vilcinājās un izgrūda īsu nopūtu.
– Nekas sevišķs. Man šķita, ka uz ielas redzēju kādu pazīstamu personu. – Viņa apklusa un iedzēra tējas malku. – Kādu, kuru necerēju ieraudzīt Londonā.
– Kuru personu?
Lavinija sarauca degunu.
– Goda vārds, nekad neesmu sastapusi cilvēku, kurš atkārtoti vēlas cilāt acīm redzami nepatīkamu tematu.
– Tas ir viens no maniem daudzajiem talantiem un, bez šaubām, viens no iemesliem, kāpēc tu reizēm izmanto manus pakalpojumus.
Viņa neatbildēja, un ne jau ietiepības vai stūrgalvības dēļ. Viņa jutās ļoti neveikli un, iespējams, nezināja, ar ko sākt.
Tobiass piecēlās kājās.
– Nāc, dārgā. Uzvilksim mēteļus un cimdus, un pastaigāsim pa parku.
Otrā nodaļa
– Nu, Hovard? – Seleste palūkojās uz viņu pāri nelielajai telpai, kas abus šķīra karietē. – Tu teici, ka tevi māc ziņkāre par to, kā tavai senajai ģimenes draudzenei klājas. Vai esi gandarīts?
Hovards vēroja skatu aiz loga, pagriezis glīto seju slīpi.
– Vairāk vai mazāk, jā. Tomēr man ļoti savāds šķiet fakts, ka Lavinija atteicās no mesmerisma prakses, lai darbotos tik savādā profesijā.
– Iespējams, ka viņu šajā darbā iesaistīja Mārča kungs. Viņi, bez šaubām, ir mīļākie.
– Iespējams. – Hovards brīdi klusēja. – Tomēr ir grūti noticēt, ka Lavinija atteikusies no mesmerisma jebkāda iemesla dēļ, arī mīļākā. Viņai piemīt patiess talants. Kādu laiku man bija aizdomas, ka viņa pārspēs savus vecākus. Un viņi abi bija ļoti prasmīgi.
– Kaislei piemīt milzīgs spēks. – Seleste vīram zinoši uzsmaidīja. – Tās iespaidā sieviete var izmainīt savu dzīvi. Padomā par mūsu attiecībām un to, kā to iespaidā ir mainījusies mana dzīve.
Hovards atmaiga. Viņš pastiepa roku un papliķēja sievas cimdoto roku ar saviem garajiem, elegantajiem pirkstiem. Viņa mirdzošo acu skatiens satumsa.
– Tu izmainīji manu dzīvi, dārgā, – Hovards teica zemā, samtainā balsī. – Esmu mūžīgi pateicīgs par to, ka tu izvēlējies saistīt mūsu likteņus.
Seleste nodomāja, ka abi melo, tomēr dara to izcili.
Hovards turpināja vērot rosību uz ielas.
– Ko tu domā par Lavinijas partneri, Mārča kungu?
Seleste iegrima domās par Tobiasu Mārču. Viņa uzskatīja sevi par vīriešu dzimuma eksperti. Lielāko daļu mūža Selestes labklājība bija atkarīga no tā, cik precīzi viņa novērtēja vīriešus un prata ar viņiem manipulēt.
Manipulēt ar vīriešiem Seleste mācēja jau sen, tomēr uzskatīja, ka tikai pēc pirmajām kāzām pievērsusies tam nopietni. Viņai bija sešpadsmit gadu. Viņš bija atraitnis – veikala īpašnieks, viņam bija septiņdesmit gadu, un viņš ērti gāja bojā neveiksmīga vīra pienākumu pildīšanas mēģinājuma laikā. Seleste mantoja veikalu, bet negrasījās pavadīt atlikušo dzīvi aiz letes, tāpēc nekavējoties pārdeva īpašumu par pieklājīgu summu.
Ar naudu, ko Seleste ieguva pēc nelielā uzņēmuma pārdošanas, pietika, lai iegādātos kleitas un aksesuārus, kas bija nepieciešami, lai pakāptos augstāk pa sabiedrības kāpnēm. Nākamais vīrietis, kuru viņa iekaroja, bija vietējā muižnieka dēls – pamuļķis, kurš apmaksāja Selestes dzīvokļa īri četru mēnešu garumā, līdz ģimene uzzināja par romānu un pārstāja dot dēlam naudu. Pēc tam bija citi, tostarp arī garīdznieks, kurš pieprasīja, lai Seleste valkā garīdznieka apģērbu, kamēr viņi mīlējās uz altāra.
