Viņš ir ļoti gudrs, bet puiša patiesā aizraušanās ir fotomāksla. Hosē prot uzņemt lieliskus attēlus.
– Man ir jaunumi. – Viņš plati smaida, tumšajām acīm mirdzot.
– Es uzminēšu! Tev izdevies panākt, lai tevi vēl nedēļu neizmet no skolas, – es ķircinu draugu, un viņš tēlotās dusmās sarauc pieri.
– Portlendas galerija pēc mēneša izliks apskatei manus darbus.
– Tas ir vareni! Apsveicu! – Es sajūsmināta vēlreiz apskauju Hosē, un arī Keita atplaukst smaidā.
– Malacis, Hosē! Es varētu par to uzrakstīt avīzei. Visi redaktori sapņo par iespēju piektdienas vakarā ieviest izmaiņas saturā, – Keita joko.
– Mums tas jānosvin. Es vēlos, lai jūs ierodaties uz atklāšanu. – Hosē brīdi uzstājīgi vēro mani un piesarkst. – Jūs abas, protams, – viņš piemetina un nemierīgs palūkojas uz Keitu.
Mēs ar Hosē esam labi draugi, bet sirds dziļumos es nojaušu, ka viņš gribētu kaut ko vairāk. Viņš ir jauks un prot mani smīdināt, tomēr mēs abi nesaderam kopā. Hosē vairāk līdzinās brālim, kura man nekad nav bijis. Keita bieži smejas, ka man trūkst gēna, kas nodrošina vēlmi pēc vīrieša, bet patiesībā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kurš… nu, kurš mani valdzinātu, kaut gan arī es nedaudz ilgojos pēc izslavētās ceļgalu drebēšanas, sirds dauzīšanās un tauriņiem vēderā.
Dažreiz es iedomājos, ka ar mani kaut kas nav labi. Varbūt esmu pārāk daudz laika pavadījusi literatūras romantisko varoņu sabiedrībā, tāpēc loloju pārāk nepiepildāmas cerības. Bet reālajā dzīvē neviens man nav licis justies aizgrābtai.
Vismaz līdz šai pirmdienai, iečukstas mana zemapziņa. Nē! Es nekavējoties padzenu šo domu. Negrasos pie tās kavēties, it īpaši pēc apkaunojošās intervijas. Vai esat homoseksuāls, Greja kungs? Es saraujos, to atcerēdamās. Kopš tās reizes esmu redzējusi viņu sapņos gandrīz katru nakti. Droši vien tāpēc, ka cenšos izmest no prāta šo pazemojošo piedzīvojumu.
Es vēroju Hosē, kamēr viņš atver šampanieša pudeli. Viņš ir gara auguma puisis, platiem pleciem, tumsnēju ādu, tumšiem matiem un kvēlām, melnām acīm. Zem krekla un džinsiem redzami spēcīgi muskuļi. Jā, Hosē ir pievilcīgs, bet domāju, ka viņš beidzot uztvēris mājienu: mēs esam tikai draugi. Korķis nopaukšķ, un Hosē smaidīdams palūkojas uz mani.
Sestdien veikalā valda ellišķīga rosība. Mūs no visām pusēm ielenc remontdarbu entuziasti, kas vēlas uzlabot savas mājas. Mēs ar Kleitona kungu un kundzi, kā arī Džonu un Patriku, abiem pusslodzes strādniekiem, visu dienu apkalpojam klientus. Tomēr dienas vidū kļūst nedaudz klusāks, un Kleitones kundze liek man pārbaudīt dažus pasūtījumus, kamēr sēžu aiz letes un slepus ēdu smalkmaizīti. Esmu iegrimusi darbā, salīdzinādama kataloga numurus ar vajadzīgajām un pasūtītajām precēm. Mans skatiens pārmaiņus pievēršas pasūtījumu žurnālam un datora ekrānam, līdz es nevilšus paceļu galvu… un ielūkojos Kristjena Greja pelēkajās acīs. Viņš stāv pie letes un vēro mani.
Šķiet, ka man tūlīt apstāsies sirds.
– Stīlas jaunkundze. Cik patīkams pārsteigums! – Viņš ne mirkli nenovērš skatienu no manis.
Velns un elle, kas Grejam šeit darāms? Viņš izskatās kā radīts pastaigām kalnos, ģērbies krēmkrāsas džemperī un džinsos, izturīgiem zābakiem kājās, un viņa mati šķiet vējā izspūruši. Man nedaudz paveras mute, un uz brīdi atsakās klausīt gan mēle, gan smadzenes.
