uz kalpotāju galdiem krājās ēdiena atlieku kaudzes no hercoga mielasta, bet mans vēders sažņaudzās krampjos, kad es saodu svešādo kanēļa un safrāna mērcēs sautēto zušu aromātu, un es neko nespēju pagaršot. Tiklīdz radās iespēja, es aizbēgu no galda, vainas apziņas pārņemts. Es domāju tikai par savu izvārdzināto ģimeni – tēvs dalīja ēdienu atkarībā no svarīguma. Sev viņš piešķīra lielāko devu, pēc tam Džonam, Semjuelam, mātei un Enai. Katra šķīvja saturs bija arvien niecīgāks, un man palika tikai daži kumosi.
Vai viņiem šonakt ir pilns vēders? Vai tēvs nopircis gaļas gabalu, nosvinot dēla pārdošanu?
Kad hercoga kalpotāji bija pamielojušies, es paliku viens. Man nebija noskaņojuma doties izpētes gājienā, un es tikai palūkojos ārā pa logu, cerot ieraudzīt kādu gaismas dzirksti no pilsētas. Beidzot noguris, es aizgāju līdz kalpotāju spārnam. Bakingems bija teicis, ka Uriēls Vērs no rīta uzmeklēs mani tālākajā istabā uz ziemeļiem. Kad atvēru attiecīgās durvis, man pievērsās ducis cilvēku.
Man tuvojās jauns vīrietis, dažus gadus vecāks par mani. – Mēs tevi gaidījām, Džefrij Hadson. Mums abiem piešķirta gulta zem loga.
Labprātāk es saritinātos uz grīdas kā tēva suns, nevis gultos blakus svešiniekam, tomēr nedrīkstēju to atklāt. Nedaudz pieklibodams, vīrietis aizveda mani līdz greznākajai gultai, kādu biju redzējis. Pārējie kalpotāji vēroja mani no otras istabas malas. – Es esmu Klemijs Votsons, – vīrietis noteica, kad es noāvu kurpes. Tās bija notraipītas pēc iešanas garām kautuvei, kaut gan es centos neiekāpt asinīs un mēslos. Svešinieks pakasīja sausās ādas laukumiņu zem zoda. – Puiši gribēja vilkt lozes, un zaudētājam nāktos gulēt tev blakus. Viņi baidās, ka tevi apzīmogojis sātans.
Vismaz nevajadzēs raizēties par kādu mēģinājumu izdzīt no manis ļaunumu, naktī smacējot mani ar spilvenu. Kalpotāji neuzdrošinātos izraisīt Bakingema dusmas. – Žēl, ka tu izvilki īsāko salmiņu, – es noteicu.
– Nē, es pats pieteicos gulēt tev blakus.
– Vai tu nebaidies no manis?
– Varbūt sākšu, kad satumsīs. – Viņš atplauka platā smaidā, atklājot nolauztu priekšzobu, kas līdzinājās zāģim.
Es novilku šoses un cerēju, ka viņš atgriezīsies pie saviem biedriem un liks mani mierā. Tuniku es nolēmu paturēt mugurā, lai kāds to neaiznestu, klausot Bakingema pavēlēm. Ja hercogs uzstās, ka manas drēbes jāsadedzina, man vajadzēs izgriezt un paslēpt Semjuela medaļu. Bet es vēlējos paturēt apģērbu; tas smaržoja pēc mājām.
Klemijs kā vērtēdams nopētīja mani, kaut gan es centos viņam nepievērst uzmanību. – Ir jau iespējams, ka sātans tevi tiešām samazinājis. Bet es jutos parādā Kurkulim, tāpēc tevi pieņēmu.
Viņš klusēja, acīmredzami gaidīdams jautājumu par šī dīvainā vārda īpašnieku, un es beigu beigās nespēju pretoties. – Kurkulim?
– Tā bija mana jaunākā māsa. Viņa piedzima tik sīciņa, ka vecāmāte lika mātei zīdīt mani, nevis mazuli. Tā mēs ietaupīšot maizi. Es atteicos ēst, ja viņa nedeva pienu arī Kurkulim, un tāpēc māsiņu uzticēja man. Labi, ka tava māte tevi baroja.
Es atcerējos izsalkumu, kas naktīs grauza vēderu, līdz Semjuels iedeva man paslēptās garozas no savas daļas.
– Vecā Gabija Jeitsa paziņoja, ka dēmoni skāruši manu māsu, – Klemijs turpināja. – Man gan bija vienalga, es tikai priecājos, ka viņa ir dzīva. Man nepatiktu redzēt visādus muļķus baidāmies no viņas gultas.
– Kas ar viņu notika?
