vien godīgi pieņemt, ka viņš, skatīdamies uz upura fotogrāfiju, izjuta tādus pašus pēctraumatiskā stresa sindroma simptomus kā šaušanas laikā, vai ne?
Ārsts palūkojās uz mani. Te nu bija mana lielā iespēja.
– Tā tiešām varētu būt, – viņš sacīja, – bet… vai es pilnā zinātniskā pārliecībā varu apgalvot, ka Toms, nošaujot to sievieti, cieta no pēctraumatiskā stresa sindroma?
Uz savu jautājumu viņš neatbildēja. Un tā bija ļoti skaidra atbilde.
Šona Tāskere ieklepojās.
– Jūs teicāt, ka varas iestādes dod Tomam šizofrēnijas zāles?
– Es teicu, ka medikamenti atbilst konkrētajai diagnozei. – Doktors Baraniks pasmaidīja, it kā gribētu atvainoties. – Es negribu skaldīt matus. Antipsihotiskie medikamenti palīdz kontrolēt mānijas un halucinācijas, savukārt līdzekļi, kas stabilizē garastāvokli, nomierina pacientu. Un es ar šādām metodēm ārstētu hebefrēno šizofrēniju. Tomēr jāatzīst, ka šīs zāles izraksta arī slimniekiem ar citām diagnozēm. Tātad ir iespējams, ka varas iestādes viņu neuzskata par šizofrēniķi.
Ieklausīdamās Šona māja ar galvu. Man vienmēr ir licies mokoši sarunāties ar mediķi, kurš spēj apgāzt visu, ko pats iepriekš teicis. Ir nepieciešama plūsmkarte, lai izsekotu viņa domai. Tieši tāpat daudzi cilvēki jūtas pēc sarunas ar advokātu.
– Vai Boidas centrā Tomam bijušas mānijas vai halucinācijas?
Doktors Baraniks paraustīja plecus.
– Man nekas tāds nav zināms. Taču tas nenozīmē, ka tādas lēkmes nav bijušas. Iespējams, ka viņš par tām nevienam nav stāstījis. Hebefrēnās šizofrēnijas slimnieki parasti ir ļoti noslēgti. Toms var sēdēt krēslā un klausīties jūsu vārdos, bet viņa prāts joņo simts dažādos virzienos. Un medikamenti būtiski nomāc emocijas, tātad simptomi var neparādīties.
– Īpaši gadījumos, ja šos simptomus neviens necenšas ievērot, – es piemetināju.
– Tieši tā. – Doktors Baraniks norādīja uz mani. – Korekcijas sistēma, īpaši pirmstiesas stadijā, pieprasa, lai viņš būtu mierīgs un piekāpīgs. Varas iestādes nav ieinteresētas risināt viņa problēmas.
– Viņi neārstē Tomu, – Šona secināja. – Viņi tikai uzliek plāksterus ievainojumiem.
– Precīzi teikts. Tomam vajadzīgi medikamenti, bet vienlaikus vajadzīga arī psihoterapija, sociālā un profesionālā apmācība. Varbūt pat elektrokonvulsīvā terapija. – Ārsts papurināja galvu. – Pirmstiesas ieslodzījumā, kas jau pēc definīcijas ir īslaicīga padarīšana, nekas tāds viņam nav pieejams. Štata varas iestādes neparedz līdzekļus ilgtermiņa ārstēšanai.
Tā bija traģiska patiesība, ko esmu dzirdējis jau gadiem, bet tobrīd man prātā bija daudz aktuālāki jautājumi.
– Atgriezīsimies pie šaušanas, – es ierosināju. – Vai ir iespējams, ka Tomam bija nevis pēctraumatiskā stresa sindroma epizode, bet šizofrēnijas ierosinātas halucinācijas?
Un to iespaidā viņš nogalināja Ketiju Rubinkovsku?
