rast kompromisu ar histērisku riešanu. Tas neko nelīdzēja, un uzvarēja instinkts.
Tā kā Deimrelam kājās bija garie zābaki, Flarija varonīgais uzbrukums nebija asiņains, tomēr tas lika viņam pamest skatienu uz spanielu, pietiekoši atslābinot tvērienu, lai Venēcija spētu izrauties.
– Sēdi! – nokomandēja Deimrels. Flarijs, pazinis saimnieka toni balsī, aši nokaunējās, pieglauda ausis un sāka pazemīgi luncināt asti. – Pie joda, ko tu gribēji ar to teikt, ko? – apvaicājās Deimrels, satverdams suni aiz apakšžokļa un paceldams galvu augšup.
Flarijs ar lielu atvieglojumu darīja visu, lai paskaidrotu, ka šis nožēlojamais incidents ir radies pārpratuma pēc. Venēcija nevis izmantoja izdevību aizbēgt, bet nikni sēja savas cepures auklas un iesaucās: – Vai tu nemaz nespēj atšķirt, kurš ir kurš, stulbais dzīvniek?
Deimrels glāstīja nožēlas pilno Flariju, paraudzījās augšup un piemiedza acis.
– Runājot par jums, ser, – sacīja Venēcija, lūkodamās viņam pretī ar ugunīgu skatienu, – jūsu lietotie citāti nepadara jūsu izturēšanos ne druskas pieņemamāku manās acīs un neļauj jūs uzskatīt par ko vairāk kā par bīstami izveicīgu blēdi!
Viņš izplūda smieklos. – Bravo! Kur jūs to atradāt?
Venēcija piepeši atcerējās citāta atlikušo daļu un atbildēja: – Ja jūs nezināt, es nekādā gadījumā jums neteikšu. Šī frāze ir pietiekoši piemērota, taču konteksts gan ir pilnīgi citāds.
– Oho! Nu mana ziņkāre ir nokaitēta līdz baltkvēlei! Es pazīstu rokrakstu un redzu, ka man ir rūpīgāk jāstudē Šekspīrs!
– Jādomā, ka jūs reti esat izmantojis savu laiku lietderīgāk!
– Kas jūs esat? – viņš piepeši noprasīja. – Es noturēju jūs par ciema meiču, varbūt par vienu no manām rentniecēm.
– Vai tiešām? Ja jūs šādi esat nodomājis izturēties pret ciema meitenēm, tad nekļūsiet te pārāk ieredzēts!
– Nē, nē, es baidos no tā, ka varu iegūt par daudz! – lords cirta pretī. – Kas jūs esat? Vai varbūt man vajadzētu sākt ar sevi? Ziniet, es esmu Deimrels.
– Tā jau es nodomāju pašā mūsu patīkamās iepazīšanās sākumā. Protams, vēlāk es par to pārliecinājos pilnībā.
– Oho! Mana labā slava, Jāgo, mana labā slava! – viņš iesaucās, atkal iesmiedamies. – Augstā debess, jūs esat visneparastākā būtne, kādu es jebkad esmu saticis savas dzīves trīsdesmit astoņos gados!
– Jūs nespējat ne iedomāties, cik ārkārtīgi tas man glaimo! – Venēcija pavēstīja. – Tas man būtu krietni vien sagrozījis galvu, ja es nenojaustu, ka tik daudzu sieviešu vidū kāds ducis būs izkritis jums no prāta.
– Drīzāk simts! Vai es tā arī nekad neuzzināšu jūsu vārdu? Es to noskaidrošu, vienalga, vai jūs man to pateiksiet vai ne!
– Bez kādām grūtībām! Šajā apkaimē es esmu pazīstama daudz labāk nekā jūs, jo esmu Lenjona no Anderšovas!
– Iespaidīgi! Anderšova? Ak jā! Jūsu teritorija robežojas ar manējo, vai ne? Vai jūs esat radusi te pastaigāties bez pavadoņa, Anderšovas jaunkundz?
– Jā gan. Protams, izņemot tās reizes, kad saņemu brīdinājumu par jūsu klātbūtni priorātā.
