Grejs. E. L. Džeimsa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Grejs - E. L. Džeimsa страница 3
– Vai jūs uzskatāt, ka jums pieder milzīga vara? – viņa klusā, samtainā balsī jautā, bet vienlaikus sarauc smalko uzaci, paužot nosodījumu. Vai viņa tīši cenšas mani izprovocēt? Kas mani kaitina? Viņas jautājumi, attieksme vai arī neatvairāmā pievilcība? Manas dusmas pieņemas spēkā.
– Manā labā strādā vairāk nekā četrdesmit tūkstoši darbinieku, Stīlas jaunkundze. Šī apziņa man sniedz atbildības izjūtu. Ja vēlaties, varat to dēvēt par varas apziņu. Ja es nolemtu, ka telekomunikāciju nozare mani vairs neinteresē, un pārdotu savu uzņēmumu, jau pēc mēneša divdesmit tūkstošiem cilvēku vajadzētu domāt, kā segt hipotēkas maksājumus.
To dzirdot, viņa paver muti. Tas jau man patīk labāk.
Klausies vien, mazā. Es pamazām atgūstu līdzsvaru.
– Vai jums nav jāsaskaņo sava darbība ar uzņēmuma valdi?
– Kompānija pieder man. Un tajā nav nekādas valdes. – Viņai tas būtu jāzina.
– Vai jums ir kādas ar darbu nesaistītas intereses? – viņa steigšus turpina, pareizi uztvērusi manu reakciju. Viņa zina, ka esmu sadusmots, un tas kāda neizskaidrojama iemesla dēļ mani iepriecina.
– Ļoti dažādas, Stīlas jaunkundze. Ārkārtīgi dažādas. – Es gara acīm redzu ainas, kur viņa ieņēmusi vairākas pozas manā rotaļu istabā: pieķēdēta pie krusta, ieplestām kājām novietota uz lielās gultas, pārliekta pār pēršanas soliņu. Un, lūk, viņa atkal sarkst! Tas izskatās pēc aizsargmehānisma.
– Jūs ļoti smagi strādājat; kā jūs izlādējaties?
– “Izlādējaties”? – Šis vārds no tik gudras meitenes mutes izklausās savādi, bet uzjautrinoši. Turklāt… kad gan man ir laiks izlādēties? Viņai nav ne jausmas, ar ko es nodarbojos. Bet viņa atkal uzmet man savu nemāksloto skatienu, un es, pats par sevi brīnīdamies, sāku apsvērt viņas jautājumu. Tiešām, kā es izlādējos? Burāju, lidoju, drāžos… pārbaudu šādu pievilcīgu brunešu robežas un savaldu viņas… Es sagrozos uz krēsla, bet atbildu mierīgi, izlaižot dažus iecienītos hobijus.
– Jūs ieguldāt naudu ražošanā. Kāpēc?
– Man patīk veidot kaut ko jaunu, patīk izprast, kā darbojas mehānismi, kā tos var izjaukt un salikt kopā. Un mani interesē kuģi. Ko citu lai atbildu? – Tie pārvadā pārtiku uz visiem mūsu planētas nostūriem.
– Izklausās, ka jūs vairāk pakļaujaties savai sirdij, nevis loģikai un faktiem.
Sirdij? Nepavisam, mazā. Mana sirds jau sen ir izkropļota līdz nepazīšanai. – Iespējams. Kaut gan daudzi apgalvo, ka man nemaz nav sirds.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņi mani ir labi iepazinuši. – Es sāji pasmaidu. Patiesībā neviens mani nepazīst, izņemot Elinu. Interesanti, ko viņa teiktu par mazo Stīlas jaunkundzi? Meitene ir pretrunu kamols: kautrīga, neveikla, acīmredzami gudra un sasodīti uzbudinoša. Jā, labi, atzīstu: man viņa šķiet iekārojama.
Nākamo jautājumu viņa noskaita bez iedvesmas. – Vai draugi teiktu, ka ir viegli jūs iepazīt?
