līdz nāvei? Ak, lūdzu, pasakiet man, ka tā ir patiesība un viņš nav nopietni savainojies!
Pagāja kāds brīdis, iekams lords atbildēja un palaida vaļā meitenes plaukstas. Vecā, izbalējušā kleitā, ar nekārtīgi zem cepures sabāztiem matiem un pietvīkušu seju viņa bija Deimrelam izskatījusies neparasti skaista; tagad viņa bija ģērbusies vienkārši, taču apburoši – bāli dzeltenā muslīna kleitā un nebalinātu salmu cepurē, kuras priekšdaļa veidoja ietvaru viņas burvīgajai sejiņai, kas nebija nedz pietvīkusi, nedz sašutusi, bet uzsmaidīja viņam neslēptā draudzīgumā un lika elpai aizrauties. Neapzinādamies, ka turpina turēt meitenes plaukstas pārāk ciešā tvērienā, viņš stāvēja sastindzis līdz mirklim, kad aukle atsauca viņu īstenībā ar nokremšļošanos zīmīgā un draudīgā manierē. Tad Deimrels ātri atguvās un ierunājās:
– Ak jā, Lenjonas jaunkundz! Uzskatu, ka tā ir tīra patiesība, taču, lai arī man ir zināma pieredze ar lauztiem kauliem, es neko nezinu par jūsu brāļa veselības problēmām, tāpēc iedomājos, ka nenāks par ļaunu aizsūtīt pēc ārsta. Ceru, ka nepaies ilgs laiks un viņš ieradīsies. Tikmēr jūs droši vien nepacietīgi vēlaties ieraudzīt zēnu. Es tūlīt pat vedīšu jūs pie viņa.
– Pateicos! Kā jūs redzat, es esmu paņēmusi līdzi mūsu aukli, un viņa vēlas palikt šeit, lai parūpētos par Obriju, ja drīkst.
– Ak, tas ir lieliski! – Deimrels noteica, uzjautrināti pasmaidīdams par stīvās moralizētājas naidīgo acu skatienu. – Jūs labi zināsiet, ko darīt, un kopā ar jums viņš jutīsies gandrīz kā mājās.
– Vai viņam ļoti sāp? – Venēcija satraukti ievaicājās, kad Deimrels ieveda viņu mājā.
– Nē, nu vairs ne. Es iedevu viņam mazliet opija tinktūras, un izskatās, ka viņš jūtas ciešami. Diemžēl būs mazliet miegains.
– Opija tinktūru? – Venēcija iesaucās. – Ja viņš bija ar mieru norīt to, tas nozīmē, ka viņš briesmīgi cieta! Obrijs nekad nelieto tādas zāles, pat ne visvājākos opiātus, lai aizmigtu, ja sāk sāpēt gūža!
– Viņš nepavisam to nenorija no laba prāta, varat man ticēt! – Deimrels atbildēja, vezdams meiteni cauri akmens plāksnēm izliktajam vestibilam uz kāpņu pusi. – Es cienu viņa nostāju, taču būtu muļķīgi ļaut viņam tēlot spartiešu jaunekli situācijā, kad ciešanu avots, ja vien es ļoti nekļūdos, drīzāk ir bailes par to, ka viņš varbūt kļuvis par invalīdu, nevis zilumi un sasitumi. Vismaz tā es spriedu!
– Jums bija pilnīga taisnība, – Venēcija piekrita. – Taču, ja vien jūs neiebarojāt zāles viņam ar spēku, ko jūs, cerams, nedarījāt, es nespēju iztēloties, kā jūs pierunājāt viņu tās iedzert, jo es nepazīstu otru tik spītīgu cilvēku kā viņš!
Deimrels iesmējās. – Nē, nē, man nenācās ķerties pie vardarbības! – Runājot viņš atvēra durvis uz Obrija istabu un nostājās malā, lai ielaistu Venēciju iekšā.
Obrijs gulēja lielā gultā ar baldahīnu un bija ģērbies naktskreklā, kas izrādījās viņam vairākus izmērus par lielu, – viņš atgādināja ēnu, tomēr likās mazliet atguvis sejas krāsu. Sajutis māsas pirkstu uz rokas, viņš atvēra acis, miegaini viņai uzsmaidīja un nomurmināja: – Muļķīgi! Es esmu tikai uzsitis pāris zilumus, mana dārgā, nekā nopietna! Man šķiet, es viņu pārslogoju. Tas ir, Rufusu.
– Labāk paklusē! – Venēcija sirsnīgi noteica.
