līdz pat kādai vietai dziļi pavēderē.
– Šoreiz es varu pieļaut izņēmumu vai arī apvienot abas nodarbes; gan jau redzēsim. Es tiešām vēlos ar tevi mīlēties. Lūdzu, ļaujies man. Es gribu, lai mūsu attiecības risinātos veiksmīgi, bet tev tiešām nepieciešama nojausma par to, kas gaidāms. Varam sākt tavu apmācību jau šonakt, ar pašiem pamatiem. Tas nenozīmē, ka esmu pārgājis romantikas pusē; tas ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, bet es to vēlos un ceru, ka arī tev tas būs tīkams. – Viņš nenolaiž skatienu no manis.
Manos vaigos sakāpj sārtums. Vēlēšanās tomēr mēdz piepildīties…
– Bet es neesmu paveikusi neko no visa, ko pieprasi savos nosacījumos. – Mana balss ir nedroša, un es izklausos aizelsusies.
– Aizmirsti tos nosacījumus. Šonakt nedomā par visiem sīkumiem, kurus nupat lasīji. Es tevi vēlos. Jau kopš brīža, kad četrrāpus iekriti manā kabinetā. Un es zinu, ka arī tu vēlies mani. Pretējā gadījumā tu šeit nesēdētu, rāmi spriežot par sodu un stingrajiem ierobežojumiem. Lūdzu, Ana, pavadi šo nakti kopā ar mani. – Kristjens sniedz man roku, viņa acis drudžaini mirdz… viņš ir satraukts, un es ielieku savu plaukstu viņējā. To sajutis, Kristjens spēji pievelk mani sev klāt, un es jūtu viņa augumu visā tā garumā. Viņš viegli noglāsta manu skaustu, apvij zirgastē sasietos matus ap plaukstas locītavu un nedaudz tos parauj, līdz esmu spiesta ielūkoties viņam acīs. Viņš lūkojas man pretī.
– Tu esi drosmīga sieviete, – viņš nočukst. – Tev izdevies mani apburt.
Šie vārdi ir kā eļļa, kas pielieta ugunij; manas asinis uzvirst. Kristjens pieliecas un maigi noskūpsta mani, ar mēli noglāstīdams apakšlūpu.
– Es vēlos tajā iekosties, – viņš noņurd un ļoti piesardzīgi paņurca manu apakšlūpu starp zobiem. Es iestenos, un viņš pasmaida.
– Lūdzu, Ana, ļauj man tevi mīlēt.
– Jā, – es nočukstu, jo tieši šī iemesla dēļ esmu ieradusies. Kristjena smaidā atplaiksnī uzvarētāja prieks; viņš palaiž mani vaļā, satver aiz rokas un ved tālāk dzīvoklī.
Viņa guļamistaba ir milzīga. Aiz stikla sienas slejas izgaismotie Sietlas debesskrāpji. Sienas ir baltas, bet mēbeles – gaiši zilas. Karaliskā gulta izskatās ļoti moderna, veidota no raupja, pelēcīga koka, līdzīga jūras krastā izskalotajiem, un tai ir četri stabi, bet nav baldahīna. Pie sienas virs gultas ir elpu aizraujoša, uzgleznota jūras ainava.
Es trīcu kā apses lapa. Ir pienācis liktenīgais brīdis. Pēc ilgas gaidīšanas es beidzot iepazīšu šo pasauli, turklāt kopā ar Kristjenu Greju. Es elpoju pavisam sekli un nespēju novērst skatienu no viņa. Kristjens atsprādzē pulksteni, noliek to uz kumodes, kas pieskaņota gultai, un novelk arī žaketi, kurai atrod vietu uz krēsla. Viņš ir ģērbies baltā, pogājamā kreklā un džinsos, izskatīdamies neticami pievilcīgs. Apsūbējušā vara krāsas mati ir sajaukti, krekla mala izlauzusies no džinsu gūsta, bet pelēkajās acīs vīd pārliecība un spēks. Viņš izkāpj no sporta kurpēm, pasniedzas lejup un kārtīgi novelk zeķes. Kristjena Greja pēdas… Kāpēc kailas pēdas ir tik erotiskas? Viņš pagriežas un maiguma pilnām acīm uzlūko mani.
– Tu droši vien nedzer tabletes.
Ko? Velns!
– Tā jau man šķita. – Kristjens atver kumodes augšējo atvilktni un izņem no tās prezervatīvu paciņu, nenolaizdams skatienu no manis.
– Vienmēr jābūt gatavam, – viņš nomurmina. – Vai vēlies, lai nolaižu žalūzijas?
