saprata, ka esmu ieradies savā labākajā tērpā. – Nekad, Jūsu Gaišība.
– Tev nepieciešamas jaunas drēbes. – Hercogs uz mirkli pieskārās manai piedurknei un tad paberzēja pirkstus kopā, it kā saspiestu blusu. – Tiklīdz būs gatavs pirmais apģērbs, tu iemetīsi šo lupatu ugunī.
Es domāju par medaļu. – Manas drēbes man ir svarīgas.
Ģimene daudz upurēja, lai es varētu…
– Džefrij! – Tēvs piebikstīja man ar pirkstu. – Priecājies par saimnieka dāsnumu. Jūsu Gaišība, sakiet kaut vārdu, un es noplēsīšu drēbes viņam no muguras.
– Neraizējies, Džon. Tavs dēls ir uzticīgs vietai, no kuras cēlies. Ceru, ka reiz viņš būs tikpat padevīgs man. – Bakingems pamāja, liekot tēvam nocelt mani no galda. Hercoga zīmoggredzens gaismā uzmirdzēja.
Tēvs strauji nolika mani uz grīdas, satvēris tik cieši, ka man sāpēja ribas. Ja hercogs sūtītu mani atpakaļ uz mājām, es saņemtu vēl citus zilumus.
– Piedodiet, es nevēlējos jūs aizvainot. Turpmāk uzvedīšos labāk, – es solīju.
– Neapšaubāmi. Galmā nav vietas miesnieka dēlam. Tev nāksies radīt jaunu Džefriju Hadsonu, kurš pratīs runāt ar valsts ietekmīgākajiem augstmaņiem. Viņi apmeklē bagātīgākās dzīres, mājo greznākajos namos, un pat dārgākās izklaides viņiem šķiet garlaicīgas. Tavs pienākums būs panākt, lai karaliene pat slēptāko pārdzīvojumu mirkļos nespētu justies laimīga bez tevis. Tev jāiegūst sava vieta; tu būsi nevis galma nerrs, bet gan karalienes ēna.
Es nepratu runāt pat ar slaucēju, jo baidījos, ka viņa par mani smiesies. Tagad man vajadzēs smīdināt augstmaņus un diženāko sievieti visā valstī. Ja nu es karalienei nepatikšu?
Hercogs sakļāva pirkstus jumtiņā un pielika tos pie lūpām. Mani pārsteidza tas, cik smalki veidotas ir viņa plaukstas. – Mums jāatrisina vēl viens jautājums, Džefrij Hadson. Cik tu esi vērts? Tavs tēvs man ieteicis pirkt suņus un vēršus, kas nodrošinātu labāko izklaidi. Kā tu izklaidēsi skatītājus vēršu bedrē, ko mēs dēvējam par galmu?
– Džefrijs savāc apaļu summiņu, dejojot savā feju būrī, – tēvs ieminējās.
– Feju būrī? – hercogs painteresējās.
– Tā Džefrijs pelnīja sev maizi. Es viņu aiznesu uz pilsētas laukumu putnu būrī, ko viņa māsa izrotāja ar ziediem, pakāru būri uz dzelzs āķa un apgalvoju, ka viņš ir feju valdnieks. Kad cilvēki sameta pietiekami daudz monētu, mēs atvērām durvis. Viņš dejoja, un viņa brālis Semjuels tikmēr pūta stabulē.
Kaut gan es necietu mirkļus, kad cilvēki mani bikstīja, tobrīd es labprāt attaptos pazīstamajā būrī. Tas nozīmētu, ka vakarā es atkal gulēšu bēniņos kopā ar Semjuelu.
Hercogs no naudas maisiņa izvilka monētu sauju un iebēra tēva alkatīgajā plaukstā. Tēvs iepleta acis un salieca pirkstus ap mirdzošo kaudzīti; aiz viņa nagiem melnēja asinis, ko nekad nevarēja notīrīt.
– Atgriezies pie saviem suņiem, Džon Hadson, – Bakingems pavēlēja. – Tavā makā parādīsies vēl dažas monētas, ja šis kucēns cīņas laukumā pratīs sevi pierādīt.
Mani pārņēma izbailes. Es lēnām tuvojos tēvam, pēdējai saiknei ar zināmo dzīvi. – Tēv, pasaki Semjuelam, ka es neaizmirsīšu lūgties, un Enai, ka viņa var paņemt sev lenti no feju būra, un Džonam…
Es nezināju, kādas atvadas sūtīt vecākajam brālim. Kopš aiziešanas no mājas Džons likās svešāds, tikpat noguris kā mūsu tēvs.
