pa durvīm, puiši pielika soli.
Un es tāpat. Kad atvēru durvis, viņi visi trīs stāvēja ārpusē. Viens no itāliešiem turēja dāmas augšdelmu, un viņa pūlējās izrauties.
– …vārdu, – puisis pieprasīja. – Vismaz to tu vari mums pateikt! Es taču tev izmaksāju dzērienus!
– Bet es to nelūdzu! – sieviete protestēja. Balss nemaz nebija tik vārga. Šķita, ka normālos apstākļos viņa spētu par sevi parūpēties.
– Laid viņu, – otrs uzbrucējs ierosināja.
– Lai pasaka savu vārdu un pateicas par dzērieniem.
Jau nākamajā brīdī visi pamanīja mani. Varbūt tādēļ, ka es skaļi nokremšļojos. Sieviete ielūkojās man acīs. Abi nelieši pagriezās un paraudzījās uz mani. Dzestrajā gaisā bija redzama mūsu elpa. Šis bija brīdis, kurā etiķete prasīja, lai es mazinu spriedzi.
– Apvainoties vajadzētu man, – es sacīju. – Es tur nosēdēju visu vakaru, bet man jūs nenopirkāt nevienu kokteilīti!
– Nemaisies, – atcirta puisis, kurš turēja sievietes roku.
– Piemēram, kaut ko dzirkstošu, – es turpināju. – Varējāt pamest sunim kauliņu…
Otrais neģēlis sagatavojās uzbrukumam.
– Varbūt pamēģināsi manu dūri?
– Prātīgi. Lielisks gājiens. Paklau, puiši…
Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko daru. Lai cik savādi tas liktos, bet man izdevās ar savu klātbūtni panākt, ka uzbrucēji atlaiž sievieti. Un tāds nevainojams diplomātijas meistars kā es varētu arī pierunāt vīrus aiziet bez dūru vicināšanas. Mēs neizbēgtu no tukšas plātīšanās un draudiem – seja taču jāsaglabā –, bet dūru cīņas nebūtu. Kaut gan otrais puisis gatavojās uzbrukumam.
Un tādēļ es pašāvu gaisā elkoni. Esmu labrocis, bet sitieni man spēcīgāki izdodas ar kreiso. Ej nu saproti! Mans brālis arī veiklāk rīkojas ar labo roku, bet golfā labprātāk izmanto kreiso.
Mans elkonis trāpīja viņam pa mīksto deniņu daļu. Diemžēl tas, ka viņš nogāzās, nebija īsti mans nopelns. Tonakt ietve bija apledojusi. Viņš zaudēja līdzsvaru un spēcīgi satricināja kreiso plecu, bet galva atsitās pret ledu.
Varbūt tā ir neatbrīvota agresija. Varbūt kādas neapzinātas atmiņas no bērnības. Māte allaž stāstīja, ka es nepratu problēmas atrisināt ar dūrēm.
Bet, kā jau teicu, tas bija elkonis.
– Laikam sāpīgi, – es sacīju pirmajam nelietim. – Starp citu, es esmu Džeisons. Kā sauc jūs?
– Ko tev vajag? – viņš pavaicāja. Tas izklausījās pēc retoriska jautājuma. Viņš gribēja likties varens, taču piesardzība acīs liecināja, ka situācijas eskalācija nav plānota. Šķita, ka viņš ir gatavs riet, turpretī kost negrasās. Un es atkal sekoju etiķetes prasībām – ļāvu viņam aiziet, saglabājot seju.
– Jūs vēl neesat nosaucis savu vārdu, – es iebildu.
– Labi, es palīdzēšu. Beigās noteikti ir patskanis.
Kritušais pietrausās četrrāpus. Plecs acīmredzami smeldza. Un varbūt sāpēja arī galva. Ledus likās patiešām nežēlīgs.
– Mēs vēl tiksimies! Saprati? – To teica pirmais, kurš bija palaidis sievieti vaļā un devās palīdzēt draugam.
– Šeit es pavadu lielāko daļu vakaru, – es paziņoju.
Lai aizietu, viņiem bija vajadzīgs mazliet laika. Piekautais lēni piecēlās kājās, izgrūda pāris lāstu un kaut ko nikni norūca. Tomēr viņi aizgāja. Draudi bija garām.
Sieviete, ja gribētu, jau būtu aizskrējusi līdz nākamajam kvartālam. Taču viņa uzkavējās blakus un vēroja, kā uzbrucēji dodas prom un nozūd skatienam. Tad viņa pievērsās man.
– Paldies, bet es pati lieliski tiktu galā.
– Jūs kontrolējāt situāciju, vai ne?
– Apiešanās ar stulbeņiem ir mana specialitāte.
“Pašreizējo kompāniju viņa noteikti nedomā,” es klusībā spriedu. Sieviete ar plaukstām nogludināja balto mēteli. No mutes izplūda kārtējais garaiņu mutulis. Augstie papēži uz tāda ledus izskatījās nedroši.
– Laimīgu ceļu, – es novēlēju.
Ne vārda neteikusi, viņa aizgāja.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Nākamajā rītā savā firmā ierados ap deviņiem. Savu grafiku es organizēju pats un dienās, kad nebija tiesas sēžu, uz biroju gāju pavēlu. Bet torīt es gribēju pabeigt savas piezīmes par prokuratūras sagādātajiem pierādījumiem Stolera lietā un nodrukāt pirmo jēlmateriālu.
Es iegāju pa durvīm ar cilspieduma norādi “Tāskere un Kolaričs” un uzsmaidīju jaunajai sekretārei Mārī, kura specializējās arheoloģijā un neprata izvairīties no produktīva darba.
– Ne ar vienu nesavieno! – es pavēlēju. – Pēc desmit minūtēm man paredzēta saruna ar Pentagonu.
Sekretāre tik tikko pacēla galvu. Priekšā viņai noteikti bija kāds dokuments, tātad viņa centīgi strādāja.
– Desmitos trīsdesmit jums paredzēta tikšanās.
“Ak jā.” Es jau biju aizmirsis, ka pirms pāris dienām piezvanīja kāds vīrs, kurš nevēlējās atklāt vizītes mērķi.
Mana partnere Šona Tāskere savā kabinetā sarunājās ar kādu jaunu pāri. Manuprāt, viņi – vīrs un sieva – kārtoja kādu darījumu ar nekustamo īpašumu. Šona bija izcila visdažādākajās lietās. Viņai gan vairāk patika prāvošanās, taču viņa uzņēmās arī visdažādākās transakcijas – no nekustamo īpašumu pārdošanas līdz korporatīviem nodibinājumiem un no koplīgumiem līdz citām nāvējoši garlaicīgām tēmām.
– Kā sviežas, vecīt? – pajautāja trešais mūsu komandas loceklis Bredlijs Džons, iedams garām ar Starbucks kafijas krūzi rokā.
– Sveiks, Rokzvaigzne!
Starp citu, es biju tikai septiņus gadus vecāks par Bredliju. Juridisko skolu viņš pabeidza pirms trim gadiem un pievienojās mums pirms trim mēnešiem. Man šis puisis patika, taču es centos to neizrādīt.
Tajā pēcpusdienā man bija paredzēta tiesas sēde narkotiku glabāšanas lietā un stāšanās federālās tiesas priekšā, aizstāvot klientu ieroču lietā. Narkotiku lietā puisis bija vedis kaut kādas tabletes – pārīti arī tādu, kas iekļautas Pirmajā sarakstā, – un tādējādi varēja tikt pie sešu gadu cietumsoda, lai gan šis bija viņa pirmais likumpārkāpums. Ieroču lietā manu klientu
