sakniebj lūpas. – Labi, Stīlas jaunkundze, jums taisnība. Piedāvāju stundu trīs reizes nedēļā un vēl pusstundu ceturtajā dienā.
– Trīs dienas, trīs stundas. Man radās iespaids, ka tu rūpēsies par manu fizisko piepūli, kad būšu šeit.
Kristjens velta man plēsīgu smaidu, un viņa acis atvieglojumā iegailas. – Jā, taisnība. Labi, esam vienojušies. Vai tiešām nevēlies praktikantes vietu manā kompānijā? Tu proti risināt pārrunas.
– Nē, tā man nešķiet laba doma. – Es turpinu pētīt noteikumus. Vaksācija! Ko man vajadzētu vaksēt? Visu? Fui!
– Ķersimies pie ierobežojumiem. Lūk, šie ir manējie. – Kristjens pasniedz man vēl vienu papīra lapu.
Stingrie ierobežojumi.
Aizliegtas darbības ar uguni.
Aizliegtas darbības ar urinēšanu, defekāciju un šo aktivitāšu rezultātiem.
Aizliegtas darbības ar adatām, nažiem, caurduršanu un asinīm.
Aizliegtas darbības ar ginekoloģiskiem instrumentiem.
Aizliegtas darbības ar bērniem vai dzīvniekiem.
Aizliegtas darbības, kuru rezultātā uz ādas paliek ilgstošas pēdas.
Aizliegtas darbības ar elpas aizturēšanu.
Aizliegtas darbības, kas saistītas ar tiešu elektriskās strāvas saskarsmi (maiņstrāvas vai līdzstrāvas), uguni un liesmām tiešā ķermeņa tuvumā.
Šausmas. Tas viss jāizklāsta rakstiski? Kaut gan jāatzīst, ka visi šie nosacījumi ir saprātīgi un, patiesību sakot, arī nepieciešami… Neviens normāls cilvēks negribētu iesaistīties tādās spēlēs. Tomēr šobrīd mani pārņēmusi mazliet šķebīga sajūta.
– Vai tu vēlies kaut ko pievienot? – Kristjens gādīgi painteresējas.
Velns! Man nav ne jausmas. Es neko nevaru pateikt. Viņš lūkojas uz mani un sarauc pieri.
– Vai ir kaut kas tāds, ko tu negribi darīt?
– Es nezinu.
– Kā to saprast?
Es apjukusi sagrozos uz krēsla un iekožu apakšlūpā.
– Nekad vēl neesmu neko tādu darījusi.
– Labi; kad tu nodarbojies ar seksu, vai bija kaut kas tāds, kas tev nepatika?
Es piesarkstu, kaut gan bija šķitis, ka tas vairs nenotiks.
– Nekautrējies no manis, Anastasija. Mums jābūt pilnīgi atklātiem vienam pret otru, citādi nekas neizdosies.
Es neveikli sagrozos un cītīgi pētu savus kopā savītos pirkstus.
– Runā! – Kristjens pavēl.
– Es ne ar vienu neesmu gulējusi, tāpēc nezinu. – Mana balss ir tik tikko dzirdama. Es nedroši palūkojos uz Kristjenu un redzu, ka viņš ir sastindzis un neticīgi raugās uz mani, un viņš ir bāls, ļoti, ļoti bāls.
– Nekad? – viņš čukst. Es papurinu galvu.
– Tu esi jaunava? – viņš izdveš. Es pamāju, atkal piesarkusi. Kristjens aizver acis un šķietami skaita līdz desmit. Pēc brīža viņš tās atver un saniknots uzlūko mani.
– Nolādēts, kāpēc tu man neko neteici? – viņš ieaurojas.
8. NODAĻA
Kristjens nemitīgi laiž pirkstus caur matiem un soļiem mēro savu kabinetu. Viņš izmanto abas rokas, pauzdams divkāršu izmisumu. Tik ierastais, dzelžainais savaldīgums ir pagaisis.
– Es nesaprotu, kāpēc tu man to neteici, – viņš rājas.
– Nebija nepieciešamības. Neesmu radusi stāstīt par savu seksuālo pagātni visiem, ko vien sastopu. Mēs taču gandrīz nemaz neesam pazīstami. – Es vēl joprojām pētu savas rokas. Kāpēc es jūtos vainīga? Kāpēc viņš ir tik nikns? Es piesardzīgi uzmetu skatienu Kristjenam.
– Par mani tu tagad zini daudz vairāk, – viņš atcērt un sakniebj lūpas. – Es nojautu, ka esi nepieredzējusi, bet jaunava! – Viņš to izspļauj kā lamuvārdu. – Velns parāvis, Ana, es nupat tev parādīju… – Kristjens ievaidas. – Lai Dievs man piedod! Vai kāds cits tevi ir skūpstījis, izņemot mani?
– Protams! – Es cenšos izskatīties apvainojusies. Labi, varbūt kādas divas reizes…
– Un neviens kārtīgs jauneklis nav tevi savaldzinājis? Es gluži vienkārši nesaprotu. Tev ir divdesmit viens gads, gandrīz divdesmit divi. Tu esi ļoti skaista meitene. – Kristjens atkal izlaiž pirkstus caur matiem.
Skaista. Es tīksmē piesarkstu. Kristjens Grejs mani uzskata par skaistu meiteni. Es saviju pirkstus kopā un cītīgi vēroju tos, mēģinādama apvaldīt muļķīgo smaidu. Varbūt viņš ir tuvredzīgs. Atgriezusies mana miegainā zemapziņa. Kur tā slēpās, kad bija man nepieciešama?
– Un tu nopietni apdomā to, ko piedāvāju es, kaut gan tev nav nekādas pieredzes. – Kristjena uzacis savelkas kopā. – Kā tev izdevies vairīties no seksa? Paskaidro, lūdzu!
Es paraustu plecus.
– Neviens nav īsti, nu… – Atbildis manām prasībām, izņemot tevi. Un tu, izrādās, esi briesmonis. – Kāpēc tu uz mani tā dusmojies? – es nočukstu.
– Ne jau uz tevi. Es dusmojos pats uz sevi. Uzskatīju… – Kristjens nopūšas, brīdi vērīgi aplūko mani un beigu beigās papurina galvu. – Vai vēlies doties prom? – viņš saudzīgi painteresējas.
– Nē, ja vien tu pats negribi sūtīt mani mājās, – es nomurminu. Tikai ne to… es labāk palikšu šeit…
– Protams, nē. Man patīk tava klātbūtne. – Kristjens sarauc pieri un ieskatās pulkstenī. – Ir jau vēls. – Viņš pagriežas pret mani. – Un tu iekodies apakšlūpā. – Viņa balss ir piesmakusi, un viņš vēro mani, it kā prātā kaut ko apsvērdams.
– Piedod.
– Neatvainojies. Es arī vēlos tajā iekosties. Spēcīgi iekosties.
Es spēji ievelku elpu. Kāpēc viņš iedomājas, ka var man pateikt kaut ko tādu un es nekā nereaģēšu?
– Nāc, – Kristjens klusi aicina.
– Uz kurieni?
– Mēs tūlīt pat labosim situāciju.
– Ko? Kādu situāciju?
– Tavējo, Ana. Es mīlēšos
