izklāta ar spoguļstikliem. Visur, kur vien skatos, es redzu līdz bezgalībai atainotu Kristjenu, un katrā no šiem atspulgiem viņš tur apskautu mani. Viņš ievada vēl vienu kodu, durvis aizveras, un lifts slīd lejup.
Jau pēc mirkļa esam baltā priekšnamā. Tā vidū plešas apaļš, tumšs koka galds, uz kura nolikts neticami milzīgs baltu ziedu pušķis. Pie visām sienām ir gleznas. Kristjens atver lielas divviru, un es redzu, ka arī tālāk baltais iekārtojums turpinās. Aiz plaša gaiteņa paveras pils zālei līdzīga istaba. Tālākā siena ir no stikla, un aiz tās ir balkons ar skatu uz naksnīgo Sietlu.
Labajā pusē novietots pakavveida dīvāns, uz kura ērti varētu sasēsties desmit pieauguši cilvēki. Tam pretī ir ļoti elegants, moderns pavards ar nerūsējošā tērauda – vai arī platīna, jo šis taču ir Kristjena Greja dzīvoklis – apdari. Uguns tajā ir iekurta, un liesmas rāmi plīvo. Kreisajā pusē pie ieejas ir virtuves nodalījums, kur viss ir balts, tikai darba virsmas veidotas no tumša koka. Pie brokastu letes pietiek vietas sešiem cilvēkiem.
Pretī stikla sienai novietots ēdamgalds ar sešpadsmit krēsliem. Un pašā stūrī noslēptas milzīgas, spīdīgi melnas klavieres. Jā… viņš noteikti spēlē klavieres. Pie visām sienām salikti dažādu izmēru un apveidu mākslas darbi. Šis dzīvoklis vairāk līdzinās mākslas galerijai nekā cilvēka miteklim.
– Vai drīkstu aiznest tavu jaku? – Kristjens jautā, un es papurinu galvu. Vēl joprojām salstu pēc stāvēšanas uz vēja plosītā jumta.
– Varbūt vēlies kaut ko iedzert? – viņš painteresējas, un es samirkšķinu acis. Pēc iepriekšējā vakarā piedzīvotā? Vai viņš mēģina jokot? Es brīdi iedomājos, ka varētu palūgt “Margaritu”, bet man nepietiek drosmes.
– Es iedzeršu glāzi baltvīna. Vai pievienosies man?
– Jā, lūdzu, – es nomurminu.
Šajā milzīgajā istabā es jūtos pavisam neiederīga un pieeju pie stikla sienas. Tās zemākajā daļā iestrādātas durvis, pa kurām var nokļūt uz balkona. Sietla ir izgaismota, un tajā valda dzīva rosība. Es atgriežos virtuvē – tā ir tik tālu no sienas, ka paiet vairākas sekundes, – un Kristjens jau atver vīna pudeli. Viņš ir novilcis žaketi.
– Vai tev nav iebildumu pret Pouilly Fumé?
– Es neko nezinu par vīnu, Kristjen. Tas noteikti derēs, – es klusi atbildu, balsij nedaudz iedreboties. Mana sirds strauji sitas, un es apvaldu vēlmi mesties bēgt. Kristjens ir neticami bagāts, gluži kā Bills Geitss. Kas man šeit darāms? Tu lieliski zini, kāpēc esi šeit, man atgādina zemapziņa. Jā, es gribu nokļūt Kristjena Greja gultā.
– Lūdzu. – Viņš pasniedz man glāzi. Pat trauki šeit ir grezni, no smaga kristāla. Es iedzeru malku vieglā, atsvaidzinošā baltvīna.
– Tu esi ļoti klusa un pat nesarksti. Man šķiet, ka nekad neesmu tevi redzējis tik bālu, Anastasija, – Kristjens nomurmina. – Vai esi izsalkusi?
Es papurinu galvu. Ne jau ēdiens man vajadzīgs. – Tev ir ļoti liels dzīvoklis.
– Liels? – Liels.