– Viņa nomira. Bet vecāmāte teica, ka viņa devusies pie eņģeļiem, vispirms iepazinusi brāļa mīlestību. Tas ir vairāk, nekā dots daudziem citiem. Starp mums ir maz tādu, kas apraud zaudētu barojamu muti.
Šis vīrs šķita labestīgs, bet es baidījos, ka viņš pļāpās visu nakti, ja es to pieļaušu, tāpēc saritinājos gultā. – Es esmu ļoti noguris.
– Protams, – Klemijs sacīja. – Rīt tev būs darbīga diena Vēra kunga uzraudzībā. Par to, ka Vēra kungs ir atgriezies, es nezināju līdz brīdim, kad viņš norīkoja guldīt tevi šeit. Viņš nemitīgi ceļo apkārt hercoga uzdevumā. Man tomēr tevi jābrīdina, ka viņam vienas acs vietā ir liels, rētaudiem apaudzis dobums. Cilvēki runā, ka Vēru pārņēmusi iekāre pēc palaistuves, tāpēc viņš pats ar nazi izgriezis sev aci.
Es biju redzējis bērnus, ko sakropļojuši vecāki, lai viņi veiksmīgāk ubagotu. Reiz vasarā es nedēļu draudzējos ar atradeni, ko pieņēmusi ceļojoša trupa. Viņa saimnieks bija nogriezis zēnam lūpas, atklājot zobus, un baismīgais smaids padarīja puisēnu par izklaidi. Bet nekad es nebiju dzirdējis par cilvēku, kas pats sevi sakropļojis.
– Daži uzskata, ka šis stāsts ir izdomājums, bet… – Klemijs izgrūda lāstu. – Ak, es muļķis! Tikai pļāpāju vien. Tu droši vien gribi mieru. Pirmā nakts ārpus mājām ir skaudrāka par zobu sāpēm.
Tā bija patiesība. Es pat neatcerējos nakti, kad man blakus neizstieptos Semjuels un mani neieaijātu viņa lūgšanas. Mēs ar Klemiju gulējām, kamēr vīri apslapināja pirkstus un apdzēsa sveces, kas klusi nočūkstēja.
Kad pagaisa pēdējā liesma, Klemijs pavisam klusi ierunājās: – Ja vēlies, drīksti raudāt. Es nevienam neteikšu.
Nezinu, vai es vispār iemigu; mani mocīja pilnais urīnpūslis, un es visu laiku redzēju acu ābolus, kas pārplīst, uzdurti uz naža. Kad atausa saule un visi cēlās, es ātri apģērbos un ieraudzīju naktspodu, taču tas līdz ar vienīgo mazgāšanās trauku nozuda aiz ņudzoša vīru pūļa. Bažīdamies, ka apslapināšos, es mēģināju izdomāt kādu glābiņu.
Izdzirdis cīruļa dziesmu aiz atvērtā loga blakus gultai, es uzkāpu uz palodzes. Nostājies pie pašas malas, es jau sāku atviegloties, kad piepeši kāds nošņāca: – Vēra kungs!
Es steidzos sakārtot drēbes un pagriezos pret viesi, gandrīz izkrizdams pa logu. Vienkāršs, pelēks kamzolis un vīnsarkans apmetnis sedza stāvu, kas būtu daudz necilāks par mana tēva augumu, ja vien gludi skūto seju nepāršķeltu acs apsējs. Melnie mati bija nogriezti līdz ar žokļa līniju, un vienīgajā acī pavīdēja riebums, kad vīrietis nopētīja manu miklo plaukstu.
Vaigiem pietvīkstot, es noslaucīju pirkstus tunikā. – Es nevarēju aizsniegt naktspodu.
– Galmā tu nevarēsi aizsniegt ļoti daudz. Cerams, tev izdosies šo stāvokli labot, neapčurājot karalieni, ja viņa pastaigāsies zem loga. Kad ierados, hercogs soļoja tieši zem šī loga. Žēl, ka tu viņu neapšļakstīji. Es drīkstētu sūtīt tevi atpakaļ pie ģimenes un aiztaupīt mums visiem daudz raižu.
Turpmāko nedēļu laikā es divas reizes gandrīz aizlavījos pie brāļa, jo vientulība bija pārāk smaga nasta. Es labprāt izciestu jebkādu sodu, ko man uzliktu tēvs vai hercogs, bet iespēja, ka tēvs izgāzīs dusmas pār Semjuelu, bija pārāk biedējoša.
Dienas aizritēja, un es jutos kā ieslodzīts, tomēr centos atrast līdzsvaru pasaulē, kur visu darīju nepareizi un kāds vienmēr bija gatavs man to pateikt. Es pavadīju daudzas stundas, Uriēla Vēra neizbēgamā skatiena pavadīts, un viņš lika
