uz vienu no mēraparātiem, un es ieraugu elektronisku kompasu. – Viens no labākajiem, kādu iespējams iegādāties. Piemērots lidojumiem naktī. – Viņš smaidīdams palūkojas uz mani.
– Ēkai, kurā es dzīvoju, uz jumta ir nolaišanās laukums. Mēs dodamies uz turieni.
Protams, mani nepārsteidz vēsts, ka viņa māja ir piemērota helikopteru uzņemšanai. Mēs tiešām esam no divām dažādām pasaulēm. Vadības paneļa spuldzes maigi izgaismo Kristjena seju. Visa viņa uzmanība ir veltīta lidošanai, un viņš nemitīgi uzlūko kādu no dažādajiem mēraparātiem. Es caur skropstām vēroju viņa skaisto profilu. Taisns deguns, stūrains žoklis… man gribētos laist mēli pār šo žokli. Viņš nav skuvies, un rugāju dēļ šī doma ir vēl vilinošāka. Hmm… es vēlos noskaidrot, cik raupja būtu viņa āda pret manu mēli, pirkstiem, seju…
– Lidojot naktī, tas tiek darīts aizvērtām acīm. Jāuzticas aparātiem, – viņš ierunājas, pārtraukdams manus erotiskos sapņus.
– Cik ilgi mums vēl jālido? – es izdvešu. Nē, es nemaz nedomāju par seksu, nepavisam.
– Mazāk nekā stunda. Vējš mums palīdz.
Hmm, mazāk nekā stunda līdz Sietlai… Nav slikti. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc mēs lidojam, nevis braucam ar mašīnu. Tikai stunda mani šķir no lielās atklāsmes. Visi pavēderes muskuļi saspringst. Esmu nervoza kā skolniece. Ko gan Kristjens man sagatavojis?
– Vai jūties labi, Anastasija?
– Jā. – Mana atbilde ir aprauta, īsa, caur sakostiem zobiem izspiesta.
Šķiet, ka Kristjens pasmaida, tomēr tumsā ir grūti kaut ko saskatīt. Viņš nospiež kādu slēdzi un sāk runāt ar gaisa satiksmes pārvaldi, bārstīdams dažādus profesionālus izteicienus. Izklausās, ka mēs no Portlendas gaisa telpas ielidojam Sietlas Starptautiskās lidostas teritorijā.
– Skaties, lūk, tur! – Viņš norāda uz sīku gaismas punktiņu tālumā. – Tā ir Sietla.
– Vai tu vienmēr šādi atstāj iespaidu uz sievietēm? “Nāc, palidināsimies manā helikopterā?” – es jautāju, patiesi ieinteresēta.
– Nekad vēl neesmu lidojis kopā ar meiteni, Anastasija. Šī ir vēl viena pirmā reize, – viņš klusā, nopietnā balsī paskaidro.
Cik negaidīta atbilde! Vēl viena pirmā reize? Un es atceros viņa teikto par gulēšanu kopā.
– Vai esmu atstājis uz tevi iespaidu?
– Esmu sajūsmināta, Kristjen.
Viņš pasmaida.
– Sajūsmināta? – Un vienu īsu mirkli viņš atkal izskatās atbilstoši savam vecumam.
Es pamāju. – Tu esi tik… prasmīgs.
– Pateicos, Stīlas jaunkundze, – viņš pieklājīgi atbild. Domāju, ka viņš ir iepriecināts, tomēr neesmu pārliecināta.
Mēs brīdi klusējam, slīdot caur nakts tumsu. Gaišais Sietlas plankums pamazām kļūst lielāks.
– Tornis Čārlijam Tango, – mikrofonā atskan sprakšķoša balss. – Lidojuma plāns uz Eskalu ieviests. Turpiniet. Beidzu.
– Runā Čārlijs Tango, ziņojums pieņemts, torni. Gaidu, beidzu.
– Tev acīmredzami tas patīk, – es nomurminu.
– Kas? – Viņš palūkojas uz mani, izbrīnā saraucis uzaci.
– Lidošana, – es paskaidroju.
– Tā ir nodarbe, kam nepieciešama prasmīga vadība un koncentrēšanās spēja… Protams, man tā patīk. Kaut gan vairāk esmu iecienījis planēšanu. Es protu vadīt gan helikopterus, gan planierus.