Romāns beidzās, kad abus pieķēra gados vecāka draudzes dalībniece. Sieviete krita histērijā, ieraudzījusi uz altāra notiekošo. Tomēr pūles nebija veltas. Kamēr Selestes mīļākais pūlējās pamodināt veco sievieti ar ožamā spirta palīdzību, viņa izmuka pa sānu durvīm, līdzi paņēmusi ļoti glītus svečturus no baznīcas lielā piederumu klāsta.
Par svečturiem saņemtā nauda nodrošināja finansiālu atbalstu līdz brīdim, kad Seleste satika Hovardu. Viņš bija sievietes vislielākā uzvara. No iepazīšanās brīža Seleste zināja, ka viņam piemīt unikālas spējas. Fakts, ka Hovardu piesaistīja ne tikai Selestes izskats, bet arī prāta spējas, visu padarīja vienkāršu. Beigu beigās Seleste jutās kā Hovarda parādniece. Viņš bija sievai daudz iemācījis.
Seleste domāja par Tobiasu Mārču un viņa radīto iespaidu. Vispirms viņa ievēroja, ka, par spīti glītajiem pleciem un fiziskajiem dotumiem, Tobiasu neinteresēja mode. Viņa mētelis un bikses bija pašūtas tā, lai būtu ērtas un netraucētu kustības, nevis saskaņā ar stila noteikumiem. Vīrieša kaklautā iesietais mezgls bija vienkāršs, nevis moderns un sarežģīts.
Tomēr Seleste uzskatīja sevi par vīriešu dzimuma eksperti un zināja, ka tādiem virspusējiem izskata elementiem nav jāpievērš uzmanība. Viņa uzreiz saprata, ka Mārčs ievērojami atšķiras no citiem mūža laikā satiktajiem džentlmeņiem. Bija skaidri redzams, ka viņam piemīt spēks, kam nav nekāda sakara ar fiziskiem dotumiem. Seleste to ieraudzīja viņa vēsajā, noslēpumainajā skatienā.
– Par spīti Leika kundzes teiktajam, es uzskatu, ka Mārčs ir kas vairāk par palīgu, – Seleste visbeidzot paziņoja. – Es nedomāju, ka Mārča kungs ļautu sevi izrīkot kādam vīrietim vai sievietei, ja vien viņam tas nebūtu izdevīgi.
– Es sliecos tev piekrist, – teica Hovards. – Kad viņš uzsvēra, ka reizēm sadarbojas ar Laviniju, viņš to teica ar vieglumu kā cilvēks, kurš mērojas spēkiem ar savu pretinieku izklaides labad.
– Jā. Leika kundzes apgalvojums, ka Mārčs ir viņas padotais, viņu ne sadusmoja, ne pazemoja. Turklāt man radās iespaids, ka abi mēdz jokot par to, kurš ir galvenais. Un tas savukārt nozīmēja, ka Lavinijai un Tobiasam ir intīmi sakari. Seleste mēģināja pārbaudīt viņu attiecības, koķetējot ar Tobiasu, bet rezultāti bija neskaidri. Mārčs viņu apveltīja ar vēsu, neizdibināmu skatienu un klusēja.
Kopumā Tobiass Mārčs bija ļoti interesants un, bez šaubām, diezgan bīstams džentlmenis. Seleste varēja iekļaut viņu savos nākotnes plānos. Protams, vispirms viņš jāaizvilina no Lavinijas Leikas, bet, pateicoties Selestes talantiem, tam nevajadzētu radīt grūtības. Pēc visa spriežot, Leika kundze neradīja nopietnu konkurenci.
Seleste rotaļājās ar nelielo vēdekli, kas bija piestiprināts pie viņas rokassomas, un pasmaidīja. Viņa ne reizi mūžā nebija sastapusi tādu vīrieti, ar kuru nevarētu tikt galā.
– Hovard, kāpēc Leika kundze tevi tik ļoti aizrauj? – Seleste jautāja. – Goda vārds, ja tu tā turpināsi, man šķitīs, ka jākļūst greizsirdīgai.
– Nemūžam, dārgā. – Hovards pagrieza galvu un īsu brīdi raudzījās sievā ar savām satriecošajām acīm. Viņa balss kļuva klusāka. – Apzvēru, ka tu esi manas kaisles vienīgā pavēlniece.