– Mazā, šņācošā kaķenīte! – viņš atzinīgi noteica. – Velns parāvis, kā es varēju pazīt Lenjonas jaunkundzi no Anderšovas saburzītā kleitā, salmu cepurē un bez pavadones pie sāniem?
– Ak, tātad man jāsaprot, ka jūs nebūtu man uzmācies, ja būtu pazinis manu kārtu. Cik galanti!
– Nē, nē, es neesmu galants! – viņš atbildēja, izsmējīgi atdarinādams Venēciju. – Mani būtu nokautējusi jūsu kalpones klātbūtne, nevis jūsu kārta. Es nesūdzos, taču brīnos, kā tāda daiļaviņa var uzdrošināties klīst pa laukiem viena pati. Vai varbūt jūs neapzināties savu skaistumu?
– Jā, – atbildēja Venēcija, piebremzēdama viņa kvēli. – Piemēram, divas krietni sārtas lūpas…
– Ak nē, jūs kļūdāties un esat izvēlējusies nepareizo dzejnieku! Tās atgādina apsnigušus rožu pumpurus!
– Vai tas ir no “Ķiršu sārtās”? – Venēcija noprasīja. Deimrels pamāja, uzjautrinādamies par meitenes piepešo pārmaiņu. Viņas acīs pazibēja triumfs, viņa viegli iesmējās un atcirta: – Tādā gadījumā es zinu, kas nāks tālāk! Ne grāfs, ne princis nepirks tās, vien pati viņa piesauks klāt! Lai tā jums ir mācība rūpīgāk izvēlēties dzejniekus!
– Jūs esat aizraujoša! – Deimrels iesaucās.
Venēcija strauji pastiepa rokas, lai viņu apturētu. – Nē!
Vīrietis satvēra meitenes delnu locītavas un aizlika tās viņai aiz muguras, novietodams uz vidukļa un tādējādi nostādamies tieši viņai pretī. Venēcijas sirds iepukstējās straujāk; viņa bija aizelsusies, taču baiļu nejuta.
– Jā! – viņš atbildēja, vēl aizvien zobodamies. – Jums vajadzētu bēgt prom, manu zelta meitenīt, kamēr jums vēl ir tāda iespēja!
– Es zinu, ka vajadzētu, un nespēju iedomāties, kāpēc to nedarīju, – viņa atbildēja nesatricināmā mierā.
– Varbūt es uzdrošināšos izteikt minējumu.
Viņa papurināja galvu. – Nē. Ne tad, ja jūs domājat, ka gribēju vēl vienu skūpstu, jo es to negribu. Es nespēju jūs atturēt, mani spēki ir daudz niecīgāki par jūsējiem. Jums pat nevajadzēs baidīties par to, ka jūs kāds sauks pie atbildības. Mans brālis ir skolnieks, turklāt… ļoti vārgs. Varbūt jūs to jau zināt?
– Nē, un jūtos ļoti pateicīgs par to, ka jūs man pastāstījāt! Redzu, ka man nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos.
Venēcija nopētīja Deimrelu, cenzdamās nolasīt viņa domas, jo šķita, ka vīrieša balsī ieskanējies rūgtums. Tad, ielūkojusies viņam acīs, Venēcija atskārta, ka tās ir smaidīgas, taču dedzīgas, un viņai galvā iešāvās Bairona dzejas rinda: “Kā smejošs nelabais tam smaidā slēpās.” – Ak, laidiet mani! – viņa lūdzās. – Piepeši man ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma! Ak kungs! Nabaga Osvalds!
Viņš iztrūkās, tiklab meitenes patiesā uzjautrinājuma, cik viņas vārdu satura dēļ, un palaida Venēciju vaļā.
– Jums piepeši ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma? – viņš neizpratnē atkārtoja.
– Pateicos! – iesaucās Venēcija, viegli sapurinādama saburzīto kleitu. – Jā, patiešām, lai gan uzdrošinos sacīt, ka jūs to neuzskatīsiet par ļoti labu joku, jo nepazīstat Osvaldu.
– Pie joda, kas viņš tāds ir?