– Teorētiski jā, – atbildēja doktors. – Bet, kā jau teicu, es nevaru te sēdēt un apgalvot, ka Tomam bijušas kādas halucinācijas. Un tāpat es nevaru liecināt par to, kādas un cik spēcīgas tās bijušas. – Es nopūtos, bet ārsts turpināja: – Un vēl… Ja par simptomiem Toma gadījumā man būs jāliecina teorētiski, jo tie nebūs fiksēti, es būšu spiests atzīt, ka lielākoties šizofrēniķi pastrādā noziegumus pret sevi. Realitāte krietni atšķiras no tā, ko rāda televīzijā.
Šona uzsita ar pildspalvas galu pa savu piezīmju mapi.
– Bet pēctraumatiskā stresa sindroms… – viņa iesāka. – Vardarbības izpausmes pēctraumatiskā stresa sindroma kontekstā ir normāla parādība.
– Pierasta. Daudz ierastāka nekā šizofrēnijas ierosināta vardarbība pret citu personu.
Es palūkojos uz Šonu. Mēs abi pūlējāmies izlemt, kurš virziens būtu vieglākais.
– Toms cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma, – ārsts turpināja. – Es zinu, ka štats apstrīdēs šādu diagnozi, bet es savu viedokli varu pamatot. Notikušajam tas ir vislabākais izskaidrojums. Manuprāt, sindroma piemērs ir fiksēts video. Un viņa uzvedība liecina par to. Nē, par Irāku viņš man diemžēl nestāstīs, taču tāda izvairība pierāda to, cik slikti viņš jūtas. Vai jums viņš ir sūdzējies par karstumu?
– Jā, – es atbildēju, pamājis ar galvu.
– Karstums viņam atgādina par Irāku. Smacīgā palāta cietuma slimnīcā, protams, nemaz nelīdzinās Tuvo Austrumu tuksnešiem, bet kalpo kā atgādinājums. Un Toms izvairās no visa, kas līdzinās Irākai. – Izklausījās loģiski. – Turklāt viņš pauž vispārēju neieinteresētību. Patiesībā viņš ir fatālists, vai ne?
– Viņš apgalvoja, ka viņam ir vienalga, kurš būs viņa advokāts, un grib, lai prāva beidzas pēc iespējas ātrāk, – es sacīju. – Mēs esam tikušies divas reizes un lielākoties apspriežam to, ka viņš nerunās par slepkavības nakti vai militāro pieredzi. Un viņš nepiekritīs lietas atlikšanai.
Klusums. Advokāti to izmanto, lai apsvērtu un apstrādātu iegūto informāciju, kas palīdzētu papildināt juridiskos argumentus un glābtu klientu. Māksla, nevis zinātne. Fakti mēdz būt dažādi, un tiem ne vienmēr jārindojas kārtīgā, nevainojamā izskaidrojumā.
– Pēctraumatiskā stresa sindroms, – ieminējās Šona.
Es ievilku elpu.
– Piekrītu.
– Lai būtu pēctraumatiskā stresa sindroms, bet viņam jāaizpilda vairākas veidlapas, – ārsts atgādināja. – Pretējā gadījumā mana liecība par slepkavības nakti būs visnotaļ teorētiska.
– Sapratu. – Es nopūtos. Lieta izrādījās daudz sarežģītāka, nekā man sākumā šķita.
– Prāva paredzēta pirmajā decembrī? – ārsts pajautāja.
– Tieši tā. Vismaz pagaidām tā tiek plānots.
– Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kad aicināsiet mani liecināt?
– Patlaban nav. Pirmais decembris ir trešdiena. Mēs izvēlēsimies zvērinātos, tad vairākas dienas aizņems prokuratūras uzstāšanās. Tātad jūsu iznāciens varētu būt apmēram pēc nedēļas. Iespējams, ka astotajā vai devītajā datumā.
– Tas derēs. Septītais gan būtu pagalam nepiemērots.
Es nopūtos.
– Doktor, jums vajadzētu būt pielaidīgākam.
– Tādēļ jau es pavaicāju. Septītajā es noteikti nevaru. Pienākums