– Tev jādomā par kaut ko svarīgāku nekā skārņu ļaudīm, – tēvs atgādināja. – Klausi hercogam, Džefrij. – Viņš noliecās, lai uzsistu man pa plecu, bet viņa plaukstas bija pilnas ar monētām.
Veltījis man vainīgu skatienu, tēvs grīļīgi izgāja no istabas un atstāja mani pie hercoga. Bakingems apsēdās, paņēma spalvu un sāka rakstīt, un es sažņaudzu rokas dūrēs. Hercogs bija beidzis mūsu sarunu; kas man tagad jādara? Apzeltītais pulkstenis stūrī nozvanīja, un es satrūcies ievilku elpu. Bakingems pacēla galvu, saraucis pieri. – Ej, ej!
– Diemžēl man nav ne jausmas, kurp jāiet, Jūsu Gaišība.
– Vai man vajadzētu vest tevi aiz rokas? Ej un gatavojies pavadīt laiku karalienes sabiedrībā. Jāšuj drēbes, jāapgūst uzvedības noteikumi, jāizskaidro attiecības. Kad būsi pierādījis savu vērtību, tev vajadzēs iemācīties vēl smalkākas mākslas.
Kādas gan? Es vēl joprojām nesapratu, ko darīt, bet izdzirdu kādu skrāpējamies pie durvīm.
– Ienāciet! – Bakingems pavēlēja. Durvis atvērās, un parādījās kalpotājs greznā livrejā.
– Jūsu Gaišība, kāda dāma lūdz tikšanos. Viņa ieradusies pārāk agri. – Es palūkojos uz durvīm, gaidot iespēju nemanītam pazust.
Bakingems saknieba lūpas. – Vai mana sieva devās izdalīt žēlastības dāvanas kā paredzēts?
– Hercogiene jau sen pameta muižu, Jūsu Gaišība. Vai man sūtīt kādu viņai pakaļ?
– Nē! – hercogs steigšus attrauca. – Es nevēlos liegt mūsu rentniekiem viņas gādību. Viņa par zemniekiem ļoti rūpējas.
Atskanēja smiekli, kas līdzinājās sudraba zvārgulīšiem, un istabā ienāca zelta krāsas satīnā ģērbusies sieviete, aizšķērsojot man atkāpšanās ceļu. Cimdotajā rokā viņa turēja briežādas maisiņu. Kapuce slēpa matus, atklājot tikai vienu tumši brūnu cirtu, bet seju no deguna līdz pierei aizsedza ziemīgi balta maska ar ziliem dārgakmeņiem. Vai kaut kas noticis ar viņas ādu?
Okemā es biju redzējis, kā baku izrētotie cilvēki ieraujas sevī. Toties šī sieviete aizņēma vairāk telpas, nekā pienācās viņas smalkajam stāvam. Skatienam atklāto sejas daļu nebija iespējams aizmirst. Pilnīgās lūpas bija nokrāsotas tik tumši sarkanā tonī, kādu es dabā nebiju redzējis, un pie mutes kaktiņa ievilkusies bedrīte. Acis mirdzēja aiz slīpajiem maskas izgriezumiem, it kā viņa apjaustu kādu noslēpumu un pārējā pasaule būtu pārāk garlaicīga, lai to saprastu.
– Šķiet, ka hercogienes rūpes par Ratlendas nabagiem jūs pārsteidz, Jūsu Gaišība. – Viņa nometa maisiņu uz tuvākā krēsla. – Kad viņas brāļi krita par upuri Flauersu mātes burvestībām, jūsu sieva zināja, ka Ratlendas izmisušie būs viņas gādībā.
Bija dzirdēts, ka Ratlendas grāfa dēlus atriebjoties nolādējusi kalpone un viņi savārguši. Arī hercogiene gandrīz nomira.
– Tas ir, muiža būs viņas vīra gādībā, – Bakingems izlaboja.
– Bagātība jebkuru sievieti padara skaistu godkārīga vīrieša acīs, – viņa sacīja. Hercogs piecēlās un tuvojās viņai. – Es nebrīnos, ka Ratlendas grāfs bija apņēmies nepieļaut, lai viņa mīļotā meita iekrīt zelta mednieka ķetnās. Viņš noteikti jutās atvieglots, redzot savu
