grieķu dievs Kristjens Grejs iekāro mani, un es gribu viņu, tūlīt, tepat, šajā liftā.
– Tu. Esi. Lieliska, – viņš nomurmina, katru vārdu it kā noskaldīdams.
Lifts apstājas, durvis atveras, un es nepagūstu pat samirkšķināt acis, pirms viņš atvirzās nost, pamezdams mani apjukušu un uzbudinātu. Uzvalkos tērpti vīrieši aplūko mūs abus un pasmīn, ienākdami kabīnē. Mana sirds dauzās kā neprātīga, it kā es būtu ilgi skrējusi pret kalnu. Ja es varētu pieliekties un satvert ceļgalus… Bet tas būtu pārāk atklāti.
Es palūkojos uz Kristjenu. Viņš ir tik mierīgs, it kā nupat būtu risinājis avīzē publicētu krustvārdu mīklu. Nav godīgi! Vai viņu mana klātbūtne nemaz neietekmē? Viņš pašķielē uz mani un piesardzīgi izpūš aizturēto elpu. Jā, viņš nav vienaldzīgs… un es apmierināta gandrīz iemurrājos.
Vīrieši uzvalkos izkāpj otrajā stāvā. Mums vēl paliek viens stāvs.
– Tu iztīrīji zobus, – Kristjens ieminas.
– Izmantoju tavu birstīti.
Viņš smaidā sarauc lūpu kaktiņus. – Anastasija Stīla, ko man ar tevi darīt?
Durvis atveras pirmajā stāvā; Kristjens satver mani aiz rokas un izved ārā.
– Kas gan tāds piemīt liftiem? – viņš nomurmina, runādams pats ar sevi, nevis mani, un šķērso vestibilu. Es cenšos no viņa neatpalikt, jo visas manas spriestspējas paliekas ir izšķaidītas pa “Hītmena” viesnīcas trešā lifta sienām un grīdu.
6. NODAĻA
Kristjens atver sava melnā Audi durvis, un es iekāpju iekšā. Mašīna līdzinās mežonīgam zvēram. Viņš ne reizi nav pieminējis mūsu kaisles uzplūdu liftā. Vai par to vajadzētu ierunāties man? Vai arī izlikties, ka nekas nav noticis? Mans pirmais īstais, neapvaldītais skūpsts pat nešķiet reāls. Laiks rit, un es sāku par to domāt kā par mītisku Artūru laika leģendu vai zudušo Atlantīdas pilsētu. Tas nav noticis, nekā tāda nav bijis. Varbūt es visu iztēlojos. Nē. Es paceļu pirkstu pie lūpām, kas vēl pietūkušas pēc kaislīgā skūpsta. Tas ir noticis. Esmu mainījusies. Es izmisīgi vēlos šo vīrieti, un viņš grib mani.
Izmantodama piemērotu mirkli, es slepus palūkojos uz Kristjenu. Viņš ir tikpat pieklājīgs un nedaudz atturīgs kā parasti.
Viņš ir mulsinošs.
Iedarbinājis dzinēju, Kristjens atpakaļgaitā izstūrē auto no stāvvietas un ieslēdz mūziku. Tas ir neticami skaists, dvēselisks divu sieviešu dziedājums. Šobrīd visas maņas, ar kādām esmu apveltīta, ir izsistas no līdzsvara, un mūzika uz mani atstāj vēl spēcīgāku iespaidu nekā citreiz. Pār muguru man skrien tīkamas tirpas. Kristjens izbrauc uz ielas, vadīdams mašīnu laiski un pašpārliecināti.
– Ko mēs klausāmies?
– “Ziedu duetu” no Delība operas “Lakmē”. Vai tev patīk?
– Mūzika ir brīnišķīga, Kristjen.
– Jā, ir gan, – viņš smaidīdams piekrīt. Un vienu gaistošu mirkli viņš izskatās pēc sava vecuma vīrieša. Jauns, bezrūpīgs un neticami pievilcīgs. Vai šī ir atslēga, kas ļauj piekļūt Kristjena dvēselei? Mūzika? Es ieklausos eņģeliskajās balsīs, kas mani valdzina un satrauc.
– Vai iespējams to atkārtot?
– Protams. – Kristjens nospiež pogu, un mūzika atkal glāsta manu dzirdi. Tas ir maigs, lēns, patīkams un neatvairāms uzbrukums manām maņām.
– Tev patīk klasiskā mūzika? – es ievaicājos, cerēdama gūt kādu vērtīgu ieskatu viņa personībā.
– Mana gaume ir vispusēja, Anastasija. Klausos visu, sākot ar Tomasu Talisu, beidzot ar Kings of Leon. Galvenais ir noskaņojums. Un tev?
– Man arī. Kaut gan es nezinu, kas ir Tomass Taliss.
Kristjens pagriež galvu un brīdi nopēta mani, pirms atkal pievēršas ceļam.
– Kādreiz es tev atskaņošu viņa mūziku. Viņš dzīvoja sešpadsmitajā gadsimtā, Tjūdoru laikmetā. Sacerēja korāļus. – Kristjens man uzsmaida. – Piekrītu, ka tas izklausās ļoti ezotēriski, bet mūzika ir gandrīz maģiska.
Viņš nospiež pogu, un atskan Kings of Leon dziesma. Hmm, šo gan es zinu. “Sekss liesmās”. Ļoti piemēroti šim brīdim. Mūziku pārtrauc telefona signāls, kas plūst pa mašīnas skaļruņiem. Kristjens nospiež pogu uz stūres.
– Grejs, – viņš aprauti nosaka.
– Greja kungs, runā Velčs. Es saņēmu jūsu pieprasīto informāciju, – atskan čērkstoša, bezmiesiska balss.
– Labi. Atsūti to uz e-pastu. Vai ir kas piebilstams?
– Nē, kungs.
Kristjens nospiež pogu, zvans pārtrūkst un mūzika atgriežas. Ne atvadu vārdu, ne pateicības. Es priecājos, ka ne brīdi nopietni neapsvēru iespēju pie viņa strādāt, jo pat šāda doma liek man nodrebināties. Viņš ir pārāk valdonīgs un vēss sarunās ar saviem darbiniekiem.
Mūziku atkal pārtrauc telefona zvans.
– Grejs.
– Konfidencialitātes līgums ir nosūtīts uz jūsu e-pasta adresi, Greja kungs, – paziņo sievietes balss.
– Labi. Tas būs viss, Andrea.
– Visu labu, kungs.
Kristjens pārtrauc zvanu, nospiezdams pogu uz stūres. Mūzika skan tikai brīdi, pirms iezvanās telefons. Jēziņ, vai tāda ir visa viņa dzīve – nemitīgi traucējoši zvani?
– Grejs, – viņš noskalda.
– Sveiks, Kristjen, vai tev izdevās nokniebties?
– Eljot, es esmu pie stūres, ir ieslēgti skaļruņi, un es mašīnā neesmu viens. – Kristjens nopūšas.
– Kas ir kopā ar tevi?
Kristjens paceļ acis pret debesīm. – Anastasija Stīla.
– Čau, Ana!
Viņš mani sauc par Anu!
– Sveiks, Eljot.
– Esmu daudz par tevi dzirdējis, – Eljots aizsmakušā balsī nosaka, un Kristjens sarauc pieri.
– Netici ne vārdam, ko saka Keita.
Eljots iesmejas.
– Es vedu Anastasiju uz mājām. – Kristjens uzsvērti izrunā manu pilno vārdu. – Vai paķert tevi?
– Jā, protams.
– Drīz
