nezinām viņa īsto vārdu. Lai gan dažiem pilsētas centra brūnajā ēkā noteikti gribētos to uzzināt. Un dažiem maniem kolēģiem arī.
– Un man arī, – es pavēstīju.
Boksers sarauca pieri. Viņa cerības pamazām sabruka.
– Tātad Lorenco jums neko neizstāstīja. – Viņš atkal sāka bungot pa galdu. – Vai tas bija darījuma galvenais varonis?
– Es rīkotos pretēji ētikai, ja atbildētu uz šo jautājumu.
– Protams. Jā.
– Spriežot pēc avīzēm, Lorenco Fauleru ir nogalinājusi banda, – es sacīju. – Viens šāviens kaklā, pa vienam katrā ceļgala bļodiņā.
– Viņi nerīkojas pārāk izsmalcināti.
– Iespējams, jūs nevarat patlaban atbildēt, bet – vai tas varētu būt Džins Ramijs?
Nopūties Boksers paraustīja plecus. Bija sarežģīti spriest, vai viņš nespēj izlemt, ko drīkstētu stāstīt civilistam.
– Grūti pateikt, advokāt. Katrā ziņā tas bija izcils šāvējs. Nav daudz tādu, kas spēj raidīt tik precīzus šāvienus no tik liela attāluma.
– Čaulītes? – es jautāju.
– Nē, nē. Nebūt ne. Pirmā šāviena trajektorija, brūces veids, apdeguma pēdu trūkums… Šauts noteikti no paliela attāluma. Ceļgala bļodiņas sašautas, kamēr Lorenco bija pie grāmatveikala durvīm, un uzbrucējs neatradās ne uz ietves, ne ielas malā. Tā apgalvoja divi aculiecinieki, kas tobrīd stāvējuši uz stūra.
– Šāvējs bijis ielas pretējā pusē? Notupies starp automašīnām?
Boksers pasmaidīja. Dalīties plašākā informācijā viņš nevēlējās, taču izskatījās, ka mans minējums ir pareizs. Viņš paliecās tuvāk.
– Es uzdošu jums tiešu jautājumu, lai nepaliktu kāda nesaprašanās par tām spēlēm, ko mēs spēlējam. Vai jūs zināt, kas ir Džins Ramijs?
– Nē.
– Tad varu paziņot, ka jums atvēlētais laiks ir beidzies. – Detektīvs pāri galdam paslidināja man savu vizītkarti. Es paslidināju viņam savējo. Un tad es izslīdēju no policijas iecirkņa ēkas.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
Mēs ar Toriju un Džoelu Laitneru pastaigājāmies pa Ārondeilas avēniju. Saule draudēja paslēpties aiz nekustamā īpašuma. Naktī nebija snidzis, taču nokrišņi tika solīti, tādēļ es vēlējos savu misiju izpildīt, iekams laika apstākļi sabojājas.
Rietumu Ārondeila pamazām pārvērtās par jauno Boiztaunu. Tiklīdz kādā rajonā uz dzīvi apmetās plašāka geju kopiena, tas kļuva par naktsklubu, kafejnīcu, mākslas salonu un modes preču veikalu meku. Dažas no šīm iestādēm bija pārkāpušas piedienīguma robežas. Bāri savu īpašo piedāvājumu reklamēja uz tāfelēm gar ietvēm. Apģērbu veikala skatlogā bija manekens ādas siksnās.
Manā bērnībā teritorija aiz Ārondeilas avēnijas un Koultera ielas krustojuma bija aizliegtā zona. Iztēlojieties sarkano lukturu rajonu Amsterdamā! Atšķirība tikai tā, ka sievietes nesēž skatlogos. Striptīza klubi saglabājās līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad sākās ģentrifikācija un pilsēta steidza tos iznīdēt, mainot zonējumu, kas gadiem ilgi tika apstrīdēts tiesā. Džeimss Medisons varbūt nekad nebija iedomājies, ka viņa iemīļotais Pirmais konstitūcijas labojums varētu attiekties uz kailām sievietēm, kas divdesmit dolāru dēļ groza dibenus pusmūža vīru klēpjos.
– Tu izcili proti izklaidēt meiteni, – Torija piezīmēja, kad mēs sasniedzām Rietumu Ārondeilas divtūkstoš septiņsimto kvartālu.
– Tu gribēji zināt, ko nozīmē aizstāvēt kriminālnoziegumā apsūdzētu cilvēku, – es attraucu. – Tā, lūk, tas notiek.
Laitners palūkojās uz mums.
– Šī ir jūsu otrā satikšanās?
– Šī nav nekāda satikšanās, – mēs ar Toriju vienā balsī atbildējām.
– Labi, labi, piedodiet.
– Kad mēs satikāmies pirmo reizi, – es turpināju, – Torija paziņoja, ka es viņai šķietot interesants absolūti neseksuālā veidā.
– Tev ir lieliska gaume, Torij, – Džoels paziņoja. – Es tikai brīnos, ka viņš tev likās interesants.
Torijai, šķiet, patika šādas vārdu cīņas. Smalkas uzvedības un diskrētuma lietās es allaž varēju paļauties uz Džoelu.
– Es nekad neesmu teikusi, ka interese bija neseksuāla, – Torija paskaidroja.
– Beidzot kaut kas. – Džoels saberzēja rokas.
– Es tikai pateicu, ka seksa nebūs.
– Ak… Tātad jūs esat tikai draugi? Tur nekas nesanāks.
– Laitner, Dieva dēļ! – es ievaidējos.
– Ja tev kādreiz sagribēsies tādu nobriedušu vīrieti kā es… – Tanī brīdī es apstājos. Arī Džoels mitējās iet un pajautāja: – Ko es tādu pateicu? Kāpēc pēdējā laikā visi ir tik jūtīgi?
– Ne jau par jūtīgumu ir runa, Laitner. Es tikai iedomājos, ka mēs šurp atnācām, lai izpētītu nozieguma vietu, tādēļ nebūtu prātīgi paiet tai garām.
– Protams. – Viņš pagriezās un pāri ielai palūkojās uz lietoto grāmatu veikalu. Tā priekšā – vietā, kur noasiņoja Lorenco Faulers, – bija izrullēts milzīgs paklājs.
– Liecinieki apgalvo, ka uz ielas nevienu neredzēja, – es skaidroju. – Un viņš netika nošauts no tuva attāluma. Tātad šāviens raidīts no ielas pretējās puses. No vietas, kur patlaban stāvam mēs. Es pieņemu, ka viņš notupies starp divām automašīnām un gaidījis upuri. Pēc visa spriežot, Lorenco gājis apkārt savam automobilim un saņēmis lodi kaklā. – Mēs pagaidījām, kamēr aizbrauc vairāki transportlīdzekļi, un tad pārskrējām pāri ielai. Asins pēdas uz seguma joprojām bija redzamas. Es turpināju: – Lorenco atmuguriski aizgrīļojās līdz pat grāmatnīcas durvīm un tad saņēma pa lodei katrā ceļgala bļodiņā.
– Šāvējs joprojām atrodas ielas pretējā pusē? – Laitners pajautāja.
– Jā. Droši vien. Liecinieki apgalvo, ka neviens ievainotajam netuvojās. Viņi nevienu neredzēja.
– Un šauts no Gloka sistēmas ieroča?
– No pusautomātiskas pistoles. Tas varētu būt Gloks vai kaut kas ļoti līdzīgs.
Nozieguma vietā es ļāvos pārdomām. Izjūtas, apskatot šo vietu