– Man nav iebildumu, – es nočukstu. – Tu teici, ka nevienai sievietei neļauj gulēt tavā gultā.
– Kurš apgalvo, ka mēs gulēsim? – viņš painteresējas.
– Ak tā. – Apžēliņ!
Kristjens nesteidzīgi tuvojas man, pārliecināts un seksīgs, acīm gailot, un mana sirds spēji dauzās, liekot asinīm riņķot straujāk. Pavēderē izveidojas kvēlas, tveicīgas iekāres kamols. Viņš nostājas man pretī, lūkodamies lejup, man acīs.
Viņš ir tik sasodīti skaists…
– Te ir pietiekami silts, – Kristjens klusi nosaka un, satvēris manas jaciņas atlokus, uzmanīgi novelk to man gar pleciem. Salocījis apģērba gabalu, viņš to novieto uz krēsla.
– Vai tu kaut nedaudz nojaut, cik ļoti es tevi vēlos, Ana Stīla? – viņš nočukst, un man aizraujas elpa. Mans skatiens ir kā piekalts viņējam. Kristjens paceļ roku un tik tikko jūtami laiž pirkstus gar manu vaigu līdz zodam.
– Vai tu nojaut, ko es ar tevi izdarīšu? – viņš turpina, glāstīdams manu ādu.
Muskuļi visdziļākajā, slēptākajā auguma daļā saraujas, radot neprātīgi patīkamas izjūtas. Sāpes ir tik kairas un asas, ka man gribas aizvērt acis, tomēr esmu gluži kā apmāta un to nespēju. Kristjens pieliecas un mani noskūpsta. Viņa lūpas ir uzstājīgas un stingras, bet nesteidzīgas; tās māca mani pakļauties. Viņa pirksti pamazām atpogā manu kreklu, bet lūpas tikmēr bārsta ātrus, tik tikko jūtamus skūpstus pār žokļa līniju, zodu un mutes kaktiņiem. Pēc mirkļa krekls jau ir noslīdējis man no pleciem, un Kristjens ļauj tam nokrist uz grīdas. Viņš atkāpjas un brīdi vēro mani. Esmu uzvilkusi gaiši zilu mežģīņu krūšturi. Paldies Dievam!
– Ana, – viņš izdveš. – Tev ir brīnišķīga āda, gaiša un nevainojama. Es vēlos skūpstīt ikkatru tās collu.
Es pietvīkstu. Un kāpēc gan viņš apgalvoja, ka nespēj mīlēties? Es darīšu visu, ko vien šis vīrietis vēlas. Viņš izņem gumiju, kas satur manus matus, un spēji ievelk elpu, redzot, kā tie izplūst pār maniem pleciem.
– Man patīk brunetes, – Kristjens noņurd, un abas viņa plaukstas jau ievijušās manos matos tā, ka viņš satvēris manu galvu no abām pusēm. Viņa skūpsts ir prasīgs, mēle un lūpas mudina manu muti pavērties. Es iestenos un bikli ļauju mēlei tiekties pretī viņējai. Kristjens pierauj mani sev klāt, ar vienu roku vēl joprojām glāstīdams manus matus, bet otru laizdams lejup pa mugurkaulu līdz viduklim un zemāk. Viņa plauksta aptver manus dibena apaļumus, un viņš tos viegli saspiež, pievildams mani vēl tuvāk, līdz es sajūtu viņa cieto locekli.
Vēl joprojām skūpstīdama Kristjenu, es dobji ievaidos. Tik tikko spēju apvaldīt savas mežonīgās izjūtas – vai arī hormonus? – kas caurstrāvo manu augumu. Es neprātīgi vēlos šo vīrieti un ieķeros viņa augšdelmos, sataustīdama pārsteidzoši spēcīgos roku muskuļus. Biklām kustībām aizslidinu plaukstas augšup līdz viņa sejai un matiem. Tie ir mīksti un sajaukti. Es viegli paraustu tos, un viņš ievaidas, tuvinādams mani gultai, līdz tās mala atduras man pret pacelēm. Jau domāju, ka viņš nogrūdīs mani uz gultas, bet tas nenotiek. Kristjens palaiž mani vaļā un piepeši nokrīt ceļos. Viņš abām rokām satver manus gurnus un ar mēli izzīmē riņķi ap manu nabu, bet pēc tam maigiem kodieniem aizvirzās līdz vienam gurnu kaulam, no kura aizslīd pie otra.
– Mh… – es nesakarīgi izdvešu.
Kristjens ir nometies ceļos manā
