgā rīta esmu izbadējies. Viņa dreb, noliekot paplāti uz galda.
Tunča salāti. Labi. Šoreiz viņa nav kļūdījusies.
Olīvija novieto uz galda arī trīs dažāda izmēra baltas kartītes ar atbilstošām aploksnēm.
– Lieliski, – es nomurminu, klusībā piebilstot: “Un tagad ej prom!” Viņa paklausīgi aizsteidzas.
Es apēdu kumosu salātu, lai remdētu izsalkumu, un sniedzos pēc pildspalvas. Citāts ir izvēlēts. Brīdinājums. Es rīkojos pareizi, aizejot no viņas. Ne jau visi vīrieši ir romantiski varoņi. Izņemšu vārdu “vīrieši”. Viņa sapratīs.
Kāpēc tu man neteici, ka draud briesmas? Kāpēc nebrīdināji? Lēdijas zina, no kā jāsargās, jo lasa romānus, kuros stāstīts par šīm viltībām.
Es ievietoju kartīti aploksnē un uzrakstu Anas adresi, kas iededzināta manā atmiņā, kopš izlasīju Velča sagatavoto pārskatu. Kad nospiežu pogu, atsaucas Andrea.
– Jā, Greja kungs.
– Ienāc, lūdzu.
– Tūlīt, Greja kungs.
Pēc brīža viņa nostājas durvīs.
– Iesaiņo šīs grāmatas un nosūti Anastasijai Stīlai, meitenei, kura pagājušonedēļ mani intervēja. Lūk, viņas adrese.
– Tūlīt, Greja kungs.
– Rīt tām jābūt pie adresāta.
– Labi. Vai gribēsiet vēl kaut ko? – Jā. Sameklē man aizvietotājus.
– Šīm grāmatām?
– Jā. Pirmizdevumus. Uzdod to Olīvijai.
– Kādas grāmatas?
– “Tesa
