style="font-size:15px;"> – Viņš aizsūta kalpotājus uz viņu istabām. Tad viņš satver mani aiz rokas. Viņš aizvelk mani uz guļamistabu un… dara man pāri. Viņš sit vēl un vēl…
Lavinija aplūkoja Džesikas glīto seju. Tajā nemanīja nobrāzumus un zilumus.
– Kur viņš tev sit, Džesika?
– Pa krūtīm. Pa vēderu. Visur, izņemot seju. Viņš to nekad neskar, jo negrib, lai mani kāds žēlotu. Es esmu slikta sieva un noteikti izmantošu uzsistu aci vai pārsistu lūpu, lai panāktu līdzjūtību no cilvēkiem, kuri nezina, ka esmu pelnījusi sodu.
Lavinija vērās viņā ar šausmu pilnu skatienu.
– Vai viņš tev bieži dara pāri?
– Dusmu lēkmes kļūst arvien biežākas. Šķiet, ka tuvojas brīdis, kad viņš pilnībā zaudēs kontroli. Skaidrs, ka viņš mani apprecēja mantojuma dēļ. Es domāju, ka drīz viņš mani nogalinās.
Lavinija atvairīja atmiņas par šaušalīgo apmeklējumu.
– Goda vārds, es vairs nespēju uzklausīt viņas skumjo stāstu, – Lavinija paskaidroja. – Es pārtraucu transa stāvokli un atstāstīju Džesikai dzirdēto.
– Kā viņa reaģēja?
– Viņai bija kauns. Sākumā viņa visu noliedza. Tomēr es redzēju, ka viņu moka gan garīgas, gan fiziskas ciešanas. Kad es to Džesikai pateicu, viņa sabruka un izplūda asarās.
– Ko lai es daru? – Džesika jautāja caur asarām.
– Ko darīt? – Laviniju izbrīnīja vienkāršais jautājums. – Tev, protams, nekavējoties jāpamet vīrs.
– Esmu par to sapņojusi. – Džesika nosusināja acis ar Lavinijas pasniegto kabatas lakatiņu. – Tomēr viņš pārvalda manu naudu. Man nav tuvu ģimenes locekļu, kuriem lūgt palīdzību. Es nevaru atļauties nopirkt pat Londonas teātra biļeti. Ko es iesāktu, ja man izdotos aizbēgt? Es neprotu pelnīt naudu. Es nokļūtu uz ielas. Baidos, ka Oskars mani meklētu. Viņš necieš nepaklausīgas sievietes. Viņš mani atrastu un pēcāk šaušalīgi sodītu. Iespējams, ka viņš mani pat nogalinātu.
– Tev ir jānoslēpjas. Tu vari pieņemt citu vārdu. Paziņo, ka esi atraitne.
– Es nevaru to izdarīt bez naudas. – Džesika sažņaudza rokassomiņu. – Esmu kā slazdā.
Lavinija paskatījās uz gredzenu Džesikas pirkstā.
– Iespējams, ka ir izeja…
– Es nebrīnos, ka tu iesaistījies šajā lietā, – Tobiass neizteiksmīgi noteica. – Ko tu darīji?
– Džesikas pirkstā bija ļoti neparasts gredzens. Tas bija izgatavots no zelta un rotāts ar krāsainiem dārgakmeņiem un maziem, mirdzošiem briljantiem zieda formā. Es Džesikai par to apvaicājos. Viņa paskaidroja, ka gredzens ir ģimenes mantojums, un ka viņa to valkā, kopš pameta skolas solu. Tas izskatījās diezgan vērtīgs.
Tobiass izklaidīgi palocīja galvu.
– Tu pamudināji Džesiku izmantot gredzenu, lai iegūtu līdzekļus jaunai dzīvei.
Lavinija paraustīja plecus.
– Tā šķita pašsaprotama rīcība. Vienīgais citādais Džesikas problēmas risinājums bija Oskara Pelinga noindēšana. Man bija aizdomas, ka viņa nevēlēsies noslepkavot vīru.
Tobiasa lūpu kaktiņš savilkās smaidā.
– Atšķirībā no tevis?
– Tas būtu pēdējais salmiņš, – Lavinija paskaidroja. – Lai nu kā, es domāju, ka nodoms izmantot gredzenu ir vislabākais. Es zināju, ka, ja Džesikai izdosies nokļūt Londonā, viņa varēs pārdot gredzenu par ievērojamu summu. Protams, ar to nepietiktu, lai ilgstoši uzturētu greznu dzīvesveidu, bet Džesika varētu iztikt līdz brīdim, kad atradīs darbu.
– Dārgā, tu esi mainījusi savu dzīvi tik daudzas reizes, ka esi piemirsusi: ne visi spēj būt tik darbīgi un apņēmības pilni kā tu.
Viņa nopūtās.
– Iespējams, tev taisnība. Es uzskatīju savu plānu par nevainojamu, tomēr Džesika to uzklausīja ar šausmām. Viņai nepatika doma par jaunu identitāti un nepieciešamību sevi uzturēt. Redzi, viņa visu mūžu dzīvoja pārticībā. Doma par dzīvi bez bagātības viņu šausmināja.
– Turklāt tas būtu netaisnīgi, – Tobiass prātoja, – jo nauda piederēja viņai.
– Jā, protams. Es to ļoti labi sapratu. Tomēr, manuprāt, Džesikai bija tikai divas iespējas: atteikties no savas bagātības un pieņemt jaunu vārdu, vai arī ķerties pie indēšanas mākslas izpētes. Kā jau teicu, es nedomāju, ka viņa gribēs izmantot otro iespēju.
– Reizēm tu mani biedē, Lavinija.
– Muļķības! Esmu pārliecināta, ka tu manā vietā būtu sniedzis Džesikai tādu pašu padomu.
Tobiass paraustīja plecus un klusēja.
Lavinija sarauca pieri un apdomāja savu piezīmi.
– Ņemu savus vārdus atpakaļ. Tu nebūtu Džesikai ieteicis izveidot jaunu identitāti. Tu parūpētos par to, lai Pelings iekļūtu nepatīkamā negadījumā.
– Tā kā es nebiju tavā vietā, par to spriest ir bezjēdzīgi.
– Reizēm jūs mani biedējat, ser.
Tobiass pasmaidīja, jo domāja, ka Lavinija joko. Tomēr viņa runāja nopietni. Reizēm Tobiass viņu patiešām biedēja. Viņa dvēselē bija tumši nostūri. Reizēm Lavinija pēkšņi aptvēra, ka ļoti daudz ko par šo vīrieti nezina.
– Kas notika ar Džesiku Pelingu? – viņš jautāja.
– Es viņu nekad vairs neredzēju, – Lavinija nočukstēja. – Nākamajā dienā viņa izdarīja pašnāvību.
– Kā? Vai viņa pārdozēja opija tinktūru? Vai iedzēra pārāk daudz magoņu ekstrakta?
– Nē, Džesika izvēlējās daudz dramatiskāku metodi. Viņa devās izjādē spēcīgas vētras laikā un ielēca mutuļojošā upē. Viņas zirgs atgriezās mājās bez jātnieces. Vēlāk kalpone Pelinga kundzes guļamistabā atrada zīmīti, kurā bija aprakstīts viņas nodoms noslīcināties.
– Hmm…
Iestājās īss klusuma brīdis.
– Viņas līķi tā arī neatrada.
– Hmm…
– Reizēm tā notika. – Lavinija sažņaudza plaukstas klēpī. Atmiņas par briesmīgo dienu bija tik nesenas un spilgtas, ka viņai trūka