– Ak tā. – Interesantas aizraušanās, par kurām es izdodu ārkārtīgi daudz naudas. Es atceros šos vārdus no intervijas. Man patīk lasīt un dažreiz arī skatīties filmas. Esmu iemesta svešā pasaulē.
– Čārlij Tango, atsaucieties, beidzu, – manas pārdomas izgaisina gaisa satiksmes dispečera balss. Kristjens rāmi, pašpārliecināti atbild.
Mēs tuvojamies Sietlai. Jau esam sasnieguši pilsētas robežu, un es jūsmoju par naksnīgo skatu.
– Skaisti, vai ne? – Kristjens jautā.
Es aizrautīgi māju ar galvu. Pilsēta ir gluži pasakaina, burvestības apdvesta, un es jūtos kā nonākusi milzīgā uzņemšanas laukumā, kur tiek filmēta, piemēram, Hosē iecienītā “Pa naža asmeni”. Atgriežas atmiņas par Hosē centieniem mani noskūpstīt, un es sāku nožēlot savu cietsirdīgo rīcību, viņam neatzvanot. Gan jau viņš pagaidīs līdz rītam.
– Pēc dažām minūtēm būsim klāt, – Kristjens nomurmina, un piepeši man ausīs šalc asinis, sirdij pukstot straujāk un adrenalīnam izšaujoties caur ķermeni. Viņš atkal runā ar dispečeru, bet es vairs neklausos. Man šķiet, ka tūlīt zaudēšu samaņu. Mans liktenis ir Kristjena Greja rokās.
Mēs lidojam starp ēkām, un priekšā vīd augsts debesskrāpis ar helikoptera nolaišanās laukumu uz jumta. Uz nama sienas ar baltiem burtiem uzkrāsots “Eskala”. Tas tuvojas, kļūstot arvien lielāks… tāpat kā manas bailes. Ak Dievs, es ceru, ka nelikšu viņam vilties. Viņš nospriedīs, ka neesmu viņam piemērota. Es nožēloju, ka nepaklausīju Keitai un neaizņēmos no viņas kādu kleitu, bet man patīk melnie džinsi, un mugurā man ir glīts, piparmētru zaļš krekls ar Keitas melno jaciņu. Es izskatos pietiekami eleganta. Mani pirksti arvien ciešāk aptver sēdekļa malu. Es to spēšu. Spēšu. Debesskrāpis plešas zem mums, un es nemitīgi atkārtoju savu mantru.
Helikopters palēnina gaitu un it kā sastingst debesīs, pirms Kristjens to novieto paredzētajā vietā uz nama jumta. Man trīc rokas; nezinu, kas vainojams – satraukuma pilnās gaidas, atvieglojums par drošo nolaišanos vai bailes, ka man kaut kas neizdosies. Viņš izslēdz motoru, lāpstiņas griežas lēnāk, līdz apstājas pavisam, un iestājas klusums; es dzirdu tikai savu saraustīto elpošanu. Kristjens noņem austiņas, pasniedzas un noceļ arī manējās.
– Esam klāt, – viņš klusi nosaka.
Kristjena sejas viena puse grimst ēnās, bet otru spilgti apgaismo nolaišanās laukuma prožektori. Melnais un baltais bruņinieks vienā – Kristjenam lieliski atbilstoša metafora. Viņš izskatās saspringts. Viņa zobi ir sakosti, piere nedaudz saraukta. Atsprādzējis jostu, viņš ķeras pie manām sprādzēm, un mūsu sejas šķir tikai dažu collu atstatums.
– Tev nav jādara nekas tāds, ko tu nevēlies. Tu to saproti, vai ne? – Kristjens jautā, un es dzirdu vieglu izmisumu ieskanamies viņa balsī. Acīs gail lūgums, un es pārsteigta vēroju viņu.
– Es nemūžam nedarītu kaut ko pret savu gribu, Kristjen. – Un, pat teikdama šos vārdus, es nejūtos pārliecināta, jo šobrīd es droši vien būtu gatava uz visu šī vīrieša dēļ. Tomēr man izdodas pārliecināt viņu.
Kristjens
