tev, Torij, vajadzētu specializēties psiholoģijā.
– To pašu es domāju par tevi.
– Pieredze ir vislabākā psihoanalīze, – es sacīju.
– Kas to teicis?
– Es. Tikko. Es esmu vienīgais, kurš patlaban soļo tev blakus.
– Ne jau to…
– Zinu. Tu gribēji noskaidrot, kādu ievērojamu cilvēku es citēju.
Torija uzjautrināta papurināja galvu. Viņa tikko bija nokārtojusi pārbaudījumu – par to, vai spēs izturēt manu ākstīšanos. Kā izrādījās, vismaz pāris minūšu viņa to var mierīgi.
Šis bija gadalaiks, kad apstākļi strauji mainās, un cilvēki izmantoja katru silto un skaidro dienu, lai izietu ārā, jo varēja gadīties, ka jau nākamajā zemi klāj drūmā ziemas sega. Vecāki steidzināja bērnus pāri rosīgajām ielām. Studenti klīda apkārt kā nepiesietas dvēseles, smējās, smēķēja un pļāpāja pa mobilajiem tālruņiem. Es jutos kā izstumtais, kā novērotājs. Man nebija neviena, kam iepirkties, un gandrīz nekā kopīga ar jaunatni, kurai piemita egocentriski nejēdzīga attieksme pret pasauli.
Kaut būtu! To es vēlējos no visas sirds. Pat nejēdzīgo attieksmi. Dažkārt es alku pēc tā, lai nesaprastu cilvēkus.
– Tev patīk būt pa advokātu? – Torija vaicāja. Normāls jautājums. Arī atbildei vajadzētu būt vienkāršai. – Viņš vilcinās.
– Man patīk sāncensība, – es atzinu. – Bet apsūdzēt kriminālnoziedzniekus man patika daudz labāk nekā aizstāvēt. Taču aizstāvēt ir grūtāk. Tas ir izaicinājums. Un man patīk izaicinājumi.
Kādu brīdi viņa iegrima domās.
– Nevis palīdzēt cilvēkiem?
– Tas var būt papildu ieguvums.
Mēs apstājāmies krustojumā un gaidījām zaļo signālu luksoforā. Torija lūkojās manī ar lielajām brūnajām acīm. Ārā no cepures spraucās tumši blondie mati. Pievilcīgi, bet viņai nepiestāvēja. Torija bija vecāka par citiem studentiem, varbūt nepilnus trīsdesmit gadus veca, tātad nonākšana koledžā noteikti saistīta ar kādu īpašu gadījumu. Un parasti šādi stāsti nebija laimīgi.
– Vai esi kādreiz aizstāvējis killeru? – viņa jautāja.
– Jā, manā kontā ir dažas slepkavību lietas.
– Vai viņi bija vainīgi?
Es pamāju.
– Lielākā daļa manu aizstāvamo ir vainīgi.
Luksoforā iedegās zaļais signāls, un gājēji šķērsoja pāreju, taču Torija pagriezās pret mani. Ja mēs uzņemtu filmu, šis būtu brīdis, kad viņa mani noskūpstītu vai pateiktu, cik lielisks es esmu. Vai arī patriektu mani pie velna.
– Kurš naktīs sēž bārā un dzer vientulībā? – viņa pavaicāja.
– Tu, – es attraucu.
– Vienu reizi. Bet tu vismaz divreiz, turklāt šķita, ka jūs ar bārmeni esat visnotaļ labi pazīstami.
– Man ir grūtības ar miegu. Vodka palīdz. – Lai iedzertu vodku, nevajag iet uz bāru.
– Ja es dzeršu mājās, jutīšos nožēlojams, – es iebildu. Torija iepleta acis, un es paskaidroju: – Vēl nožēlojamāks.
Torija piemiedza acis un pētīja mani, analizēja. Godīgi sakot, man tāda attieksme īpaši nepatīk, bet šoreiz tā mani netraucēja.
Viņa nopūtās un sacīja:
– Manuprāt, tu esi interesants cilvēks. Ar tevi būtu patīkami pavadīt laiku, taču romantika mani nesaista. Patlaban manā dzīvē tai nav vietas.
– Kāda sagadīšanās! Ar mani ir tāpat.
– Vai tādiem vārdiem mačo paziņo, ka piekrīt maniem noteikumiem? – Torija vaicāja. – Ja negribi, es sapratīšu.
– Es piekrītu taviem noteikumiem. Tikai ar vienu iebildi.
Torija atkal iepleta acis.
– Klausos.
– Tu apsvērsi iespēju, ka reiz… tikai iespēju… to darīsi ar roku.
Šī bija pirmā reize, kad Torija sāka no sirds smieties.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
– Tom, – es sacīju, – mums jāaprunājas.
Jau deviņdesmit minūtes biju pavadījis kopā ar klientu, velti mēģinot ar viņu apspriest uz tiesu izsaucamo liecinieku sarakstu. Pagaidām bija izdevies uzklausīt tikai izsmeļošu atskaiti par maltītēm, kas nedēļas laikā pasniegtas ieslodzījuma vietā, un briesmīgo čili mērci iepriekšējās dienas vakariņās, jo tai pievienoti sīpoli, un acīmredzot Tomam pret to bija arī citi iebildumi. Vēl viņš pārstāstīja divas redzētās seriāla “Sainfelds” sērijas.
Mugurā Tomam bija T krekls – telpā, kur valda visnotaļ mērena temperatūra. Man prātā atausa doktora Baranika secinājums, ka Tomam karstums atgādina par karu, tādēļ viņš cenšas no tā izvairīties.
– Mani neinteresē liecinieki, – viņš paziņoja, norādījis uz manu mapi. – Galvenais, lai viss ātri beidzas.
Arī mūsu psihiatrs doktors Baraniks sūdzējās, ka visu dienu pavadījis pie Toma, bet neko jaunu nav uzzinājis. Acīmredzot ekspertam būs jāsamierinās ar hipotēzi par to, kas varbūt noticis.
– Drīz viss beigsies, Tom. Neatkarīgi no tā, vai jūs pārlūkosiet to sarakstu. Vai jums negribētos, ka lieta beidzas ar mūsu uzvaru?
Toms, kā allaž, izvairījās no acu kontakta, lauzīja pirkstus un nemitīgi laizīja lūpas. Āda ap muti bija tā sasprēgājusi, ka viņš attāli atgādināja Hīta Ledžera tēloto Džokeru.
– Es neuzvarēšu, – Toms apgalvoja. – Mēs varam uzvarēt, Tom. Tikai…
– Negribu.
– Ko jūs negribat? Uzvarēt?
Palūkojies griestos, Toms pasmaidīja un tad sāka smieties. Tādu viņa emociju izpausmi es redzēju pirmo reizi. Doktors Baraniks apgalvoja, ka neadekvāta emocionāla reakcija ir hebefrēnās šizofrēnijas pazīme.
– Uzvarēt? Uzvarēt? Kā gan es varētu uzvarēt?
– Pierādot, ka brīdī, kad nošāvāt to sievieti, jūs bijāt slims.
Toms neganti purināja galvu.
– Tā… Tā nevar uzvarēt. Nē, nē, nē. – Viņš piecēlās un devās
