pārāk jūtīgs.”
Sofians Baraniks pasmējās par manu minstināšanos.
– Nomierinieties, Kolariča kungs! Amerikā musulmaņi ir uzaudzējuši biezu ādu.
“Citādi jau nemaz nevar būt.” Savulaik viņi pāris jūdžu uz rietumiem no mūsu pilsētas darījumu rajona uzbūvēja gigantisku mošeju, kas tika pasludināta par lielāko Vidējos Rietumos. Celtniecība tika pabeigta divtūkstoš pirmā gada vasarā, dažas nedēļas pirms vienpadsmitā septembra. Apstākļus sarežģīja arī nosaukums – “Masjida al-Kādira”. Nelaimīgā kārtā tas ļoti atgādināja nosaukumu teroristu grupai, kas uzbruka Amerikas Savienotajām Valstīm. Tolaik es biju vientuļš prokurors un katru dienu pa ceļam uz darbu gāju garām šai mošejai. Protesti, piketi un draudi turpinājās mēnešiem ilgi, un beidzot musulmaņi piekrita noņemt plāksni ar nosaukumu, kas tomēr palika nemainīts.
Beigās izrādījās, ka mošejas dēļ – cik nu kāds vēlējās tam ticēt – no tuvējās apkārtnes pazuda bandas, narkotikas un algoti slepkavas. Ik mēnesi mošejā dala ēdienu un drēbes, un musulmaņi ir daudz darījuši, lai iekļautos vietējā sabiedrībā.
Es iegrimu domās. “Doktora Baranika reliģija man varētu palīdzēt prāvā. Ja liecības sniegšanas laikā es varētu pieminēt islāmu, viņa vārdi liktos vēl ticamāki. Musulmaņu psihiatru diez vai kāds apsūdzētu pārliekā labvēlībā pret amerikāņu karavīru.”
Viņš pakratīja ar pirkstu.
– Mums jāpanāk, lai Toms runā, Kolariča kungs. Ar mani viņš nerunās. Un ar štata varas iestāžu izraudzītu ārstu arī ne. – Baraniks cieši raudzījās uz mani.
– Jūs uzskatāt, ka viņš runās ar mani? – es pajautāju.
– Labāk lai runā! – Doktors Baraniks paņēma no krēsla atzveltnes savu mēteli. – Citādi mums nav izredžu uzvarēt šai prāvā.
DEVĪTĀ NODAĻA
– Galvenais šajā prāvā ir līdzjūtība, – es sacīju. – Toms Stolers savai valstij atdeva visu. Un tas viņu sagrāva, piedevām izraisot pēctraumatiskā stresa sindromu, kas savukārt ierosināja šizofrēniju. Viss sagāja grīstē. Notika traģēdija, taču Toms Stolers ir tāds pat upuris kā Ketija Rubinkovska.
– Varbūt arī nav. – To pateica mans privātdetektīvs Džoels Laitners. Viņš bija atraisījis kaklasaiti un uzlicis kājas uz galda. Nereti – un tas nozīmē, ka trīskārt nedēļā – mēs ar Džoelu kopā iedzeram. Viņš ir divas reizes pamests vīrs, briesmīgs brunču mednieks un laimīgs dzērājs.
– Kas tad notika ar nepieskaitāmību? – pavaicāja mūsu jauniņais Bredlijs Džons. Atšķirībā no Džoela viņš cerēja šo un to iemācīties.
– Nepieskaitāmība ir mūsu teorija, – es atbildēju. – Mēs to argumentēsim, kā vien pratīsim. Taču tas ir instruments. Ar tā palīdzību mēs pasniegsim informāciju zvērinātajiem. Lai izraisītu līdzjūtību. Un lai viņi nealktu piespriest mūža ieslodzījumu vienam no mūsu nācijas brašākajiem karavīriem. Mums nepieskaitāmība jāpierāda ar skaidriem un pārliecinošiem argumentiem, bet manā rīcībā nav pat niecīgu. Toms prata nošķirt labu no ļauna. Par to liecina atvainošanās upurim. Un pēc slepkavības viņš nozaga rokassomu, tālruņa aparātu un kaklarotu. Tādēļ es neloloju ilūzijas, ka mēs varam uzvarēt šai prāvā. Bet es ticu, ka procesa gaitā mēs piespiedīsim zvērinātos domāt vajadzīgajā, proti, attaisnošanas virzienā.
– Taču viņam bija halucinācijas par Irāku, vai ne?
Laitners slinki (lasiet – augstsirdīgi) pagrieza galvu uz jaunā Bredlija pusi.
