apskates, kad vārgs palīgā sauciens lika viņam apklust pusvārdā un paraudzīties apkārt. Sauciens atkārtojās, un Kroids, izslējies seglos, lai varētu saskatīt pāri ceļmalas dzīvžogam, izsaucās: – Augstais Dievs, tas ir Obrija kungs! Ak, es tā jau domāju! Tas jaunais bērais kumeļš ir viņu nometis; es to vienmēr esmu paredzējis! Ja jūsu gaišība mani atvainos, man jādodas viņam palīgā.
– Jā, bez šaubām. Vai te ir vārtiņi, vai arī mums jāspraucas cauri dzīvžogam?
Vārtiņi atradās mazliet tālāk, un pēc īsa brīža abi vīrieši bija nolēkuši no zirgiem, un Kroids notupās pie Obrija, kurš gulēja līdzās grāvim, kas kopā ar dzīvžogu nošķīra labības lauku no ganībām. Nelielā attālumā atradās viņa zirgs, kas nervozi atkāpās, Deimrelam tuvojoties. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieks klibo.
Obrijs bija slimīgi bāls un acīmredzami mocījās sāpēs. Viņš vārgi noteica: – Es nokritu uz savas slimās kājas. Nespēju piecelties. Laikam būšu apdullis. Kur ir Rufuss? Zirgs sasita priekškājas. No sirds ceru, ka nebūs pārlauzis ceļus!
– Nemaz neraizējieties par to neveiklo lopu, ser! – Kroids noteica pārmetošā tonī. – Kas jums ir lauzts? Lūk, to es gribētu zināt!
– Nekas. Dieva dēļ, neaiztieciet mani, citādi es atkal zaudēšu samaņu. Es esmu izmežģījis potīti, tur tā nelaime! – Obrijs ar pūlēm paslējās uz elkoņa, kļūdams pelnu pelēks un iekozdams lūpā. Kroids viņu atbalstīja, un pēc brīža Obrijs izmocīja: – Viss būs kārtībā… pēc brīža. Mans zirgs…
– Jūsu zirgam ir nejauki sastiepta locītava, – sacīja Deimrels. – Jūs nevarat sēsties seglos. Jautājums ir cits. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka pats neesat salauzies?
– Nē. Pie vainas ir tikai mana gūža. Man ir… – Obrijs paraudzījās uz viņu ar visai miglainu skatienu. – Slima gūža. Uzdrošinos teikt, ka man tūlīt kļūs labāk. Ja kāds nogādās ziņu Anderšovā, tad tiks atsūtīta kariete.
– Tas ir jaunais Lenjona kungs, milord, – paskaidroja Kroids. – Manuprāt, labāk būs sagādāt karieti no priorāta, jo līdz Anderšovai ir vairāk nekā sešas jūdzes.
– Un sasodīti grambains ceļš, pa kuru jākratās, – noteica Deimrels, domīgi noraudzīdamies uz Obriju. – Mēs vedīsim viņu uz priorātu. Pasakiet, lai tur saklāj gultu, un paņemiet līdzi Nidu, kurš parūpēsies par zirgiem. Tā, palieciet to zēnam zem galvas! – Viņš runājot novilka savu kamzoli, sarullēja un pasniedza Kroidam, tad palūkojās uz Obriju un piebilda: – Paķeriet arī kādu malku brendija un pasteidzieties, labi?
Viņš notupās blakus Obrijam un sāka raisīt vaļā puiša kaklautu. Obrijs atvēra acis. – Kas… ak! Pateicos. Vai jūs esat lords Deimrels?
– Jā, es esmu Deimrels, taču nemēģiniet runāt ar mani.
– Kāpēc ne?
– Domāju, ka jūs esat dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc būs labāk, ja gulēsiet klusi.
– Nezinu gan. Es nezinu pat to, cik ilgi te atrodos. Vienreiz es atguvos, bet tad laikam noģību atkal. Diemžēl mēģinājumi piecelties izrādījās neveiksmīgi. Redzat?
Deimrels saklausīja rūgtuma pieskaņu jaunekļa balsī, taču tikai sacīja: – Nē, un ar slimu gūžu un sastieptu potīti jums vajadzēja būt lielam muļķim, lai pūlētos to darīt, vai ne?