– Jā, tas ir liels, – viņš piekrīt, acīm uzjautrinājumā dzirkstot. Es iedzeru vēl vienu malku vīna.
– Vai tu proti spēlēt? – Es ar galvas mājienu norādu uz klavierēm.
– Jā.
– Labi?
– Jā.
– Protams. Vai ir kaut kas, ko tu dari slikti?
– Jā… ir šis tas. – Kristjens iemalko vīnu, nenovērsdams skatienu no manis. Es jūtu to sekojam, kad pagriežos un aplūkoju plašo istabu. Kaut gan tas ir dīvains vārds. Šī ir nevis istaba, bet gan sava statusa demonstrācija.
– Vai vēlies apsēsties?
Es pamāju, un Kristjens mani pieved pie lielā, baltā dīvāna. Apsēžoties man iešaujas prātā doma, ka es līdzinos Tesai d’Erbervilai, kas lūkojas uz bēdīgi slavenā Aleka d’Erbervila jauno namu, un es pasmaidu.
– Kas tevi uzjautrina? – Kristjens iekārtojas man blakus un pagriežas tā, lai varētu lūkoties man sejā. Viņš atbalsta elkoni pret dīvāna atzveltni un atspiež zodu pret dūri.
– Kāpēc tu man uzdāvināji tieši romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”? – es jautāju. Kristjens brīdi skatās uz mani, un šķiet, ka dzirdētais viņu pārsteidzis.
– Tu teici, ka tev patīk Tomasa Hārdija darbi.
– Vai tas ir vienīgais iemesls? – Pat es dzirdu vilšanos savā balsī, un Kristjens sakniebj lūpas.
– Tā šķita piemērota grāmata. Es varētu tevi uzcelt uz nesasniedzama pjedestāla, kā to izdarīja Endžels Klērs, vai arī novilkt tevi dubļos kā Aleks d’Erbervils, – viņš nomurmina, un viņa acīs iedegas bīstama liesma.
– Ja šīs ir divas vienīgās iespējas, es izvēlos novilkšanu dubļos, – es nočukstu, lūkodamās uz Kristjenu. Pat mana zemapziņa ir pārsteigta par šādu uzdrošināšanos, un Kristjens spēji ievelk elpu.
– Lūdzu, Anastasija, nekod apakšlūpā. Tas novērš uzmanību. Tu nesaproti, ko saki.
– Tāpēc jau esmu šeit.
Kristjens sadrūmis vēro mani.
– Jā. Atvaino mani uz brīdi, lūdzu. – Viņš iziet pa durvīm istabas tālākajā malā un pēc dažām minūtēm atgriežas, rokā turēdams dokumentu.
– Šis ir konfidencialitātes līgums. – Kristjens parausta plecus un vismaz šķiet nedaudz nokaunējies. – Tā uzstāja mans advokāts. – Viņš pasniedz papīrus man, un es apjukusi tos pieņemu. – Ja izvēlies otro iespēju jeb novilkšanu dubļos, tev jāparaksta šis.
– Kas notiks, ja es to nedarīšu?
– Tu izvēlēsies Endžela Klēra augstos ideālus. Vismaz lielākajā grāmatas daļā.
– Ko nozīmē šis līgums?
– Tajā teikts, ka tu neko nedrīksti kādam stāstīt par mums. Neko. Nevienam.
Es izbrīnīta lūkojos uz Kristjenu. Jēziņ! Viņš slēpj kaut ko ļoti sliktu, un mani pārņem nevaldāma ziņkāre.
– Labi, es parakstīšos.
Viņš pasniedz man pildspalvu. – Vai tu negribi izlasīt līgumu?
– Nē.
Kristjens sarauc pieri.
– Anastasija, vienmēr ir jāizlasa viss, ko paraksti, – viņš mani norāj.
– Kristjen, tu laikam nesaproti, ka es tik un tā nevienam par mums nestāstītu. Pat Keitai nē. Tātad nav svarīgi, vai es kaut ko parakstu.