– Tu domā, ka viņš atvainojās Al-Kāidas kaujiniekiem, kad šāva uz tiem?
– Varbūt. – Šona todien bija apģērbusies ļoti eleganti, jo grasījās doties uz tiesu. Gaišie mati likās mazliet atauguši un piemīlīgi ieskāva seju. Un viņa bija uzlikusi tās neglītās bibliotekāru brillītes melnā raga ietvarā, kuru dēļ Džoels nemitīgi smīkņāja. – Nopietni, – viņa piebilda. – Varbūt viņš jutās slikti, nogalinot cilvēkus. Kas tur tik savāds? Karš taču pamatīgi sabeidz cilvēkus, vai ne?
Es pacēlu rokas.
– Lieliski! Es piekrītu. Mēs to izmantosim. Liksim lietā visu, ko viņš pateica policistiem nopratināšanas laikā. Taču dienas beigās zvērinātie paskatīsies instrukcijā, kur aprakstīts mūsu pienākums pierādīt, ka garīgie traucējumi neļāva apsūdzētajam izvērtēt savas rīcības sekas. Mums jāpiespiež zvērinātie neievērot likumu un atlaist apsūdzēto tādēļ, ka viņš tiek uzskatīts par upuri. – Kādu brīdi es soļoju pa apspriežu telpu un ilgojos pēc futbolbumbas, kas bija palikusi kabinetā. – Džoel, – es beidzot ierunājos, – man nepieciešama aprunāšanās ar visiem, kas kopā ar Tomu dienējuši ārzemēs. Man vajadzīgs kāds, kurš liecinās par notikumiem tālajā valstī un arī par Tomu. Ja pats viņš neko nestāstīs, tad šie cilvēki varbūt neklusēs. Cerams… nespēju noticēt, ka es to saku… Cerams, ka viņš tur kādu pārīti ir nogalinājis.
– Un pats labākais būtu, ja izdotos pierādīt, ka Toms nogalinājis divdesmit gadus vecu sievieti, jo viņa izkāpusi no sava automobiļa un mērķējusi uz mūsu aizstāvamo ar ieroci?
– Jā, Džoel, tas būtu izcili. – Tas bija atgādinājums par to, cik sarežģīta varētu izvērsties šī lieta. Pēctraumatiskā stresa sindroma izpausmes, kā norādīja doktors Baraniks, parasti tiek pastiprinātas apstākļos, kas ir līdzīgi traumatiskam gadījumam cilvēka pagātnē. Bet ikvienam būtu grūti iztēloties, kā jauna, trausla, labi ģērbta sieviete varētu Tomam Stoleram atsaukt atmiņā Irāku. Diemžēl citu argumentu mūsu rīcībā nebija. – Bredlij, – es turpināju, – pārbaudi arhīvus! Man vajadzīgs ikviens spriedums, kas publicēts pēctraumatiskā stresa sindroma sakarā. Valsts apmaksāto aizstāvju birojs mazliet ir pētījis, bet tu, lūdzu, paskaties vēlreiz. Es gribu zināt, kādi faktori var traucēt aizstāvībai, kā var hipotētiskus pieņēmumus izmantot pret nopratināšanā iegūtu informāciju un tamlīdzīgi. Man vajadzīgi piemēri no lietām, kurās apsūdzētais ir atteicies runāt par notikušo, tomēr ticis sveikā cauri. Neaizmirsti, ka dažas jurisdikcijas ņem vērā Maknotena likumu vai afekta stāvokli, nevis Amerikas Tiesību institūta nostādnes. Būtu labi, ja tev izdotos kaut ko atrast jurisdikcijā, kas tāpat kā mēs ievēro institūta norādījumus. Bet derēs jebkas.
– Sapratu, sapratu. – Bredlijs šķita aizrāvies ar šo lietu. – Un tu, Šona, – es sacīju, – izpēti tiesu medicīnas ekspertu secinājumus par asins traipiem un upura medicīnisko stāvokli. Mums taču nav akli jāpieņem, ka šaušana notika tieši tā, kā apgalvo apsūdzība. Ja mums vajadzēs algot to puisi – kā viņu sauca? Pīterss? –, tad apspriedīsimies. Mēs to varam!
– Kad būsi pabeigusi, Šona, – Džoels piebilda, – atnāc pie manis. Mēs attaisīsim pudeli vīna un papļāpāsim.
Šona izvalbīja acis un pamāja man.
– Ko darīsi tu?
Izstaipījis rokas, es sacīju:
– Es?
