paliecās uz priekšu, atbalstīja apakšdelmus uz kājām un salika lielās plaukstas starp ceļgaliem vieglā satvērienā. Viņš aplūkoja garās nezāles, kas veidoja zaļu aizsegu visapkārt drupām.
– Vai viņš vainoja tavu ārstēšanu ar mesmerisma metodēm? – Tobiass ierunājās.
– Jā.
– Skaidrs.
Lavinija sastinga.
– Ser, ko šis komentārs nozīmē?
– Tas izskaidro, kāpēc tu atteicies no šīs profesijas pirms diviem gadiem un pievērsies citām karjeras iespējām, lai uzturētu sevi un Emelīnu. Tu baidījies, ka ar mesmerismu esi nodarījusi ļaunu.
Iestājās vēl viens klusuma brīdis, šoreiz ilgāks.
Lavinija izdvesa garu nopūtu.
– Nebrīnos, ka tu izvēlējies privātā izmeklētāja karjeru. Tev piemīt izcilas dedukcijas spējas.
– Pastāsti man visu, – viņš teica.
– Oskara Pelinga sieva Džesika īsu laiku bija mana kliente. Viņa gribēja izārstēt nervu kaiti. – Lavinija vilcinājās. – Džesika atstāja ļoti patīkamas sievietes iespaidu. Viņa bija glīta. Garāka par vidusmēru. Eleganta. Tādām turīgām, izsmalcinātām lēdijām kā viņa nereti ir ļoti jūtīgi nervi. Viņām piemīt tendence sirgt ar melanholiju un vieglām sieviešu histērijas lēkmēm.
Tobiass palocīja galvu.
– Esmu par to dzirdējis.
– Uzreiz bija redzams, ka Džesika ir daudz sliktākā stāvoklī nekā vairums. Tomēr viņa nevēlējās tikt novesta transā.
– Kāpēc viņa vērsās pie tevis pēc palīdzības, ja negribēja iekļūt transā?
– Iespējams, ka es biju pēdējais salmiņš, pie kura tverties. Džesika pie manis nāca tikai trīs reizes un vienmēr bija ļoti uzbudināta. Pirmo divu apmeklējumu laikā viņa mani rūpīgi iztaujāja par mesmerisma speciālista radītu transa stāvokli.
– Vai viņu biedēja iespēja nonākt cita cilvēka varā?
– Ne gluži. Pelinga kundzi, šķiet, vairāk biedēja iespēja, ka viņa transa stāvoklī varētu pret savu gribu atklāt privātu, personisku informāciju un vēlāk to neatcerēties. Es viņai apsolīju vārds vārdā atkārtot viņas teikto transa stāvoklī, tomēr, manuprāt, viņa man pilnībā neuzticējās.
– Pelinga kundze tevi nepazina.
Lavinija īsi pasmaidīja.
– Paldies par komplimentu, Tobias.
Viņš paraustīja plecus.
– Tas ir tuvu patiesībai. Es tev uzticētu savus vistumšākos noslēpumus. Turklāt esmu to jau darījis ne reizi vien.
– Es tev arī uzticētu savus noslēpumus. – Lavinija aplūkoja vīrieša platos plecus. Tobiass spēja būt neticami ietiepīgs un augstprātīgs, tomēr viņam varēja uzticēt pat dzīvību. – Tieši to es šobrīd daru.
Viņš palocīja galvu.
– Turpini.
– Jā, tātad, kā jau teicu, man radās iespaids, ka Džesika Pelinga ļoti baidījās nokļūt transā, tomēr domāja, ka viņai nav izvēles.
– Izmisusi sieviete.
– Jā. – Lavinija apklusa un atsauca atmiņā pēdējo klientes vizīti. – Tomēr viņa nebija grūtsirdīga.
Tobiass palūkojās uz Laviniju, un viņa viedajā skatienā jautās izbrīns.
– Tātad viņa nesirga ar melanholiju?
– Tobrīd es tā nedomāju. Kā jau teicu, pirmo divu apmeklējumu laikā mēs apspriedām mesmerisma terapiju. Es to aprakstīju, cik detalizēti vien spēju. Džesika tikmēr soļoja šurpu turpu gar manu galdu.
Tobiass atbrīvoja plaukstas, iztaisnoja muguru un sāka izklaidīgi berzēt savu kreiso augšstilbu.
– Izklausās, ka Pelinga kundze nopietni vēlējās atbrīvoties no savas nervu kaites, bet neuzticējās mesmerismam. Es saprotu viņas dilemmu.
– Es labi apzinos, ka tev šī zinātne neder. Tu uzskati, ka visi mesmerisma terapeiti ir šarlatāni un plānprātiņi, vai ne?
– Tas nav tiesa, – Tobiass mierīgā balsī atbildēja. – Es uzskatu, ka dažus garā nestabilus cilvēkus ir iespējams novest transā. Tomēr nedomāju, ka ar mesmerisma palīdzību iespējams uzspiest savu gribu tādam cilvēkam, kāds esmu es.
Lavinija skatījās, kā Tobiass berzēja savu kāju, un domāja par lodi, kas tajā ieurbās pirms vairākiem mēnešiem. Viņš pastāvīgi noraidīja Lavinijas piedāvājumu izmantot mesmerisma transu, lai atvieglotu biežās sāpju lēkmes.
– Blēņas, – viņa asi atcirta. – Patiesībā iespēja nokļūt transā manā vadībā tevi tik ļoti uztrauc, ka tu labprātāk paciet ievainojuma radītās sāpes, nekā ļaujies procedūrai. Atzīsti to!
– Dārgā, tavā klātbūtnē es vienmēr jūtos kā transā.
– Necenties mani apburt ar tik vienkāršiem komplimentiem!
– Vienkāršiem? – Tobiass spēji pārstāja berzēt kāju. – Esmu sagrauts, kundze. Šajos apstākļos man tas šķita ļoti šarmants kompliments. Jebkurā gadījumā mans ievainojums ir labi sadzijis bez mesmerisma palīdzības.
– Tev bieži sāp, sevišķi mitrā laikā. Tu izjūti diskomfortu arī tagad, vai ne?
– Izrādās, ka viena vai divas glāzes brendija spēj paveikt brīnumus, – Tobiass atbildēja. – Es to iedzeršu, līdzko atgriezīšos mājās. Un tagad pietiks par to; turpini savu stāstu.
Lavinija pievērsa uzmanību pāraugušajiem zaļumiem, kas kuploja tupat acu priekšā.
– Kad Džesika Pelinga ieradās pie manis trešo un pēdējo reizi, es redzēju, ka viņa ir satraukta. Viņa vairs neuzdeva jautājumus, bet lika nekavējoties ievest viņu terapeitiska transa stāvoklī. Man tas nesagādāja grūtības. Patiesību sakot, viņa bija lieliska paciente. Es sāku Džesiku iztaujāt, lai noskaidrotu viņas baiļu cēloni. Izrādījās, ka viņa paniski baidās no sava vīra.
– No Oskara Pelinga?
– Jā. – Lavinija noskurinājās. – Viņi bija precēti tikai gadu, bet Džesika aprakstīja šaušalīgu kopdzīvi.
Viņa atsauca atmiņā pēdējo Džesikas Pelingas apmeklējumu:
– Oskars šovakar atkal dusmojas, – Džesika runāja neparasti mierīgā balsī, kas bija raksturīga transa stāvoklī nokļuvušajiem. – Viņš pārmet, ka es izvēlējos nepareizos šķīvjus vakariņām. Viņš apgalvo,