– Greja kungs, – es nočukstu, jo ne uz ko citu neesmu spējīga. Viņa lūpās parādās tik tikko jaušams smaids, un acīs iemirdzas uzjautrinājums, it kā viņš priecātos par kādu citiem nezināmu joku.
– Man bija darīšanas tuvumā, – Grejs paskaidro. – Gribēju papildināt krājumus. Priecājos jūs atkal redzēt, Stīlas jaunkundze. – Viņa balss ir silta un glāsmaina kā tumša, kausēta šokolāde ar karameli… vai kaut kas tamlīdzīgs.
Es papurinu galvu, mēģinādama atgūties. Sirds mežonīgi dauzās, un es koši pietvīkstu, viņa ciešā skatiena samulsināta. Nespēju atgūties no pārsteiguma, kas mani pārņēma, Greju ieraugot. Manās atmiņās viņa tēls jau bija nedaudz izbālējis. Īstenībā viņš ir nevis vienkārši izskatīgs, bet gan īsts vīrišķās pievilcības iemiesojums, elpu aizraujošs Adonīss… un viņš ir šeit. Šeit, Kleitona saimniecības preču veikalā. Tas mani tā samulsinājis, ka paiet ilgs brīdis, līdz es atgūstu varu pār savām smadzenēm.
– Ana. Mani sauc Ana, – es nomurminu. – Kā varu jums palīdzēt, Greja kungs?
Viņš mulsinoši pasmaida, atkal radīdams iespaidu, ka ir kāds tikai viņam zināms, liels noslēpums. Es dziļi ieelpoju un savelku seju pieredzējušas pārdevējas izteiksmē. Pacenties, Ana, tev izdosies.
– Es vēlos šo to iegādāties. Varam sākt ar plastmasas savilcējiem, – Grejs klusi nosaka, pamanīdamies vienlaikus izskatīties mierīgs un uzjautrināts.
Plastmasas savilcējiem?
– Mēs piedāvājam dažāda garuma savilcējus. Vai gribat, lai jums tos parādu? – es drebošā balsī jautāju. Savaldies, Stīla!
Greja nevainojami gludā piere nedaudz savelkas. – Jā, lūdzu. Ejiet pa priekšu, Stīlas jaunkundze, – viņš nosaka. Es apeju apkārt letei, cenzdamās kustēties nevērīgi, bet patiesībā ļoti pūlos nenokrist, jo kājas piepeši šķiet veidotas no želejas. Šobrīd es ļoti priecājos, ka uzvilku savus labākos džinsus.
– Tie atrodas astotajā plauktā kopā ar elektronikas precēm. – Mana balss izskan pārāk moži, un es ielūkojos Grejam acīs, bet tūlīt pat to nožēloju. Sasodīts, cik viņš ir pievilcīgs!
– Tikai pēc jums, – viņš klusi nosaka, ar elegantu koptās rokas žestu norādīdams ceļu.
Pūlēdamās apvaldīt strauji pukstošo sirdi, es vedu Greju pie īstā plaukta. Kāpēc viņš ir Portlendā? Kāpēc viņš atnāca uz šo veikalu? Un kāda pavisam sīka, ļoti reti izmantota smadzeņu daļa, kas droši vien atrodas netālu no zemapziņas mājokļa, sūta domu: viņš atnācis pie tevis. Nē, tas nevar būt! Es nekavējoties noraidu šo iespēju. Kāpēc gan šis izskatīgais, ietekmīgais, izglītotais vīrietis gribētu satikt mani? Tam nav iespējams noticēt.
– Vai jums Portlendā ir darīšanas? – es spalgā balsī iejautājos, it kā būtu iecirtusi pirkstu durvīs. Nolādēts! Tikai mieru, Ana!
– Es apraudzīju universitātes lauksaimniecības fakultāti. Tā darbojas Vankūverā. Šobrīd es finansēju pētījumus saistībā ar ražu rotāciju un augsnes zinātni, – Grejs bezkaislīgi atbild. Nu, vai saprati? Viņš nemaz negribēja satikt tevi, mana zemapziņa pasmīkņā, un es nosarkstu, savu dīvaino domu mulsināta.
– Vai tā ir daļa no jūsu plāna pabarot pasauli? – es smaidīdama jautāju.
– Apmēram, – viņš piekrīt, saraukdams lūpu kaktiņus augšup.
Mēs
