savas jaunās drānas. Stikla kausi mani mulsināja, un slidenā virsma bija pārāk plata, lai es varētu to droši satvert.
Astotajā dienā, ko pavadīju Vēra pārmetošā skatiena pavadībā, viņš noteica, ka es nesaņemšu ne pilienu valgmes, ja vien nedzeršu, kā izsmalcinātam galminiekam piedien. Es biju izslāpis, mani pirksti sāpēja, un es izmisīgi vēlējos garus nagus, ko iecirst stiklā. Tā būtu vienīgā iespēja, kā noturēt kausu. Par spīti visām manām pūlēm, kauss pamazām slīdēja ārā no tvēriena. Zaudējis pacietību, es to iesprostoju starp abām plaukstām tāpat kā alvas krūzi, ko mēs abi ar Semjuelu izmantojām mājās. Iedzēris lielu malku vīna, es nometu kausu uz galda, iekams Vērs paguva to izraut man no rokām.
Kad Vērs ierunājās, viņa balss bija bīstami klusa. – Tu laikam nesaproti, cik sarežģītā stāvoklī esi nokļuvis. Francijas galminieku iecienītā nodarbe ir meklēt trūkumus angļos, it īpaši valdniekā. Vai tiešām tu domā, ka gūsi panākumus, ja nespēj pat pacelt kausu pie lūpām?
Es centos savaldīties. – Manas plaukstas ir pārāk mazas, lai aptvertu kausu. To nav iespējams mainīt, ja vien nevarat pagarināt manus pirkstus.
Tobrīd es atcerējos reizes, kad Džons centās mani izstiept, lai es vairāk līdzinātos citiem zēniem. Brālis slepus ieveda mani skārņos un pacēla, lai es varētu ieķerties dzelzs āķos, kas iestiprināti sijās. Es karājos kā gaļas liemenis, līdz kauli gandrīz izlūza no locītavām, un brālis satvēra mani ap vidu. Viņš izmantoja visu savu svaru, līdz mani svelošie pirksti atslāba un mēs abi novēlāmies uz mūra grīdas.
– Hadson! – Vēra balss atsauca mani īstenībā pie mirdzošajiem galda piederumiem, tomēr šī greznība negaisināja manas atmiņas par āķiem, kas kļuva arvien slidenāki, un drebošajām rokām. Es vēl joprojām dzirdēju Džona balsi: “Vai tu gribi visu mūžu pavadīt šāds? Es tev nevaru palīdzēt, ja tu guli uz grīdas un brēc kā zīdainis!”
– Tu nedrīksti turēt kausu kā niekkalbis, kas nupat iznācis no skārņiem! – Vērs atkal piepildīja kausu, atrāva manus pirkstus no stikla un spēji piespieda plaukstu pie galda. Viņa seja bija tik tuvu, ka es redzēju savilkto ādu ap acs apsēja malām. – Mēģini vēlreiz un izmanto tikai vienu roku, citādi es pienaglošu tavu piedurkni pie galda.
Man gribējās iešļākt vīnu viņam sejā un aizsoļot, kā rīkotos citi vīri, diemžēl es biju jau apguvis pieredzi, ka mana auguma cilvēkam tādi žesti neko nedod. Tie mani tikai apkaunoja vēl vairāk.
Es satvēru kausu tikpat cieši kā Džona āķi. Plaukstas sviedri sajaucās ar mikluma lāsēm uz stikla, un kauss piepeši izsprāga no mana tvēriena kā lingas mests.
Pirms pārcelšanās pie hercoga es nekad nebiju dzirdējis stiklu sašķīstam, nebiju tam pieskāries. Vērs apcirtās un gandrīz salauza manu plaukstas locītavu, bet paguva to atlaist.
Mēs abi skatījāmies uz lauskām.
– Nejēga! Vai apjaut, cik tas kauss maksāja?
Šausmu pārņemts, es lūkojos uz sabojāto kausu. – Kas ar mani notiks?
Vērs atkal pievērsās man, ar visu augumu pauzdams aizkaitinājumu. – Tevi nepērs, kaut gan esi to pelnījis. Es patlaban esmu tik bargs tevis paša labad. Ir ļoti svarīgi, lai tu iepatiktos karalienei, un man dotas tikai dažas dienas tev iemācīt visu, ko galminieku ģimenes gadiem ilgi bāž saviem bērniem galvā. – Vērs gariem soļiem pagāja nost. – Viņa Gaišība pieprasa no manis neiespējamo. Hm… vai kādreiz ir bijis citādi?