Obrijs vārgi pasmaidīja un atkal aiztaisīja acis. Viņš tās neatvēra līdz brīdim, kad Kroids ieradās ar faetonu, taču pēc sarauktajām uzacīm un sakniebtajām lūpām Deimrels redzēja, ka viņš neguļ un nav zaudējis samaņu. Viņš nomurmināja kaut ko par to, ka pats spēs paiet ar nelielu atbalstu, kad tika pacelts augšā, taču tad Deimrels lūdza aplikt rokas viņam ap kaklu, un jauneklis paklausīja un pēc tam veltīja savu enerģiju visai sarežģītajam uzdevumam saglabāt pienācīgu gara spēku. Pārnest tik sīku un kārnu zēnu pāri laukam nenācās grūti, taču nebija iespējams iecelt viņu faetonā, nesagādājot jauneklim pamatīgas sāpes. No priorāta viņus šķīra tikai mazliet vairāk nekā jūdze, bet ceļš bija tik grambains, ka brauciens izvērtās skarbā pārbaudījumā. Jaunais cilvēks nesūdzējās, taču atkal zaudēja samaņu brīdī, kad viņu cēla ārā no faetona.
– Labi vien ir! – Deimrels jautri noteica, ienesdams viņu mājā. – Nē, nē, aizvāciet to ožamo sāli, Imberas kundze! Vispirms novilksim viņam zābakus un tad mēģināsim viņu dabūt pie samaņas. Nabaga zēns! Sadabūjiet žileti, Mārston!
Zābaku novilkšanas laikā Obrijs atguvās, taču sajutās mazliet labāk tikai tad, kad bija atbrīvots no visām drēbēm un ieģērbts saimnieka naktstērpā. Aukstā komprese, kas tika pielikta pie uztūkušās labās kājas potītes, šķiet, mazināja svelošās sāpes, kas nāca no kreisās gūžas locītavas, un ožamais sāls ļāva Obrijam pēc ilgākas rīstīšanās attapties un nopētīt apkārtni. Viņš sarauca pieri, ieraudzījis nepazīstamo Deimrelu un viņa sulaini. Tad skatiens pievērsās Imberas kundzes raižpilnajai sejai, atmiņa atgriezās, un Obrijs iesaucās piesmakušā balsī: – Ak, tagad es atceros! Es pakritu. Velns un elle! Es taču jāju kā pats nelabais!
– Ak, pat labākajiem no mums gadās nokrist! – noteica Deimrels. – Nepārdzīvojiet par to!
Obrijs atkal nolika galvu uz spilvena, lai viņu uzlūkotu. Vaigos iesitās sārtums, un viņš stīvi noteica: – Es esmu jums lielu pateicību parādā, ser. Lūdzu piedošanu! Tik liela noņemšanās nieka kritiena dēļ! Jūs droši vien uzskatāt mani par vārguli.
– Gluži pretēji. Manuprāt, jums piemīt izcila izturība. Vairāk izturības nekā veselā saprāta! Ak jūs, muļķa vientiesi! Jūs zināt, ka esat spalvas svarā! Kas mudināja domāt, ka spēsiet savaldīt tādu jaunu ērzeli kā tas bēris?
– Viņš nesāka auļot! – Obrijs noteica iekarsdams. – Es viņam ļāvu izskrieties, jādams visai nevērīgi, taču stallī nav neviena paša zirga, kuru es nespētu savaldīt!
– Vairāk izturības nekā veselā saprāta! – Deimrels pazobojās, taču ar tik saprotošu smaidu acīs, ka Obrijs nespēja apvainoties. – Un jādomā, ka daži vēl sliktāki vientieši, tādi kā mans pārvaldnieks, centās jums iestāstīt, ka šis zirgs ir pārāk spēcīgs, lai būtu jums piemērots, un ar to pietika, lai jūs sāktu jādelēt pa visu apkārtni! Jāteic, ka es būtu darījis tāpat, tāpēc negrasos jums to pārmest. Kur lai es meklēju ārstu?
– Nekur! Tas ir, man viņš nav vajadzīgs; viņš tikai iztaustīs mani un padarīs visu desmitreiz ļaunāku! Tas nav nekas… es atspirgšu, ja vien varēšu kādu brītiņu mierīgi pagulēt!
– Ak, Obrija kungs, jūs zināt, ka Lenjonas jaunkundze atvedīs pie jums ārstu, tāpēc nemaz nestrīdieties par to! – iejaucās Imberas kundze. – Un, ja runājam par to, ka varētu kļūt ļaunāk… Visi zina, ka viņš ir tikpat labs kā ikkatrs Londonas ārsts un pat vēl labāks! Tas ir doktors Bentvērts, milord. Ja Kroids nebūtu aizsaucis Nidu sev līdzi, es viņu taisnā ceļā būtu nosūtījusi uz Jorku!
– Ja viņš jau ir atvedis zirgus, tad var doties ceļā, tiklīdz būšu uzrakstījis zīmīti ārstam. Tikmēr…
– Jūs
