pats savu prātu, var iegūt visu pārējo, kas viņam pienākas.” Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Man patīk valdīt pār sevi un visiem apkārtējiem.
– Tātad jūs vēlaties visu iegūt?
– Es gribu nopelnīt tiesības uz to, bet jā, man gribas iegūt visu.
– Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs.
– Tieši tā. – Grejs smaida, tomēr viņa acis ir aukstas. Arī šie vārdi neatbilst tāda cilvēka raksturam, kurš vēlas pabarot pasauli, tāpēc man rodas aizdomas, ka mēs runājam par kaut ko citu, bet es neizprotu slēpto jēgu. Šķiet, ka istabā kļūst karstāks, un es satraukta noriju siekalas. Mani pārņem vēlme ātrāk pabeigt šo interviju. Keitai taču pietiks materiāla, vai ne? Es palūkojos uz nākamo jautājumu.
– Jūs esat adoptēts. Kā jums šķiet, cik lielā mērā šis apstāklis ietekmējis jūsu personību? – Tas ir pārāk intīms jautājums, un es uzlūkoju Greju, cerēdama, ka viņš nesadusmosies. Viņš sarauc pieri.
– Man nav iespējas to uzzināt.
Es jūtu sevī mostamies ziņkāri. – Cik gadu vecumā jūs tikāt adoptēts?
– Šī informācija ir pieejama jebkuram interesentam, Stīlas jaunkundze. – Greja balss skan skarbi, un es piesarkstu. Nu protams, ja es būtu zinājusi, ka vadīšu šo interviju, es būtu visu noskaidrojusi jau iepriekš. Valdīdama mulsumu, es steigšus turpinu sarunu.
– Jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba labā.
– Tas nav jautājums, – viņš atcērt.
– Atvainojiet! – Es neveikli sagrozos krēslā; viņš liek man justies kā nerātnam bērnam. Es mēģinu vēlreiz. – Vai jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba dēļ?
– Man ir ģimene. Brālis, māsa un divi mīloši vecāki. Šobrīd es nevēlos veidot citas ģimenes saites.
– Vai esat homoseksuāls, Greja kungs?
Viņš spēji ievelk elpu, un es saraujos, kauna pārņemta. Nolādēts! Kāpēc es kaut mirkli nepadomāju, pirms skaļi nolasīju šo jautājumu? Kā lai viņam paskaidroju, ka neesmu to izgudrojusi pati? Sasodītā Keita un viņas ziņkāre!
– Nē, Anastasija, neesmu gan. – Grejs sarauc uzaci un uzlūko mani ar vēsi mirdzošām acīm. Viņš neizskatās iepriecināts.
– Atvainojiet. Tas bija, hmm, rakstīts šeit. – Vīrietis pirmo reizi izrunājis manu vārdu. Es jūtu, ka sirds pukst straujāk un vaigos atkal iesitas sārtums, tāpēc aizlieku matu šķipsnu aiz auss, cenzdamās slēpt satraukumu.
Grejs pieliec galvu uz sāniem.
– Vai šie tiešām nav jūsu jautājumi?
– Nē. Keita… Kevanas jaunkundze… tos sagatavoja viņa.
– Vai jūs abas strādājat studentu avīzē? – Velns! Man nav nekādas saistības ar studentu avīzi. Tā ir Keitas ārpuslekciju nodarbe, nevis manējā. Esmu koši pietvīkusi.
– Nē. Viņa ir mana dzīvokļa biedrene.
Grejs paberzē zodu, iegrimis pārdomās, un vērtējoši nopēta mani.
– Vai jūs pati pieteicāties atnākt uz šo tikšanos? – viņš ledainā, klusā balsī ievaicājas.
Kuram te kuru paredzēts intervēt? Viņa skatiens ieurbjas manī, un esmu spiesta atzīt patiesību.
– Mani uz to piespieda. Keita nejūtas labi. – Mana balss ir tik tikko dzirdama, un tajā ieskanas nožēla.
– Tas ļoti daudz izskaidro.
Pie durvīm kāds pieklauvē, un istabā ienāk otrā blondīne.
– Greja kungs, atvainojiet, ka jūs traucēju, bet pēc divām minūtēm sāksies jūsu nākamā tikšanās.
– Mēs vēl neesam beiguši, Andrea. Atcel manu nākamo tikšanos, lūdzu.
Andrea vilcinās un ieplestām acīm uzlūko priekšnieku. Viņa šķiet apjukusi. Grejs nesteidzīgi pagriež galvu un sarauc uzacis. Blondīne pietvīkst koši sārta. Lieliski! Tas nenotiek tikai ar mani.
– Labi, Greja kungs, – viņa nomurmina un aiziet. Grejs neapmierināts savelk pieri grumbās un atkal pievēršas man.
– Par ko mēs runājām, Stīlas jaunkundze?
Tātad es atkal esmu jaunkundze, nevis Anastasija.
– Es nevēlos jūs lieki aizkavēt.
– Man gribētos kaut ko uzzināt par jums. Domāju, ka tas būtu taisnīgi. – Greja acis kvēlo ziņkārē. Ko tas nozīmē? Kas viņam padomā? Viņš novieto elkoņus uz krēsla roku balstiem un saliek pirkstus kopā, veidojot jumtiņu pie lūpām. Viņa mute ir ļoti… saistoša. Es noriju siekalas.
– Nav nekā daudz, ko zināt.
– Kādi ir jūsu plāni pēc universitātes pabeigšanas?
Es paraustu plecus, šīs intereses samulsināta. Pārcelties uz Sietlu kopā ar Keitu, atrast darbu. Neesmu īsti domājusi par dzīvi pēc tam, kad būšu nolikusi eksāmenus.
– Vēl neesmu neko izlēmusi, Greja kungs. Pagaidām tikai vēlos nokārtot visus pārbaudījumus. – Un šobrīd man vajadzētu mācīties, nevis sēdēt viņa plašajā, sterili kārtīgajā kabinetā un sarkt viņa ciešā skatiena ietekmē.
– Mums ir lieliska praktikantu programma, – Grejs klusi ieminas, un es pārsteigta saraucu uzacis. Vai viņš man piedāvā darbu?
– Paldies, es to paturēšu prātā, – es apjukusi nomurminu. – Kaut gan nedomāju, ka es te iederētos. – Ak vai! Es atkal paužu savus uzskatus skaļi.
– Kāpēc? – Viņš ieinteresēts pieliec galvu, savilcis lūpas tik tikko jaušamā smaidā.
– Tas ir acīmredzams, vai ne? – Esmu neveikla, neprotu ģērbties, un mani mati nav blondi.
– Man nē. – Greja acīs vairs nav ne miņas no uzjautrinājuma, un es piepeši jūtu līdzi šim nezināmus muskuļus pavēderē saraujamies. Novērsusies no viņa ciešā skatiena, es stingi vēroju savus savītos pirkstus. Kas te notiek? Man tūlīt pat jādodas prom. Es paliecos uz priekšu, lai paņemtu diktofonu.
– Vai vēlaties, lai jums parādu biroju? – Grejs vaicā.
– Jūs noteikti esat ļoti aizņemts, Greja kungs, un man jābrauc mājās. Ceļš ir garš.
– Jūs brauksiet uz Vankūveru ar mašīnu? – Viņš izklausās pārsteigts, pat nedaudz satraukts, un palūkojas ārā pa logu. Ir sācies lietus. – Uzmanieties! – Vīrieša balss ir skarba, pavēloša. Kāpēc viņu tas tā interesē? – Vai noskaidrojāt