Lai nedaudz atpūstos no savām bezspēka dusmām, Vērs aizveda mani pie cita vīra. Tam bija uzdots darināt manu kostīmu brīdim, kad es iepazīšos ar karalieni. Es ļāvos jaunām mocībām.
Man ausīs džinkstēja no āmura triecieniem pa dzelzi, kad kalējs pielāgoja ķiveri un krūšu bruņas. Tiklīdz viņš izlaida mani no karstās smēdes, spīdzināšana kļuva vēl baisāka. Drēbnieki ieģērba mani kamzoļos ar vaļa kauliem un zābakos, kas spieda. Vēlāk Vērs man pasniedza krēmkrāsas briežādas gabalu ar desveidīgiem uzkumpumiem priekšā un aizmugurē. No vidus nokarājās siksnas un sprādzes. – Tā ir hercoga dāvana, – viņš sacīja, kad es ieraudzīju bērnu izmēra kāpšļus. – Karalis un karaliene medībās stundām ilgi sēž zirgā. Tev nāksies jāt viņiem līdzi.
– Segli ir skaisti, – es piekritu. – Tomēr es dodu priekšroku savām kājām.
– Zirga mugurā tu būsi tikpat ātrs kā pārējie, – Vērs atgādināja.
– Tas mani noteikti sajūsminās tās dažas minūtes pirms brīža, kad zvērs mani samīdīs.
Vērs gandrīz pasmaidīja. – Šie nav parasti segli. Ieliec roku šeit. – Viņš norādīja uz vietu, kas izskatījās pēc seglu priekšpuses. Briežādas loksnītes bija savītas rombos un nostiprinātas ar metāla kniedēm. Es paklausīju. – Tur ir sprauga, kur noslēpt ziņojumus. Vai vari to atrast?
Es sataustīju vilnas kumšķi, pakustināju pirkstus un pārsteigts jutu, ka tie ieslīd tukšā dobumā.
– Varbūt tevi kāds pārmeklēs, bet droši vien neiedomāsies izjaukt seglus. Es liku iestrādāt spraugu priekšā; ja kāds redzēs tavu rosīšanos, tad neko ļaunu tomēr nepadomās.
Ideja, ka vajadzēs sēdēt zirgā, bija pietiekami biedējoša, bet es pat nespēju iztēloties, ka jājot varētu kaut ko darīt ar nāvējošu vēstuli. – Kas notiks, ja es nometīšu ziņu?
– Ja tev paveiksies, es tevi nogalināšu ātri. Tas būs nepieciešams, lai aiztaupītu tev spīdzināšanu un neļautu nodot Viņa Gaišību. Ja es tevi nesasniegšu pirmais, tev nāksies stiepties uz moku rata un mirt nodevēja nāvē. Iesaku izmēģināt, kā jāslēpj vēstules, lai nekas no tā visa nepiepildītos.
Es pamāju. Mute likās izkaltusi.
Viņš pavadīja mani līdz hercoga staļļiem un nodeva jāšanas pasniedzējam, kurš mācīja Viņa Gaišības bērnus. Zirgupuisis uzlika manus jaunos seglus zirgam, kura nāsis līdzinājās miklai liesmai. Viņš uzcēla mani dzīvniekam mugurā un iesprādzēja kājas ādas siksnās.
– Turies pie zirga ar ceļgaliem! – skolotājs pavēlēja. Kā lai to izdaru, ja manas kājas stiepjas taisni uz abām pusēm kā krāsns kruķi?
Jāt bija grūti, bet vienlīdz sarežģīti bija nokāpt no šī muskuļu kalna, kas alka atriebties par visām reizēm, kad jāšanas pasniedzējs lika man izmantot pātagu. Piektajā apmācību dienā es vilku kāju pār zirga muguru, paļaudamies uz puisi, kuram vajadzēja noķert mani aiz padusēm un palēnināt kritienu. Taču, tiklīdz es zaudēju atbalstu, glābējas rokas pazuda, un es nokritu zem pakaviem.
Pret zemi es atsitos tik spēcīgi, ka nespēju paelpot, kamēr kārpījos prom no zirga kājām.
Kāds dusmīgs iekliedzās: – Nejēga! Palīdzi viņam!
Zirgupuisis satvēra mana kamzoļa apmali un aizsvieda mani tālāk. Es aizslīdēju pa zemi un ietriecos sārtā ūdenskritumā. Tikai pēc mirkļa es sapratu, ka esmu iepinies sievietes tērpā. Es atliecu galvu, bet pasaule man apkārt vēl joprojām griezās.
– Tev tika pavēlēts iemācīt viņam