– Es esmu ļoti noslēgts cilvēks, Stīlas jaunkundze, un rūpīgi sargāju savas tiesības uz privāto dzīvi. Tāpēc es reti piekrītu intervijām. – Dzīvojot tā, kā to daru es, noslēpumainība ir ļoti svarīga.
– Kāpēc jūs bijāt ar mieru sniegt šo?
– Tāpēc, ka mēdzu ziedot universitātei naudu, turklāt man neizdevās atvairīt Kevanas jaunkundzi. Viņa mocīja un nogurdināja manus sabiedrisko attiecību darbiniekus, un es apbrīnoju šādu mērķtiecību. – Tomēr priecājos, ka uz interviju atnāca šī meitene, nevis otra.
– Jūs ieguldāt līdzekļus arī lauksaimniecības tehnoloģiju izveidē. Kāpēc jūs interesē šī joma?
– Naudu nav iespējams ēst, Stīlas jaunkundze, un šajā pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, kam nepietiek pārtikas. – Es bezkaislīgi uzlūkoju viņu.
– Jūs runājat kā filantrops. Vai tā ir viena no jūsu kaislībām? Visas pasaules nabagu pabarošana? – Viņa šķiet apjukusi, it kā es būtu pretrunu pilns, tomēr nevēlos pavērt viņai ieskatu savā melnajā dvēselē. Šis temats nav apspriežams. Jāvirza saruna tālāk.
– Tā ir svarīga nozare, – es nosaku, tēlojot vienaldzību, un cenšos novērst domas no bada, iztēlojoties savu locekli viņas mutē. Jā, šo muti vajag apmācīt, un es gara acīm redzu meiteni nometušos uz ceļiem. Lūk, šādas domas man patīk.
Viņa uzdod nākamo jautājumu, izraujot mani no fantāziju pasaules. – Vai jūs piekrītat kādai filozofiskai idejai?
– Ne gluži. Ir kāds princips, ko mēdzu ievērot. Tie ir Faierstona vārdi: “Cilvēks, kurš spējis pilnībā apgūt pats savu prātu, var iegūt visu pārējo, kas viņam pienākas.” Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Man patīk valdīt pār sevi un visiem apkārtējiem.
– Tātad jūs vēlaties visu iegūt?
Jā, mazā. Piemēram, tevi. Es saraucu pieri, šīs domas pārsteigts.
– Es gribu nopelnīt tiesības uz to, bet jā, man gribas iegūt visu.
– Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs. – Viņas balsī ieskanas nosodījums, un es atkal sadusmojos.
– Tieši tā.
Viņa runā kā bagātu vecāku meita, kas vienmēr dabūjusi kāroto, bet es ciešāk nopētu viņas drēbes, kas pirktas kādā lētā veikalā, piemēram, Old Navy vai H&M, un saprotu, ka tā nav. Viņa nav uzaugusi turīgā ģimenē.
Es varētu par tevi parūpēties. No kurienes uzradās šī doma?
Kaut gan patiesībā man vajadzīga jauna Pakļautā. Kopš Sūzanas pagājuši jau divi mēneši. Un tagad es siekalojos, vērojot šo sievieti. Mēģinu labvēlīgi pasmaidīt. Patērētāji nav nekas slikts; uz šī principa galu galā balstās visa atlikusī Amerikas ekonomika.
– Jūs esat adoptēts. Kā jums šķiet, cik lielā mērā šis apstāklis ietekmējis jūsu personību?
Kā tas saistīts ar naftas cenu? Cik muļķīgs jautājums! Ja es paliktu pie narkomānes, droši vien būtu miris. Es viņu atvairu ar neizteiksmīgu atbildi, cenšoties saglabāt mieru, bet viņa neatlaižas, apņēmusies uzzināt, cik vecs es biju adopcijas brīdī.
Apklusini viņu, Grej!
Es salti atcērtu: – Šī informācija ir pieejama jebkuram interesentam, Stīlas jaunkundze.
Arī tas viņai būtu jāzina. Tagad viņa izskatās nožēlas pārņemta un atglauž matu šķipsnu aiz auss. Ļoti