Kalpotāji dēvē viņu par Pridijas kundzi, lai gan nezinu, kāpēc tā, jo viņa nekad nav bijusi precējusies.
– Lai būtu Pridijas kundze. Jūs man neiestāstīsiet, ka es viņas acīs atrodos augstāk par kalpotāju! – Nevaldāmi smiekli mudināja Deimrelu paraudzīties uz Venēciju, kuras acīs viņš saskatīja neslēptu uzjautrinājumu, tāpēc noprasīja: – Kas ir? Vai es atrodos augstāk?
– Nedomāju vis, – Venēcija piesardzīgi atbildēja. – Vismaz es nekad neesmu dzirdējusi aukli sakām pat par veļas mazgātāju, ka viņu apēdīs vardes!
Viņš iesmējās. – Augstais Dievs, vai tāds liktenis gaida mani?
Juzdamās iepriecināta par to, ka arī lords smejas par šo absurdu, Venēcija viņam uzsmaidīja un sacīja: – Jā, turklāt jūsu pēcnācēji kļūs par kāpuru laupījumu.
– Ak, pret to man nav iebildumu! Lai mani pēcnācēji tiek kāpuriem!
– Nē, kā jūs varat runāt tik muļķīgi? Ar tiem taču ir domāti jūsu bērni!
– Bez šaubām! Ikvienu manu ārlaulības bērnu kāpuri var dabūt līdz ar manu svētību, – viņš atcirta.
– Mazie nabadziņi! – Venēcija noteica, pēc brīža domīgi piebilzdama: – Nevarētu gan teikt, ka ir viegli iztēloties, kādu kaitējumu viens kāpurs varētu viņiem nodarīt.
– Vai zināt, ka esat ļoti savāda meitene? – viņš piepeši iejautājās.
– Kāpēc? Vai es pateicu kaut ko nevajadzīgu? – Venēcija visai satraukti iejautājās.
– Gluži otrādi. Baidos, ka to izdarīju es.
– Vai tiešām? – Viņa sarauca pieri. – Ārlaulības bērni? Nu, tā bija mana vaina, ka es vispār pieminēju jūsu bērnus. Es taču zinu, ka jūs neesat precējies. Vai jūs… Nē.
Viņa lūpas notrīsēja, tomēr viņš nopietni atbildēja: – Katrā ziņā es neko par to neesmu dzirdējis.
Par atbildi Venēcija šķelmīgi pasmaidīja. – Jā, es gribēju jums to jautāt, – viņa atklāja. – Lūdzu piedošanu! Redziet, es tik reti runāju ar kādu, izņemot Obriju, ka sabiedrībā aizmirstu domāt līdzi tam, ko saku.
– Nevaldiet savu mēli manis dēļ! – Deimrels noteica, ievezdams meiteni ēdamzālē. – Man patīk jūsu tiešums, un es neciešu jaunkundzes, kuras sarkst un bālē!
Venēcija apsēdās Imbera atvilktajā krēslā. – Nez vai es kādreiz pat zaļajā jaunībā esmu tā darījusi.
– Un tas bija tik sen! – Deimrels noteica, nopētīdams viņu.
– Tagad man ir jau divdesmit pieci.
– Ticēšu jums uz vārda, tomēr apgaismojiet mani! Vai jums nepatīk mans dzimums, vai arī jūs esat nodevusi zvērestu dzīvot celibātā?
– Man gribētos, lai jūs mani nesmīdinātu tieši tad, kad es ēdu zupu! Es gandrīz aizrijos! Skaidrs, ka ne!
– Tādā gadījumā Jorkšīras puišiem jābūt lieliem tūļām! Šķiet, ka zupa sastāv tikai no sīpoliem, tāpēc nebrīnos, ka jūs aizrijāties. Un, cik redzu, – viņš noteica, nopētīdams dažādos ēdienus, kas bija salikti uz galda, – tālāk mūs gaida kaut kas vēl ļaunāks. Pie joda, kas tā par putru, Imber?