– Es zinu. Deimrels apgalvoja, ka man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta. – Viņa skatiens pievērsās auklei, kura, nolikusi uz grīdas piekrautu ceļasomu, sāka atbrīvoties no cepures kā cilvēks, kas ir apņēmies palikt pie Obrija neatkarīgi no tā, kādas tam varētu būt sekas. Obrijs aizsmakušā balsī nočukstēja: – Ak nē, mans Dievs! Kā tu varēji, Venēcij? Ved viņu projām! Lai velns par stenderi paliek, ja es ļaušu viņai rosīties ap mani, it kā es būtu kāds zīdainis!
– Nepateicīgais zellis! – piezīmēja Deimrels. – Jūs dabūtu, ko gribētu, ja aukle uzklausītu jūsu teikto un atstātu jūs manā žēlastībā! Man noteikti vajadzētu jūs piekaut.
Par lielu izbrīnu Venēcijai, šī piebilde ne tikai neaizvainoja Obriju, bet pat lika viņam pasmieties. Pagriezis galvu uz spilvena tā, lai varētu uzlūkot Deimrelu, viņš sacīja: – Un kā jums tas patiktu, ser?
– Stipri vien, patiešām! Jums ir vairāk paveicies, nekā jūs pats to nojaušat.
Obrijs savilka seju grimasē, taču, kad Deimrels bija izgājis no istabas, viņš noteica: – Man viņš patīk, vai zini? Pasaki viņam visu, ko pienākas teikt, labi? Nedomāju, ka es būtu to izdarījis, lai gan vajadzētu.
Venēcija nomierināja brāli, un viņš atkal aizvēra acis. Drīz Obrijs bija iemidzis, tāpēc Venēcijai nekas cits neatlika kā vien sēdēt un gaidīt doktora Bentvērta ierašanos, kamēr aukle izkravāja ceļasomu, cieši sakniebusi lūpas nosodījuma pilnā izteiksmē vai dažkārt tās pavērusi, lai nočukstētu Venēcijai domātus brīdinājumus par krišanu ļaundaru lamatās. Pēc brīža Imberas kundze viņu aizveda uz blakus esošo ģērbistabu, un Venēcija varēja kavēt laiku pēc saviem ieskatiem. Viņai nebija citas nodarbošanās kā vien apceres, un pa logu varēja redzēt novārtā pamestu dārzu rudens saules staros. Domās to izravējusi, sastādījusi dobēs savus iemīļotākos augus un norīkojusi pāris vīriešus pie mauriņa pļaušanas, viņa ieprātojās, cik ilgi vajadzēs tā sēdēt bez darba. Venēcija baidījās, ka varētu paiet ne mazums laika – Jorka atradās divpadsmit jūdžu attālumā, un bija vairāk nekā iespējams, ka aizņemtais ārsts nevar nekavējoties steigties pie Obrija.
Kad aukle atgriezās istabā, Venēcija ar prieku konstatēja, ka viņas bargā sejas izteiksme ir mazliet atmaigusi. Aukles uzskati par Deimrela morāli un pārliecība par to, ka viņa gals varētu kļūt par mācību citiem grēciniekiem, palika nemainīga, taču zināmā mērā viņu nomierināja atklājums, ka Deimrels licis Imberas kundzei ne vien uzklāt auklei gultu ģērbistabā, bet arī izpildīt jebkādus viņas norādījumus. Vēl vairāk, viņa sulainis pretēji gaidītajam bija nevis kāds glums nekauņa, bet gan ļoti cienījams vīrs, kurš izturējies pret aukli ārkārtīgi pieklājīgi, pakļāvies viņas norādēm un lūdzis atļauju palīdzēt slimnieka aprūpē. Izskatījās, ka aukle ir labprāt piešķīrusi sulainim šo godu, bet palika noslēpumā iemesli – vai viņa to darījusi tāpēc, ka pārliecinājusies par kalpotāja taktu, vai tāpēc, ka Obrijs neapšaubāmi pretotos jebkādiem mēģinājumiem padarīt viņu par kopjamu slimnieku. Aukle centās iegalvot Venēcijai, ka viņai nepavisam nav jāuzturas priorātā kaut vienu lieku sekundi. Tanī mirklī Obrijs pamodās visai neapmierināts un sūdzējās, ka viņam ir karsti, neērti un griboties dzert. Aukle nosprieda, ka tā ir izcila izdevība nomainīt Deimrela neķītro naktskreklu ar kādu no Obrija ģērbiem, tāpēc pasauca palīgā Mārstonu un bija iegrimusi darbos, kad Deimrels ienāca istabā, lai uzaicinātu Venēciju kopā nobaudīt vakariņas. Pirms vēl aukle bija aptvērusi šādas rīcības nekaunību, uzaicinājums jau bija pieņemts un Deimrels veda Venēciju ārā no istabas.
– Pateicos jums! – Venēcija noteica, kad viņš aizvēra durvis. – Jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad nabaga aukle pārmeta Obrijam apnicīgo gaušanos un nepaguva aizdomāties par to, ko varētu darīt es!
– Jā, šo šķērsli man neizdotos tik