– Teļa gaļa, milord, ar bešamela mērci… Imberas kundze nebija gatava viesiem, – Imbers atvainodamies noteica. – Taču te ir jērgaļa mīklā un irbes otrajā ēdienā, ar franču pupiņām un sēnēm, un… un augļu trauks, par kuru Imberas kundze lūdz jums piedošanu, jaunkundz. Lords nemēdz ēst saldumus, tāpēc viņa nebija pagatavojusi ne krēmu, ne želeju, un, kā jūs zināt, jaunkundz, tādas lietas prasa laiku.
– Es esmu pārsteigta par to, kā nabaga Imberas kundze spējusi sagādāt tik daudzus ēdienus, – Venēcija uzreiz atbildēja. – Ar tādu sajukumu mājā viņai noteikti nebija neviena brīva brītiņa! Lūdzu, pasakiet viņai, ka man ārkārtīgi garšo teļa gaļa, bet nepavisam negaršo želeja!
Deimrels uzlūkoja viņu ar smaidu acīs. Kamēr Imbers vāca nost tukšos zupas šķīvjus, viņš ierunājās: – Jūsos viss ir skaists, jūsu seja, jūsu vārds un jūsu izturēšanās. Pastāstiet man par savu dzīvi! Kāpēc es neesmu redzējis jūs agrāk? Vai jūs nekad nebraucat uz Londonu?
Venēcija papurināja galvu. – Nē, lai gan varbūt es to darīšu, kad Obrijs nākamgad iestāsies Kembridžā. Ja runājam par manu dzīvi, tad te ir tikai viena atbilde… Nav nekā stāstāma, milord!
– Vai tas nozīmē, ka jūs dzīvojat ilgās? Ceru, jūs negrasāties man iestāstīt, ka esat iegrimusi melanholijā, jo es varētu apzvērēt, ka jums tādas nav!
– Žēlīgais Dievs, skaidrs, ka ne! Bet visu savu mūžu es esmu nodzīvojusi Anderšovā un neesmu izdarījusi neko tādu, kas būtu sarunas vērts. Jūs varētu man pastāstīt kaut ko par savu dzīvi!
Deimrels aši pacēla skatienu no pasniedzamā ēdiena, un viņa acis satumsa. Venēcija uz to atbildēja, jautājoši saraukdama pieri, un redzēja, kā vīrieša lūpas savelkas smīnā, kas viņu padarīja līdzīgu Korsāram. – Nedomāju vis, – viņš sausi novilka.
– Vismaz kaut ko! – Venēcija nepacietīgi iesaucās. – Nevar būt, ka esat nodzīvojis visu savu dzīvi, nonākot muļķīgās nepatikšanās!
Neglītais vaibsts nozuda, un Deimrels izplūda smieklos. – Varat būt droša, ka lielāko daļu no tās! Ko jūs īsti gribētu dzirdēt?
– Man gribētos uzzināt par vietām, kuras jūs esat apceļojis. Jūs taču esat daudz ceļojis, vai ne?
– Jā gan!
– Es apskaužu jūs par to. Man allaž ir gribējies to darīt. Uzdrošinos apgalvot, ka man tas nekad neizdosies, tāpēc ka uz vientuļām sievietēm attiecas daudzi aizliegumi, tomēr es vēl aizvien turpinu sapņot par visām tām svešajām vietām, par kurām lasu grāmatās.
– Nē, nē, nedariet tā! – viņš lūdzās. – Ticiet man, tādi sapņi ir kā sēklas, no kurām izaug dīvainības! Tas var beigties tāpat kā tai nabaga Stenhopai, kura sāka komandēt nelabi smirdošu beduīnu ordas!
– Varat ticēt, ka tas man nedraud! Izklausās visai nepatīkami un tikpat garlaicīgi kā mana līdzšinējā dzīve. Jūs pieminējāt lēdiju Hesteri. Vai esat viņu kādreiz sastapis?
– Jā, Palmīrā… aizmirsu, kurā gadā. Trīspadsmitajā? Četrpadsmitajā? Tas nav svarīgi.
– Vai bez Levantes jūs esat bijis arī Grieķijā? – Venēcija pajautāja.
– Jā gan. Vai jūs apgūstat klasiku?
– Nē, es ne, bet Obrijs gan. Lūdzu, pastāstiet viņam par to, ko esat redzējis Atēnās! Viņš par tādām lietām var parunāt tikai ar
